Vieta mitoloģijas panteonā. Funkcijas. Īpašības. Piedēvētie notikumi Urānam piemīt radīšanas funkcija un funkcija būt par debess jumu, kas pārklāj zemi un ir mājvieta nākamo paaudžu dieviem.
Kad Gāja par vīru apņēma Urānu, tā dzemdēja 12 titānus – sešas meitas un sešus dēlus. Šīs meitas bija Tētija (Τηθύς), Temīda (Θέμις), Teja (Θεία), Reja, Mnēmosine (Μνημοσύνη) un Foibe (Φοίβη). Dēli bija Okeāns (Ωκεανός), Japets (Ἰαπετός), Hiperions (Ὑπερίων), Kojs (Κοῖος), Krejs (Κρεῖος) un Krons. Šie varenie titāni, precoties savā starpā, radīja daudzus dievus un dievietes. Šī versija aprakstīta Hēsioda poēmā “Teogonija”. Titāni kā Urāna pēcteči nosaukti arī citos avotos, piemēram, sengrieķu dramaturga Aishila (Αἰσχύλος) traģēdijā “Saistītais Prometejs” (Προμηθεὺς Δεσμώτης, 458. gadā p. m. ē.), 1. gs. p. m. ē. sengrieķu vēsturnieka Didora (Διόδωρος) darbos, 2. gs. p. m. ē. sengrieķu vēsturnieka un gramatiķa Apollodora (Ἀπολλόδωρος) darbos, Pseido Apollodora (Ψευδο-Ἀπολλόδωρος) darbā “Bibliotēka” (Βιβλιοθήκη, 1. vai 2. gs.) un citos.
Hēsiods minējis, ka Gājai no Urāna dzimuši trīs ciklopi jeb kiklopi (Κύκλωπες, Kyklōpes ‘apaļači’). Šos ciklopus sauca par Brontu (Βρόντης), Steropu (Στερόπης) un Argu (Ἄργης). Viņi bija dieviem līdzīgi milži, kuri simbolizēja pērkonu, zibeni un rūsu, t. i., gaismas parādību virs horizonta, kas ir īslaicīgs un plašs tāla zibens atspīdums.
Dzimuši vēl trīs citi milži, kurus dēvēja par simtročiem jeb hekatonheiriem (Ἑκατόγχειρες, Hekatoncheires ‘simtroči’), jo katram bija simt roku un piecdesmit galvu. Viņus sauca par Briareju (Βριάρεως), Giju (Γύης) un Kotu (Κόττος). Urāns ienīda savus bērnus milžus, īpaši stipri simtročus. Viņš tos ieslodzīja pazemē, bet Gāja nebija ar to mierā, jo viņa tā dēļ cieta lielas sāpes. Lai gan Hēsiods par šo sadaļu neizsakās skaidri, daži pētnieki norāda, ka Urāns redzēja šos milžus jau Gājas klēpī un nemaz nav ļāvis tiem piedzimt, pastāvīgi mīlējoties ar Gāju un šādi neļaujot tiem izkļūt no Gājas klēpja. Tieši tāpēc Gāja cieta lielas sāpes, jo nav varējusi šos milžus piedzemdēt. Šāda interpretācija izskaidro, kāpēc Gāja aicināja Kronu nocirst Urāna fallu, nevis atņemt tam spēku un varenību kādā citā veidā.
Arī Apollodors un Eumels no Korintas nosauc ciklopus jeb kiklopus un simtročus jeb hekatonheirus par Urāna pēctečiem.
Gāja lielo ciešanu dēļ nolēma Urānam atriebties, izveidoja lielu sirpi un sasauca pie sevis titānus. Viņa aicināja titānus pret Urānu sacelties, taču tie visi, izņemot Kronu, baidījās to darīt. Krons piekrita Urānam atriebties, tāpēc Gāja tam iedeva lielo sirpi un sniedza padomu, kā ar viltību gāzt Urānu, – kad Urāns vēlēsies ar Gāju mīlēties, lai Krons uzbrūk no slēpņa un nocērt Urāna fallu. Krons rīkojās tieši tā, kā Gāja norādīja, Urāns tika gāzts, un pār pasauli sāka valdīt Krons. Pēc šī notikuma Gājas un Urāna laulība bija beigusies, un Urāns kā debesu personifikācija pacēlies augstu virs zemes, proti, attālinājies no Gājas.
Šis slavenais mīts par Urāna gāšanu ir pamats citam mītam – par Afrodītes (Ἀφροδίτη) dzimšanu. Hēsiods rakstīja, ka Afrodīte piedzima Kitēras salas krastos no putām, kuras jūrā radās no Urāna nocirstā falla asinīm un spermas. No Urāna asinīm radās arī citas dievības, proti, erīnijas (Ἐρινύες), kas ir atriebības, lāsta un soda dievietes, milžu cilts (γίγαντες, gigantes) un melijas (μελίαι, meliai), kas ir mannas oša (Fraxinus ornus) kalnu nimfas. Par to lasāms Hēsioda poēmas “Teogonija” 183.–187. rindiņā:
“Visas asiņu lāses pēc tam, cik noplūda viņam,
Kopā savāca Gāja. Un gadu ritumā radās
Varenās Erīnijas no tām un giganti dižie,
Mirdzošos ieročos visi, ar gariem metamiem šķēpiem,
Arī vēl nimfas, ko pasaulē plašā par melijām dēvē.”
(A. Ģiezena atdzejojums, Ā. Feldhūna redakcija)
Arī Apollodors Erīnijas un milžus pieskaitīja Urāna pēctečiem. Pāris mazāk zināmos avotos tiek nosauktas vēl dažas no Urāna cēlušās nenozīmīgas dievības.