Vieta mitoloģijas panteonā. Funkcijas. Īpašības. Piedēvētie notikumi Nikte simbolizē melnu nakti, un Erebs – mūžīgu tumsu. No Niktes un Ereba cēlās gaisma Aiters (Αἰθήρ) un diena Hemēra (Ἡμέρα), veidojot dienas un nakts ritējums. Tas lasāms Hēsioda poēmas “Teogonija” 124.–125. rindiņā:
“Naktij piedzima Ēters un arī mirdzošā Diena,
Tos viņa dzemdēja, kļuvusi grūta no Ereba mīlas.”
Erebs un Nikte vienlaikus ir gan brālis un māsa, gan arī vīrs un sieva, un no viņiem radušies Aiters un Hemēra. Aiters un Hemēra ir gaismas un dienas personifikācija, un tie radušies no tumsas un nakts – Erebs ir tumsa, Nikte ir nakts. Sengrieķu mitoloģijā par primāro tiek uzskatīta tumsa, no kuras rodas gaisma. Līdzīgs princips vērojams arī Vecajā Derībā, kurā no tumsas tiek radīta gaisma. Niktei līdzīgi kā Gājai piemīt radīšanas funkcija. Dažkārt Nikte spēja radīt pēcnācējus bez vīriešu kārtas dieva, t. i., viņai piemīt spēja būt partenoģenētiskai.
Pastāv arī citas versijas par Niktes bērniem dieviem. Sengrieķu dramaturgs Aristofans (Ἀριστοφάνης) komēdijā “Putni” (Ὄρνιθες, 414. gadā p. m. ē.) rakstījis, ka no Niktes cēlušies Erots un Aiters. Romiešu autora Gaja Jūlija Higina (Gaius Julius Hyginus) mītu krājumā “Stāsti” (Fabulae, 1. gs. m. ē.) teikts, ka Erots bijis Niktes un Ereba dēls. Romiešu orators Marks Tullijs Cicerons (Marcus Tullius Cicero) darbā “Par dievu dabu” (De natura deorum, 45. gadā p. m. ē.) par Niktes un Ereba bērniem nosaucis Aiteru, Hemēru un Erotu. Orfiskajā literatūrā rakstīts, ka no Niktes radies Urāns un piecu planētu – Saturna, Jupitera, Marsa, Venēras un Merkurija – dievi, grieķiski saukti par Ἀστέρες πλάνητες, Asteres planētes, burtiskā tulkojumā ‘klīstošās zvaigznes’. Mūsu ēras 4. gs. grieķu dzejnieks Kvints no Smirnas (Κόϊντος Σμυρναῖος) rakstījis, ka no Niktes radusies dieviete, kas iemieso Hemēru un Ēosu (Ἥως). Savukārt 5. gs. p. m. ē. grieķu dzejnieks Bakhilids (Βακχυλίδης) minējis, ka no Niktes un Krona cēlusies Hemēra. Bakhilids šeit nosaucis nevis Kronu pirmatnējo dievu, titānu valdnieku un Zeva (Ζεύς) tēvu, bet gan laika dievu Kronu (Χρόνος).
Niktei bijuši arī citi pēcteči – daudzas mazāk nozīmīgas dievības, kuras ir dažādu notikumu, stāvokļu un īpašību personifikācijas. Latviešu valodā šo dievību vārdus var atveidot gan kā tulkojumus, gan pēc to izrunas sengrieķu valodā, piemēram, dievība, kas iemieso nāvi, var tikt saukta par Nāvi vai Tanatu. Abas metodes vērojamas Hēsioda poēmas “Teogonija” tulkojumā latviešu valodā.
Hēsiods minējis, ka no Niktes partenoģenētiski radies Liktenis (Μόρος), Vecums (Γῆρας), Nāve jeb Tanats (Θάνατος), kēras (Κῆρες) – dievības, kas nes pāragru nāvi kaujas laukā, negadījumā, slepkavībā vai slimībā, Hipns (Ὕπνος) – miega dievība, oneiri (Ὄνειροι) – dievības, kuras iemieso sapņus, kas atkārtojas katru nakti un parādās kā bars sikspārņu, izlidojam no kādas Ereba tumsības alas, Moms (Μῶμος) – nopēluma un ņirgāšanās dievība, Oiziss (Ὀϊζύς) – posta, bēdu un ciešanu dievība, hesperīdas (Ἑσπερίδες) – dievietes nimfas, kuras iemieso galējo rietumus un vakara saules gaismu, moiras (Μοῖραι) – trīs māsas (Kloto, Κλωθώ, Lahese, Λάχεσις, Atropa, Ἄτροπος), kuras atbild par cilvēkam nolemto likteni, Nemesīda (Νέμησις) – dusmu, atriebes, atmaksas un soda dievība, Apate (Απάτη) – dievība, kas iemieso viltību un krāpšanu, Filote (Φιλότης) – draudzības un pieķeršanās dievība, dažkārt dēvēta arī par dzimumdzīves dievību, un Erīda (Ἔρις) – dievība, kas iemieso nesaskaņas, domstarpības un sāncensību.
Homēra eposā “Īliada” un romiešu autora Senekas (Lucius Annaeus Seneca) traģēdijā “Trakojošais Herkuless” (Hercules furens, 1. gs. m. ē.) minēts, ka no Niktes radušies Hipns un Nāve jeb Tanats. Pausanijs minējis, ka no Niktes radusies Nemesīda, Bakhilids, ka Hekate (Ἑκάτη) – maģijas, burvestību, nakts, mēness, spoku un nekromantijas dieviete. Sengrieķu dramaturgs Aishils (Αἰσχύλος) traģēdijā “Labvēlīgās” (Εὐμενίδες, 458. gadā p. m. ē.) rakstījis, ka no Niktes cēlušās moiras un erīnijas. Romiešu dzejnieki – Vergilijs (Publius Vergilius Maro) eposā “Eneīda” (Aeneis, 29.–19. gadā p. m. ē.) un Ovidijs (Publius Ovidius Naso) poēmā “Pārvērtības” (Metamorphoses, ~ 8. gadā m. ē.) – arī minējuši, ka erīnijas radušās no Niktes. To pašu par moirām un erīnijām var lasīt arī dažos grieķu dramaturga Likofrona (Λυκόφρων) traģēdiju fragmentos, kas saglabājušies līdz mūsdienām.
Higina mītu krājumā “Stāsti” par Niktes un Ereba pēctečiem nosaukti Liktenis, Vecums, Nāve jeb Tanats, kēras, Sofrosine (Σωφροσύνη) – dievība, kas atbild par mērenību, paškontroli, piesardzību un atturību, Hipns, oneiri, Erots, Epifrons (Ἐπίφρων) – dievība, kas iemieso apdomību un saprātu, Erīda, Oiziss, Nemesīda, Hibris (Ὕβρις) – nekaunības, lielības un lepnuma dievība, Eifrosine (Εὐφροσύνη) – viena no trim haritām, dievība, kas iemieso prieku un līksmību, Filote, Eleja (Ἔλεος) – žēlsirdības un līdzjūtības dievība, Stiksa (Στύξ) – pazemes valstības upes Stiksas personifikācija, arī naida dieviete, moiras un hesperīdas.
Cicerona darbā “Par dievu dabu” par Niktes un Ereba pēctečiem nosaukti Erots, Dols (Δόλος) – dievības, kas iemieso krāpšanu un viltību, Deims (Δεῖμος) – šausmu dievība, Pons (Πόνος) – smaga darba un smagu pūliņu dievība, Nemesida, Liktenis, Vecums, Nāve jeb Tanats, kēras, Oiziss, Moms (Μῶμος) – nopēluma un ņirgāšanās dievība, Filote, Apate (Απάτη) – dievība, kas iemieso viltību un krāpšanu, moiras, hesperīdas un oneiri.