Erebs ir sengrieķu mitoloģijas pirmatnējais dievs, kas iemieso vistumšāko pazemes valstības tumsu.
Erebs
dievs sengrieķu mitoloģijā
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Īss raksturojums
Erebs sengrieķu mitoloģijas kosmogonijā tiek raksturots kā kaut kas mūžīgi tumšs. Dažkārt tiek veidots nošķīrums starp Tartaru (Τάρταρος) un Erebu, bet dažkārt to definīcijas pārklājas, un tie abi tiek uzlūkoti kā dažādi Aīda (Ἅιδης) valstības apzīmējumi. Erebs līdzīgi kā Tartars ir tālu no pasaules notikumiem, un tāpēc tieši neiesaistās pasaules radīšanas notikumos, kaut gan Erebam ir daudz pērnācēju. Par Erebu var saukt gan pašu pirmatnējo dievu, gan arī vietu, ko tas apzīmē.
Ereba vārda izcelsme ir neskaidra, taču ir pētnieki, kas norāda uz saistību ar protoindoeiropiešu vārdu, kas apzīmē tumsu. Sengrieķu valodā vārds Ἔρεβος, Erebos ir nekatrajā dzimtē, tā pirmā nozīme ir ‘Erebs kā vieta pazemes valstībā, kas veido eju no virszemes uz Aīda valstību’, otrā – ‘Erebs kā personvārds’. No šī vārda izveidojušās citas vārdšķiras, piemēram, īpašības vārds ἐρεβώδης, erebōdēs, ko var tulkot aprakstoši – ‘tik tumšs kā Erebs’. Romiešu mitoloģijā Ereba vārds netiek mainīts, kā tas bieži darīts ar citiem, īpaši antropomorfajiem dieviem, un latīņu valodā vārda Erebus tulkojums ir ‘tumsas dievs’ un ‘pazeme, mirušo valsts’.
Dievības rašanās laiks, izcelšanās
Sengrieķu mitoloģijā var pielietot hronoloģisku principu, kas veidojas, balstoties uz paaudžu nomaiņu, un šo ģenealoģiju var skatīt vai nu ļoti detalizēti, vai vispārināti. Uzlūkojot sengrieķu mitoloģiju vispārināti, var iedalīt tikai četras paaudzes, proti, pirmo paaudzi veido Haoss (Χάος) un tā pēcteči, otro – Gājas (Γαῖα) un Urāna (Οὐρανός) bērni (12 titāni), trešo – Krona (Κρόνος) un Rejas (Ῥεία) bērni, t. i., vecākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze, savukārt ceturto paaudzi veido jaunākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze. Pēc šāda dalījuma vadoties, Erebs piederētu pirmajai dievu paaudzei.
Pēc sengrieķu dzejnieka Hēsioda (Ἡσίοδος) poēmas “Teogonija” (Θεογονία, ~ 7. gs. p. m. ē.) var secināt, ka vispirms no Haosa radās Gāja, Tartars un Erots (Ἔρως) un vēlāk Erebs un Nikte (Νύξ). Taču pastāv arī versija, ka Ereba tēvs ir Krons un māte Ananke (Ἀνάγκη). Tas minēts orfiskajā literatūrā (~ 5. gs. p. m. ē. – ~ 2. gs. m. ē.) – rakstu krājumā, kas piedēvēts mītiskajam dziesminiekam Orfejam (Ὀρφεύς) un viņa sekotājiem. Orfiskajā literatūrā Krons ir nevis pirmatnējais dievs, titānu valdnieks un Zeva (Ζεύς) tēvs, bet gan laika dievs Krons (Χρόνος).
Sengrieķu dramaturga Aristofana (Ἀριστοφάνης) komēdijā “Putni” (Ὄρνιθες, 414. gads p. m. ē.) minēta citāda kosmogonijas aina. Aristofans norādījis, ka sākotnējās dievības ir Haoss, Erebs, Nikte un Tartars, un tikai vēlāk parādījusies zeme un debesis, kurus iemieso Gāja un Urāns.
Vieta mitoloģijas panteonā. Funkcijas. Īpašības. Piedēvētie notikumi
Erebs simbolizē mūžīgu tumsu, un Nikte – melnu nakti. No Ereba un Niktes cēlās gaisma Aiters (Αἰθήρ) un diena Hemēra (Ἡμέρα), veidojot dienas un nakts ritējumu. Tas lasāms Hēsioda poēmas “Teogonija” 124.–125. rindiņā:
“Naktij piedzima Ēters un arī mirdzošā Diena,
Tos viņa dzemdēja, kļuvusi grūta no Ereba mīlas.”
(Augusta Ģiezena atdzejojums; Ābrama Feldhūna redakcija)
Erebs un Nikte vienlaikus ir gan brālis un māsa, gan arī vīrs un sieva, un no viņiem radušies Aiters un Hemēra. Kā norāda mitoloģijas pētnieki, šis ir vienīgais atspoguļojums, kurā Erebs parādās kā dievs ar radīšanas funkciju, nevis kā abstrakta, mūžīga tumsa. Aiters un Hemēra ir gaismas un dienas personifikācija, un tie radušies no tumsas un nakts – Erebs ir tumsa, Nikte ir nakts. Sengrieķu mitoloģijā par primāro tiek uzskatīta tumsa, no kuras rodas gaisma. Līdzīgs princips vērojams arī Vecajā Derībā, kurā no tumsas tiek radīta gaisma.
Pastāv arī citas versijas par Ereba bērniem – dieviem. Sengrieķu dramaturgs Aristofans komēdijā “Putni” rakstījis, ka Erebam ir tikai viens bērns – Aiters. Romiešu autora Gaja Jūlija Higina (Gaius Julius Hyginus) mītu krājumā “Stāsti” (Fabulae, 1. gs. m. ē.) teikts, ka Erots ir Ereba dēls, savukārt romiešu orators Marks Tullijs Cicerons (Marcus Tullius Cicero) darbā “Par dievu dabu” (De natura deorum, 45. gads p. m. ē.) par Ereba bērniem nosaucis Aiteru, Hemēru un Erotu.
Erebam un Niktei bijuši arī citi pēcteči – daudzas mazāk nozīmīgas dievības, kuras ir dažādu notikumu, stāvokļu un īpašību personifikācijas. Latviešu valodā šo dievību vārdus var atveidot gan kā tulkojumus, gan pēc to izrunas sengrieķu valodā, piemēram, dievība, kas iemieso nāvi, var tikt saukta par Nāvi vai Tanatu. Abas metodes vērojamas Hēsioda poēmas “Teogonija” tulkojumā latviešu valodā.
Par Ereba un Niktes pēctečiem rakstījis gan Higins mītu krājumā “Stāsti”, gan Cicerons darbā “Par dievu dabu”. Higins minējis, ka no Ereba un Niktes cēlies Liktenis (Μόρος), Vecums (Γῆρας), Nāve jeb Tanats (Θάνατος), kēras (Κῆρες) – dievības, kas nes pāragru nāvi kaujas laukā, negadījumā, slepkavībā vai slimībā, Sofrosine (Σωφροσύνη) – dievība, kas atbild par mērenību, paškontroli, piesardzību un atturību, Hipns (Ὕπνος) – miega dievība, oneiri (Ὄνειροι) – dievības, kuras iemieso sapņus, kas atkārtojas katru nakti un parādās kā bars sikspārņu, izlidojam no kādas Ereba tumsības alas, Epifrons (Ἐπίφρων) – dievība, kas iemieso apdomību un saprātu, Erīda (Ἔρις) – dievība, kas iemieso nesaskaņas, domstarpības un sāncensību, Oiziss (Ὀϊζύς) – posta, bēdu un ciešanu dievība, Hibris (Ὕβρις) – nekaunības, lielības un lepnuma dievība, Nemesīda (Νέμησις) – dusmu, atriebes, atmaksas un soda dievība, Eifrosine (Εὐφροσύνη) – viena no trim haritām, dievība, kas iemieso prieku un līksmību, Filote (Φιλότης) – draudzības un pieķeršanās dievība, dažkārt dēvēta arī par dzimumdzīves dievību, Eleja (Ἔλεος) – žēlsirdības un līdzjūtības dievība, Stiksa (Στύξ) – pazemes valstības upes Stiksas personifikācija, arī naida dieviete, moiras (Μοῖραι) – trīs māsas (Kloto, Κλωθώ, Lahese, Λάχεσις, Atropa, Ἄτροπος), kuras atbild par cilvēkam nolemto likteni, un hesperīdas (Ἑσπερίδες) – dievietes nimfas, kuras iemieso galējos rietumus un vakara saules gaismu.
Cicerons minējis, ka no Ereba un Niktes cēlies Erots, Dols (Δόλος) – dievības, kas iemieso krāpšanu un viltību, Deims (Δεῖμος) – šausmu dievība, Pons (Πόνος) – smaga darba un smagu pūliņu dievība, Nemesida, Liktenis, Vecums, Nāve jeb Tanats, kēras, Oiziss, Moms (Μῶμος) – nopēluma un ņirgāšanās dievība, Filote, Apate (Απάτη) – dievība, kas iemieso viltību un krāpšanu, moiras, hesperīdas un oneiri.
Lai gan no Ereba cēlušās daudzas dievības un līdz ar to viņam piemīt noteikta radīšanas funkcija, tomēr ar Erebu saistītie notikumi ir ar pasīvu, nevis aktīvu iesaisti. Taču tik daudzu un dažādu dievību izcelšanās ir būtiska Ereba atšķirība no Tartara.
Dievības atspoguļojums mākslā, tempļi, kas dievībai veltīti
Tā kā Erebs lielākoties tiek uzlūkots kā abstrakta, mūžīga tumsa, reti kā personificēta dievība, mākslā tā portretējumi tikpat kā nav sastopami. Erebs salīdzinājumā ar kādu no antropomorfajiem dieviem ir pārāk abstrakta dievība, arī atsevišķi tempļi Erebam nav veltīti. Mākslā – gleznās, vāžu gleznojumos, ciļņos, mozaīkās – tiek atspoguļoti Ereba pēcteči, piemēram, Kiprā Pafas Arheoloģiskajā parkā (Αρχαιολογικό Πάρκο Πάφου) ir aplūkojama mozaīka, kurā attēlotas moiras. Moiras attēlotas arī uz ēkām Rīgā, piemēram, Vaļņu ielā 2 – ēkā, kurā atrodas Izglītības un zinātnes ministrija, ir Kloto cilnis, kam turpat blakus ir Asklēpija (Ἀσκληπιός) cilnis, arī Lāčplēša ielā 18 ir Kloto cilnis, kam līdzās atrodas Krona cilnis.