Gāja ir sengrieķu mitoloģijas pirmatnējā dieviete, kas iemieso zemi, tiek dēvēta par dievu un dzīvības māti.

Gāja ir zemes personifikācija, viņa tiek raksturota kā varena dieviete, kas sniedz dzīvību visiem un visam, kas atrodas uz zemes. Gāja ir dievu, titānu, milžu un daudzu mazāku dievību māte, un viņai piemīt spēja radīt pēcnācējus bez vīriešu kārtas dieva, t. i., spēja būt partenoģenētiskai.

Lai gan sengrieķu dzejnieka Hēsioda (Ἡσίοδος) poēma “Teogonija” (Θεογονία, ~ 7. gs. p. m. ē.) ir viens no svarīgākajiem avotiem par Gāju, tā aprakstīta arī romiešu autora Gaja Jūlija Higina (Gaius Julius Hyginus) mītu krājumā “Stāsti” (Fabulae, 1. gs. m. ē.), orfiskajā literatūrā (~ 5. gs. p.m.ē. – ~ 2. gs. m.ē.) – rakstu krājumā, kas piedēvēts mītiskajam dziesminiekam Orfejam (Ὀρφεύς) un viņa sekotājiem, romiešu dzejnieka Ovidija (Ovidius) darbos un citos.

Gājas vārds nāk no sengrieķu valodas sieviešu dzimtes lietvārda γαῖα, gaia ‘zeme’, kas ir sieviešu dzimtes lietvārda γῆ, gē ‘zeme’ poētiska forma. Latviešu valodā Gāja var tikt saukta arī par Gaju, Geju vai Gēju. Romiešu mitoloģijā viņa tiek dēvēta par Terru (Terra), no latīņu valodas sieviešu dzimtes lietvārda terra ‘zeme’.

Sengrieķu mitoloģijā var pielietot hronoloģisku principu, kas veidojas, balstoties uz paaudžu nomaiņu, un šo ģenealoģiju var skatīt vai nu ļoti detalizēti, vai vispārināti. Uzlūkojot sengrieķu mitoloģiju vispārināti, var iedalīt tikai četras paaudzes, proti, pirmo paaudzi veido Haoss (Χάος) un tā pēcteči, otro – Gājas un Urāna (Οὐρανός) bērni (12 titāni), trešo – Krona (Κρόνος) un Rejas (Ῥεία) bērni, t. i., vecākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze, savukārt ceturto paaudzi veido jaunākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze. Pēc šāda dalījuma vadoties, Gāja piederētu pirmajai dievu paaudzei. 

Gāja ir pirmatnēja dieviete, kas radusies no Haosa, nevis ir Haosa dzemdēta. To var secināt no sengrieķu dzejnieka Hēsioda poēmas “Teogonija”. Līdzīgi kā Haosam arī Gājas galvenā funkcija ir radīšana un pasaules veidošana, taču Gāja nav pasīva radītāja. Viņa var nostāties pret saviem pēctečiem un var nebūt mierā ar to, kā viņi turpina veidot pasaules kārtību.

Gāja radīja sev varenībā līdzīgu dievu – Urānu (Οὐρανός), kura atbildībā bija debesis. Viņa radīja arī Kalnus (Οὔρεα) un jūru Pontu (Πόντος). Urāns kļuva par Gājas vīru, un vispirms viņiem piedzima 12 bērni titāni – sešas meitas un seši dēli. Šīs meitas bija Tētija (Τηθύς), Temīda (Θέμις), Teja (Θεία), Reja, Mnēmosine (Μνημοσύνη) un Foibe (Φοίβη). Dēli bija Okeāns (Ωκεανός), Japets (Ἰαπετός), Hiperions (Ὑπερίων), Kojs (Κοῖος), Krejs (Κρεῖος) un Krons (Κρόνος). Šie varenie titāni, precoties savā starpā, radīja daudzus dievus un dievietes.

Tad no Gājas un Urāna radās trīs ciklopi jeb kiklopi (Κύκλωπες, Kyklōpes ‘apaļači’). Šos ciklopus sauca par Brontu (Βρόντης), Steropu (Στερόπης) un Argu (Ἄργης). Viņi bija dieviem līdzīgi milži, kuri simbolizēja pērkonu, zibeni un rūsu, t. i., gaismas parādību virs horizonta, kas ir īslaicīgs un plašs tāla zibens atspīdums.

Kā pēdējie Gājai un Urānam radās vēl trīs citi milži, kurus dēvēja par simtročiem jeb hekatonheiriem (Ἑκατόγχειρες, Hekatoncheires ‘simtroči’), jo katram bija simt roku un piecdesmit galvu. Viņus sauca par Briareju (Βριάρεως), Giju (Γύης) un Kotu (Κόττος). Urāns ienīda savus bērnus milžus, īpaši stipri simtročus. Viņš tos ieslodzīja pazemē, bet Gāja nebija ar to mierā, jo viņa tā dēļ cieta lielas sāpes. Lai gan Hēsiods par šo sadaļu neizsakās skaidri, daži pētnieki norāda, ka Urāns redzējis šos milžus jau Gājas klēpī un nemaz nav ļāvis tiem piedzimt, pastāvīgi mīlējoties ar Gāju un šādi neļaujot tiem izkļūt no Gājas klēpja. Tieši tāpēc Gāja cietusi lielas sāpes, jo nav varējusi šos milžus piedzemdēt. Šāda interpretācija izskaidro, kāpēc Gāja aicināja Kronu nocirst Urāna fallu, nevis atņemt tam spēku un varenību kādā citā veidā.

Gāja nolēma Urānam atriebties, izveidoja lielu sirpi un sasauca pie sevis titānus. Viņa aicināja titānus pret Urānu sacelties, taču tie visi, izņemot Kronu, baidījās to darīt. Krons piekrita Urānam atriebties, tāpēc Gāja tam iedeva lielo sirpi un sniedza padomu, kā ar viltību gāzt Urānu, – kad Urāns vēlēsies ar Gāju mīlēties, lai Krons uzbrūk no slēpņa un nocērt Urāna fallu. Krons rīkojās tieši tā, kā Gāja norādīja, Urāns tika gāzts, un pār pasauli sāka valdīt Krons. Pēc šī notikuma Gājas un Urāna laulība bija beigusies, un Urāns kā debesu personifikācija pacēlās augstu virs zemes, proti, attālinājās no Gājas.

Gājas portretējumi sastopami jau antīkajā pasaulē uz vāžu gleznojumiem un ciļņos, vēlāk arī gleznās un sienu gleznojumos, piemēram, 19. gs. vācu gleznotāja Anzelma Feierbaha (Anselm Feuerbach) griestu gleznojumā “Gāja” (Gaea, 1875), kas atrodas Vīnes Mākslas akadēmijā (Akademie der bildenden Künste Wien). Gāja atveidota cilnī uz milzīgā Pergamas altāra, kas mūsdienās atrodas Berlīnē Pergamas muzejā (Pergamonmuseum). Tajā attēlota Olimpa dievu un milžu mītiskā kauja Gigantomahija (Γιγαντομαχία). Gājas simboli ir augļi un graudi.

Apollona (Ἀπόλλων) templis Delfos sākotnēji bija veltīts Gājai un viņas meitai Temīdai, un Delfu apkārtnē atradās Gājai veltītas zemes. Viņai bija tempļi arī Spartā un Atēnās, savukārt citu dievu tempļos Gājai veltīti atsevišķi altāri.