Urāns ir sengrieķu mitoloģijas pirmatnējais dievs, kas iemieso debesis.

Urāns ir debesu personifikācija, varenās Gājas (Γαῖα) radīts dievs, ko viņa vēlāk apņem par vīru. Urāns tiek raksturots kā zvaigžņots plašums, kas var apsegt Gāju un sniegt dieviem vietu. Tāpēc Urāns var tikt uztverts kā antropomorfa dievība vai abstrakti kā vieta – debess jums.

Urāna vārds nāk no sengrieķu valodas vīriešu dzimtes lietvārda οὐρανός, ūranos ‘debesis’. Urāna romiešu ekvivalents ir Cels (Caelus), un tā vārds nāk no latīņu valodas vīriešu dzimtes lietvārda caelus, kas nozīmē ‘debesis’. Latviešu valodā Urāns var tikt dēvēts arī par Debesīm.

Sengrieķu mitoloģijā var pielietot hronoloģisku principu, kas veidojas, balstoties uz paaudžu nomaiņu, un šo ģenealoģiju var skatīt vai nu ļoti detalizēti, vai vispārināti. Uzlūkojot sengrieķu mitoloģiju vispārināti, var iedalīt tikai četras paaudzes, proti, pirmo paaudzi veido Haoss (Χάος) un tā pēcteči, otro – Gājas un Urāna bērni (12 titāni), trešo – Krona (Κρόνος) un Rejas (Ῥεία) bērni, t. i., vecākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze, savukārt ceturto paaudzi veido jaunākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze. Pēc šāda dalījuma vadoties, Urāns piederētu pirmajai dievu paaudzei.

Gāja radās no Haosa, vēlāk tā radīja citas pirmatnējās dievības un izveidoja pasaules kārtību. Tikai tad Gāja radīja sev varenībā līdzīgu dievu – Urānu, kas vēlāk kļuva par viņas vīru. Tas lasāms sengrieķu dzejnieka Hēsioda (Ἡσίοδος) poēmas “Teogonija” (Θεογονία, ~ 7. gs. p. m. ē.) 126.–128. rindiņā:

“Radīja Gāja vispirms sev apjomā līdzīgu pašai

Urānu, zvaigžņoto jumu, lai pilnīgi segtu tas viņu

Un lai dieviem arvien par drošu sēdekli būtu.”

(Augusta Ģiezena atdzejojums, Ābrama Feldhūna redakcija)

Par Urāna izcelšanos pastāv arī citas versijas. 7. gs. p. m. ē. sengrieķu dzejnieks Alkmans (Ἀλκμάν) un 3. gs. p. m. ē. Aleksandrijas bibliotekārs un dzejnieks Kallimahs (Καλλίμαχος) minējuši, ka Urāns radies no Aitera (Αἰθήρ). Romiešu autora Gaja Jūlija Higina (Gaius Julius Hyginus) mītu krājumā “Stāsti” (Fabulae, 1. gs. m. ē.) un romiešu oratora Marka Tullija Cicerona (Marcus Tullius Cicero) darbā “Par dievu dabu” (De natura deorum, 45. gads p. m. ē.) teikts, ka Urāns cēlies no Aitera un Hemēras (Ἡμέρα). Orfiskajā literatūrā (~ 5. gs. p. m. ē. – ~ 2. gs. m. ē.) – rakstu krājumā, kas piedēvēts mītiskajam dziesminiekam Orfejam (Ὀρφεύς) un viņa sekotājiem – pastāv versijas, ka Urāns radies vai nu no Niktes (Νύξ), vai no orfiskās literatūras pasaules veidošanās simbola – olas. Savukārt zudušajā episkajā poēmā “Titanomahija” (Τιτανομαχία), kas vēstījusi par titānu un Olimpa dievu 10 gadus ilgo cīņu un kas piedēvēta 8. gs. p. m. ē. dzejniekam Eumelam no Korintas (Εὔμελος ὁ Κορίνθιος), minēts, ka Urāns cēlies no Aitera un Gājas.

Urānam piemīt radīšanas funkcija un funkcija būt par debess jumu, kas pārklāj zemi un ir mājvieta nākamo paaudžu dieviem.

Kad Gāja par vīru apņēma Urānu, tā dzemdēja 12 titānus – sešas meitas un sešus dēlus. Šīs meitas bija Tētija (Τηθύς), Temīda (Θέμις), Teja (Θεία), Reja, Mnēmosine (Μνημοσύνη) un Foibe (Φοίβη). Dēli bija Okeāns (Ωκεανός), Japets (Ἰαπετός), Hiperions (Ὑπερίων), Kojs (Κοῖος), Krejs (Κρεῖος) un Krons. Šie varenie titāni, precoties savā starpā, radīja daudzus dievus un dievietes. Šī versija aprakstīta Hēsioda poēmā “Teogonija”. Titāni kā Urāna pēcteči nosaukti arī citos avotos, piemēram, sengrieķu dramaturga Aishila (Αἰσχύλος) traģēdijā “Saistītais Prometejs” (Προμηθεὺς Δεσμώτης, 458. gadā p. m. ē.), 1. gs. p. m. ē. sengrieķu vēsturnieka Didora (Διόδωρος) darbos, 2. gs. p. m. ē. sengrieķu vēsturnieka un gramatiķa Apollodora (Ἀπολλόδωρος) darbos, Pseido Apollodora (Ψευδο-Ἀπολλόδωρος) darbā “Bibliotēka” (Βιβλιοθήκη, 1. vai 2. gs.) un citos. 

Hēsiods minējis, ka Gājai no Urāna dzimuši trīs ciklopi jeb kiklopi (Κύκλωπες, Kyklōpes ‘apaļači’). Šos ciklopus sauca par Brontu (Βρόντης), Steropu (Στερόπης) un Argu (Ἄργης). Viņi bija dieviem līdzīgi milži, kuri simbolizēja pērkonu, zibeni un rūsu, t. i., gaismas parādību virs horizonta, kas ir īslaicīgs un plašs tāla zibens atspīdums.

Dzimuši vēl trīs citi milži, kurus dēvēja par simtročiem jeb hekatonheiriem (Ἑκατόγχειρες, Hekatoncheires ‘simtroči’), jo katram bija simt roku un piecdesmit galvu. Viņus sauca par Briareju (Βριάρεως), Giju (Γύης) un Kotu (Κόττος). Urāns ienīda savus bērnus milžus, īpaši stipri simtročus. Viņš tos ieslodzīja pazemē, bet Gāja nebija ar to mierā, jo viņa tā dēļ cieta lielas sāpes. Lai gan Hēsiods par šo sadaļu neizsakās skaidri, daži pētnieki norāda, ka Urāns redzēja šos milžus jau Gājas klēpī un nemaz nav ļāvis tiem piedzimt, pastāvīgi mīlējoties ar Gāju un šādi neļaujot tiem izkļūt no Gājas klēpja. Tieši tāpēc Gāja cieta lielas sāpes, jo nav varējusi šos milžus piedzemdēt. Šāda interpretācija izskaidro, kāpēc Gāja aicināja Kronu nocirst Urāna fallu, nevis atņemt tam spēku un varenību kādā citā veidā.

Arī Apollodors un Eumels no Korintas nosauc ciklopus jeb kiklopus un simtročus jeb hekatonheirus par Urāna pēctečiem.

Gāja lielo ciešanu dēļ nolēma Urānam atriebties, izveidoja lielu sirpi un sasauca pie sevis titānus. Viņa aicināja titānus pret Urānu sacelties, taču tie visi, izņemot Kronu, baidījās to darīt. Krons piekrita Urānam atriebties, tāpēc Gāja tam iedeva lielo sirpi un sniedza padomu, kā ar viltību gāzt Urānu, – kad Urāns vēlēsies ar Gāju mīlēties, lai Krons uzbrūk no slēpņa un nocērt Urāna fallu. Krons rīkojās tieši tā, kā Gāja norādīja, Urāns tika gāzts, un pār pasauli sāka valdīt Krons. Pēc šī notikuma Gājas un Urāna laulība bija beigusies, un Urāns kā debesu personifikācija pacēlies augstu virs zemes, proti, attālinājies no Gājas.

Šis slavenais mīts par Urāna gāšanu ir pamats citam mītam – par Afrodītes (Ἀφροδίτη) dzimšanu. Hēsiods rakstīja, ka Afrodīte piedzima Kitēras salas krastos no putām, kuras jūrā radās no Urāna nocirstā falla asinīm un spermas. No Urāna asinīm radās arī citas dievības, proti, Erīnijas (Ἐρινύες) – atriebības, lāsta un soda dievietes, milžu cilts (γίγαντες, gigantes) un melijas (μελίαι, meliai) – mannas oša (Fraxinus ornus) kalnu nimfas. Par to lasāms Hēsioda poēmas “Teogonija” 183.–187. rindiņā:

“Visas asiņu lāses pēc tam, cik noplūda viņam,

Kopā savāca Gāja. Un gadu ritumā radās

Varenās Erīnijas no tām un giganti dižie,

Mirdzošos ieročos visi, ar gariem metamiem šķēpiem,

Arī vēl nimfas, ko pasaulē plašā par melijām dēvē.”

(A. Ģiezena atdzejojums, Ā. Feldhūna redakcija)

Arī Apollodors Erīnijas un milžus pieskaitīja Urāna pēctečiem. Pāris mazāk zināmos avotos tiek nosauktas vēl dažas no Urāna cēlušās nenozīmīgas dievības.

No antīkās pasaules saglabājušies Urāna atspoguļojumi mozaīkās, taču tas neparādās uz grieķu vāžu gleznojumiem. Vēlāk Urāns atveidots gleznās, freskās un statujās. Mākslā izmantots arī mīts par Urāna falla nociršanu, piemēram, itāļu mākslinieku Džordžio Vasari (Giorgio Vasari) un Kristofāno Gerardi (Cristofano Gherardi) freskā “Krons (Saturns) kastrē savu tēvu” (Crono (Saturno) castra suo padre Urano, 16. gs.). Urāna portretējums atrodams arī uz milzīgā Pergamas altāra, kas mūsdienās atrodas Berlīnē Pergamas muzejā (Pergamonmuseum). Tajā attēlota Olimpa dievu un milžu mītiskā kauja Gigantomahija (Γιγαντομαχία). Urāns uz altāra attēlots ar spārniem un atrodas uz dienvidu frīzes.

Urānam netika veltīts atsevišķs kults vai tempļi.