Hemēra ir sengrieķu mitoloģijas pirmatnējā dieviete, kura iemieso dienu un dienas gaismu.

Hemēra tiek raksturota kā līksma un gaiša, viņa, līdzīgi kā tas ir ar viņas brāli un vienlaikus vīru Aiteru (Αἰθήρ), ir pretstats abām sengrieķu mitoloģijas tumsas personifikācijām – Erebam (Ἔρεβος) un Tartaram (Τάρταρος).

Hemēras vārds nāk no sengrieķu valodas sieviešu dzimtes lietvārda ἡμέρα, hēmera ‘diena’. Tam var būt arī citas nozīmes – ‘noteikts dzīves posms’, ‘laiks’, ‘dzimšanas diena’, ‘kāda noteikta diena’ un daudzskaitlī ‘vecums’. Romiešu mitoloģijā Hemēras vārds tiek lietots tulkojumā, proti, Diēs, kas ir latīņu valodas sieviešu dzimtes un vīriešu dzimtes lietvārds ‘diena’. Latviski Hemēra var tikt dēvēta arī par Dienu.

Sengrieķu mitoloģijā var pielietot hronoloģisku principu, kas veidojas, balstoties uz paaudžu nomaiņu, un šo ģenealoģiju var skatīt vai nu ļoti detalizēti, vai vispārināti. Uzlūkojot sengrieķu mitoloģiju vispārināti, var iedalīt tikai četras paaudzes, proti, pirmo paaudzi veido Haoss (Χάος) un tā pēcteči, otro – Gājas (Γαῖα) un Urāna (Οὐρανός) bērni (12 titāni), trešo – Krona (Κρόνος) un Rejas (Ῥεία) bērni, t. i., vecākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze, savukārt ceturto paaudzi veido jaunākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze. Pēc šāda dalījuma vadoties, Hemēra piederētu pirmajai dievu paaudzei.

Versija, ka Hemēra ir cēlusies no Ereba un Niktes (Νύξ), lasāma sengrieķu dzejnieka Hēsioda (Ἡσίοδος) poēmā “Teogonija” (Θεογονία, ~ 7. gs. p. m. ē.), taču pastāv arī citas versijas. Romiešu autora Gaja Jūlija Higina (Gaius Julius Hyginus) mītu krājumā “Stāsti” (Fabulae, 1. gs. m. ē.) teikts, ka Hemēra radusies no Haosa. Sengrieķu dzejnieks Alkmans (Ἀλκμάν) 7. gs. p. m. ē. norādījis, ka Hemēra cēlusies no Ereba. Savukārt 5. gs. p. m. ē. grieķu dzejnieks Bakhilids (Βακχυλίδης) minējis, ka Hemēra cēlusies no Niktes un Krona. Bakhilids šeit nosaucis nevis Kronu pirmatnējo dievu, titānu valdnieku un Zeva (Ζεύς) tēvu, bet gan laika dievu Kronu (Χρόνος).

No Niktes un Ereba cēlās Hemēra un Aiters. Kad no nakts Niktes un tumsības Ereba radās gaisma un diena, tad izveidojās dienas un nakts ritējums. Tas lasāms Hēsioda poēmas “Teogonija” 124.–125. rindiņā:

“Naktij piedzima Ēters un arī mirdzošā Diena,

Tos viņa dzemdēja, kļuvusi grūta no Ereba mīlas.”

(Augusta Ģiezena atdzejojums; Ābrama Feldhūna redakcija)

Hemēra un Aiters ir dienas un gaismas personifikācijas, un tie radušies no tumsas un nakts – Erebs ir tumsa, Nikte ir nakts. Sengrieķu mitoloģijā par primāro tiek uzskatīta tumsa, no kuras rodas gaisma. Līdzīgs princips vērojams arī Vecajā Derībā, kurā no tumsas tiek radīta gaisma. Gaismas izveidošanās no tumsas tiek vērtēta kā pozitīvs kosmogonijas attīstības virziens. Līdz ar to galvenā Hemēras funkcija ir būt dienas un nakts ritējuma daļai. Tāpēc tai piedēvē Niktes tumšā lakata izklīdināšanu rītausmā, šādi dodot vietu Aitera spozmei. Šī Hemēras funkcija pārklājas ar rītausmas dievietes Ēosas (Ἕως) funkciju, un vēlāk Ēosa to arī pilnībā pārņem. Hemēra, būdama pirmatnēja dievība, vairāk tiek uzskatīta par dievišķu parādību, bet Ēosai vairāk piemīt antropomorfiskas raksturiezīmes. Hemēra tiek cieši saistīta arī ar Hēru (Ἥρα).

Higins mītu krājumā “Stāsti” norādījis, ka Hemērai un Aiteram ir trīs pēcteči – Gāja, Urāns un jūras dieviete Talasa (Θάλασσα). Savukārt romiešu orators Marks Tullijs Cicerons (Marcus Tullius Cicero) darbā “Par dievu dabu” (De natura deorum, 45. gads p. m. ē.) par Hemēras un Aitera pēcteci nosaucis Urānu.

Hemēras atspoguļojums mākslā mēdz pārklāties ar Ēosas portretējumiem. Piemēram, uz kāda 5. gs. p. m. ē. lekita, eļļas vai smaržu glabāšanai paredzēta māla trauka, attēlota vai nu Ēosa, vai Hemēra, vadot četrjūgu pāri debess jumam. Turcijā Afrodīzijas muzejā (Aphrodisias Müzesi) atrodas Hemēras statuja no 1. gs. Hemēra attēlota arī gleznās, piemēram, 19. gs. franču gleznotāja Viljama Ādolfa Bugro (William-Adolphe Bouguereau) gleznā “Hemēra” (Hemera, 1881). Rīgā uz nama Brīvības ielā 68 atrodas ciļņi, kas simbolizē dienu un nakti, taču šeit diena atveidota kā vīrieša tēls, kam pretī spīd saule, savukārt nakts – kā sieviete, kurai spīd pretī mēness.

Lai gan Hemēras kults nav bijis populārs, Kosā ir atrastas liecības par mazu svētnīcu, kas veltīta saules dievam Hēlijam (Ἥλιος) un Hemērai.