Nikte ir sengrieķu mitoloģijas pirmatnēja dieviete, kura iemieso nakti.
Nikte
dieviete sengrieķu mitoloģijā
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Īss raksturojums
Nikte sengrieķu mitoloģijas kosmogonijā tiek uztverta kā nakts personifikācija un tiek raksturota kā tumša migla un dūmaka, kas aizēno dienas gaismu un debesis. Viņa ir nozīmīga figūra sengrieķu mitoloģijā, taču tajā pašā laikā – neskaidra. Pat Zevs (Ζεύς) pret Nikti izjutis lielu cieņu. Tas lasāms sengrieķu dzejnieka Homēra (Ὅμηρος) eposa “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. p. m. ē.) 14. grāmatā no 259. līdz 261. rindiņai, kurās Niktes dēls Hipns (Ὕπνος) jeb Miegs skaidro Hērai (Ἥρα), kā bēdzis no Zeva dusmām un noslēpies pie Niktes:
“Mani tad izglāba Nakts, kas dievus un mirstīgos valda;
Glābdamies bēgu pie viņas. Tas [Zevs] rimās ar īgnumu sirdī,
Tāpēc ka bijās no Nakts, kas nemanot paiet tik ātri.”
(Augusta Ģiezena atdzejojums)
Nikte var būt gan draudīga un nāvējoša, gan arī laipna un mieru nesoša pēc dienas rūpēm. Viņai piemitušas pareģošanas spējas, tāpēc dažkārt ar Nikti tiek saistīti orākuli. Sengrieķu ģeogrāfs Pausanijs (Παυσανίας) darbā “Grieķijas apraksts” (Ἑλλάδος Περιήγησις, 2. gs.) minējis, ka Grieķijas pilsētā Megarā bijis Niktes orākuls.
Niktes vārds nāk no sengrieķu sieviešu dzimtes lietvārda νύξ, nyx, un tā tiešā nozīme ir ‘nakts’, pārnestā ‘tumsa’ un ‘nāve’. Latviski Nikte var tikt saukta par Nakti. Romiešu mitoloģijā Niktes vārds tiek lietots tulkojumā, proti, latīņu valodas sieviešu dzimtes lietvārds Nox, kas arī nozīmē ‘nakts’.
Dievības rašanās laiks, izcelšanās
Sengrieķu mitoloģijā var pielietot hronoloģisku principu, kas veidojas, balstoties uz paaudžu nomaiņu, un šo ģenealoģiju var skatīt vai nu ļoti detalizēti, vai vispārināti. Uzlūkojot sengrieķu mitoloģiju vispārināti, var iedalīt tikai četras paaudzes, proti, pirmo paaudzi veido Haoss (Χάος) un tā pēcteči, otro – Gājas (Γαῖα) un Urāna (Οὐρανός) bērni (12 titāni), trešo – Krona (Κρόνος) un Rejas (Ῥεία) bērni, t. i., vecākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze, savukārt ceturto paaudzi veido jaunākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze. Pēc šāda dalījuma vadoties, Nikte piederētu pirmajai dievu paaudzei.
Pēc sengrieķu dzejnieka Hēsioda (Ἡσίοδος) poēmas “Teogonija” (Θεογονία, ~ 7. gs. p. m. ē.) var secināt, ka vispirms no Haosa radās Gāja, Tartars (Τάρταρος) un Erots (Ἔρως) un vēlāk Erebs (Ἔρεβος) un Nikte. Pastāv arī versija, ka Niktes tēvs ir Fans (Φάνης) – mītisks orfiskās kosmogonijas pirmatnējais dievs, kas izšķīlies no olas kā pasaules simbola. Tas minēts orfiskajā literatūrā (~ 5. gs. p. m. ē. – ~ 2. gs. m. ē.) – rakstu krājumā, kas piedēvēts mītiskajam dziesminiekam Orfejam (Ὀρφεύς) un viņa sekotājiem.
Vieta mitoloģijas panteonā. Funkcijas. Īpašības. Piedēvētie notikumi
Nikte simbolizē melnu nakti, un Erebs – mūžīgu tumsu. No Niktes un Ereba cēlās gaisma Aiters (Αἰθήρ) un diena Hemēra (Ἡμέρα), veidojot dienas un nakts ritējums. Tas lasāms Hēsioda poēmas “Teogonija” 124.–125. rindiņā:
“Naktij piedzima Ēters un arī mirdzošā Diena,
Tos viņa dzemdēja, kļuvusi grūta no Ereba mīlas.”
(Augusta Ģiezena atdzejojums; Ābrama Feldhūna redakcija)
Erebs un Nikte vienlaikus ir gan brālis un māsa, gan arī vīrs un sieva, un no viņiem radušies Aiters un Hemēra. Aiters un Hemēra ir gaismas un dienas personifikācija, un tie radušies no tumsas un nakts – Erebs ir tumsa, Nikte ir nakts. Sengrieķu mitoloģijā par primāro tiek uzskatīta tumsa, no kuras rodas gaisma. Līdzīgs princips vērojams arī Vecajā Derībā, kurā no tumsas tiek radīta gaisma. Niktei līdzīgi kā Gājai piemīt radīšanas funkcija. Dažkārt Nikte spēja radīt pēcnācējus bez vīriešu kārtas dieva, t. i., viņai piemīt spēja būt partenoģenētiskai.
Pastāv arī citas versijas par Niktes bērniem dieviem. Sengrieķu dramaturgs Aristofans (Ἀριστοφάνης) komēdijā “Putni” (Ὄρνιθες, 414. gadā p. m. ē.) rakstījis, ka no Niktes cēlušies Erots un Aiters. Romiešu autora Gaja Jūlija Higina (Gaius Julius Hyginus) mītu krājumā “Stāsti” (Fabulae, 1. gs. m. ē.) teikts, ka Erots bijis Niktes un Ereba dēls. Romiešu orators Marks Tullijs Cicerons (Marcus Tullius Cicero) darbā “Par dievu dabu” (De natura deorum, 45. gadā p. m. ē.) par Niktes un Ereba bērniem nosaucis Aiteru, Hemēru un Erotu. Orfiskajā literatūrā rakstīts, ka no Niktes radies Urāns un piecu planētu – Saturna, Jupitera, Marsa, Venēras un Merkurija – dievi, grieķiski saukti par Ἀστέρες πλάνητες, Asteres planētes, burtiskā tulkojumā ‘klīstošās zvaigznes’. Mūsu ēras 4. gs. grieķu dzejnieks Kvints no Smirnas (Κόϊντος Σμυρναῖος) rakstījis, ka no Niktes radusies dieviete, kas iemieso Hemēru un Ēosu (Ἥως). Savukārt 5. gs. p. m. ē. grieķu dzejnieks Bakhilids (Βακχυλίδης) minējis, ka no Niktes un Krona cēlusies Hemēra. Bakhilids šeit nosaucis nevis Kronu pirmatnējo dievu, titānu valdnieku un Zeva (Ζεύς) tēvu, bet gan laika dievu Kronu (Χρόνος).
Niktei bijuši arī citi pēcteči – daudzas mazāk nozīmīgas dievības, kuras ir dažādu notikumu, stāvokļu un īpašību personifikācijas. Latviešu valodā šo dievību vārdus var atveidot gan kā tulkojumus, gan pēc to izrunas sengrieķu valodā, piemēram, dievība, kas iemieso nāvi, var tikt saukta par Nāvi vai Tanatu. Abas metodes vērojamas Hēsioda poēmas “Teogonija” tulkojumā latviešu valodā.
Hēsiods minējis, ka no Niktes partenoģenētiski radies Liktenis (Μόρος), Vecums (Γῆρας), Nāve jeb Tanats (Θάνατος), kēras (Κῆρες) – dievības, kas nes pāragru nāvi kaujas laukā, negadījumā, slepkavībā vai slimībā, Hipns (Ὕπνος) – miega dievība, oneiri (Ὄνειροι) – dievības, kuras iemieso sapņus, kas atkārtojas katru nakti un parādās kā bars sikspārņu, izlidojam no kādas Ereba tumsības alas, Moms (Μῶμος) – nopēluma un ņirgāšanās dievība, Oiziss (Ὀϊζύς) – posta, bēdu un ciešanu dievība, hesperīdas (Ἑσπερίδες) – dievietes nimfas, kuras iemieso galējo rietumus un vakara saules gaismu, moiras (Μοῖραι) – trīs māsas (Kloto, Κλωθώ, Lahese, Λάχεσις, Atropa, Ἄτροπος), kuras atbild par cilvēkam nolemto likteni, Nemesīda (Νέμησις) – dusmu, atriebes, atmaksas un soda dievība, Apate (Απάτη) – dievība, kas iemieso viltību un krāpšanu, Filote (Φιλότης) – draudzības un pieķeršanās dievība, dažkārt dēvēta arī par dzimumdzīves dievību, un Erīda (Ἔρις) – dievība, kas iemieso nesaskaņas, domstarpības un sāncensību.
Homēra eposā “Īliada” un romiešu autora Senekas (Lucius Annaeus Seneca) traģēdijā “Trakojošais Herkuless” (Hercules furens, 1. gs. m. ē.) minēts, ka no Niktes radušies Hipns un Nāve jeb Tanats. Pausanijs minējis, ka no Niktes radusies Nemesīda, Bakhilids, ka Hekate (Ἑκάτη) – maģijas, burvestību, nakts, mēness, spoku un nekromantijas dieviete. Sengrieķu dramaturgs Aishils (Αἰσχύλος) traģēdijā “Labvēlīgās” (Εὐμενίδες, 458. gadā p. m. ē.) rakstījis, ka no Niktes cēlušās moiras un Erīnijas. Romiešu dzejnieki – Vergilijs (Publius Vergilius Maro) eposā “Eneīda” (Aeneis, 29.–19. gadā p. m. ē.) un Ovidijs (Publius Ovidius Naso) poēmā “Pārvērtības” (Metamorphoses, ~ 8. gadā m. ē.) – arī minējuši, ka Erīnijas radušās no Niktes. To pašu par moirām un Erīnijām var lasīt arī dažos grieķu dramaturga Likofrona (Λυκόφρων) traģēdiju fragmentos, kas saglabājušies līdz mūsdienām.
Higina mītu krājumā “Stāsti” par Niktes un Ereba pēctečiem nosaukti Liktenis, Vecums, Nāve jeb Tanats, kēras, Sofrosine (Σωφροσύνη) – dievība, kas atbild par mērenību, paškontroli, piesardzību un atturību, Hipns, oneiri, Erots, Epifrons (Ἐπίφρων) – dievība, kas iemieso apdomību un saprātu, Erīda, Oiziss, Nemesīda, Hibris (Ὕβρις) – nekaunības, lielības un lepnuma dievība, Eifrosine (Εὐφροσύνη) – viena no trim haritām, dievība, kas iemieso prieku un līksmību, Filote, Eleja (Ἔλεος) – žēlsirdības un līdzjūtības dievība, Stiksa (Στύξ) – pazemes valstības upes Stiksas personifikācija, arī naida dieviete, moiras un hesperīdas.
Cicerona darbā “Par dievu dabu” par Niktes un Ereba pēctečiem nosaukti Erots, Dols (Δόλος) – dievības, kas iemieso krāpšanu un viltību, Deims (Δεῖμος) – šausmu dievība, Pons (Πόνος) – smaga darba un smagu pūliņu dievība, Nemesida, Liktenis, Vecums, Nāve jeb Tanats, kēras, Oiziss, Moms (Μῶμος) – nopēluma un ņirgāšanās dievība, Filote, Apate (Απάτη) – dievība, kas iemieso viltību un krāpšanu, moiras, hesperīdas un oneiri.
Dievības atspoguļojums mākslā, tempļi, kas dievībai veltīti
Nikti mēdz attēlot kā netveramu dievieti, kura pārvietojas pa gaisu vai nu ar tumšiem spārniem, vai ar karieti. Nikte statujās, vāžu gleznojumos un gleznās atveidota, turot rokās virs galvas tumši zilu vai melnu lakatu vai šalli, kurā dažkārt tiek attēlotas zvaigznes, tādējādi simbolizējot zvaigžņotās debess jumu. Piemēram, vienā no ilustrācijām tā sauktajā Parīzes psalmu (Psautier de Paris) manuskriptā, kas datējams ar 12. gs., vai 19. gs. franču gleznotāja Viljama Ādolfa Bugro (William-Adolphe Bouguereau) gleznā “Nakts” (La Nuit, 1884).
Lai gan pastāvējis Niktes kults, atsevišķi tempļi viņai nav veltīti.