Moiras ir trīs māsas dievietes – Kloto (Κλωθώ), Lahese (Λάχεσις) un Atropa (Ἄτροπος) –, kuras atbild par cilvēkiem un dieviem nolemto likteni. Parasti uzskatītas par Zeva (Ζεύς) un Temīdas (Θέμις) meitām.  

Moiras tiek raksturotas kā nepielūdzamas, godājamas, varenas un tajā pašā laikā bargas, arī briesmīgas. No viņu lēmuma neviens nevarot izbēgt. Kloto ir vērpēja, kas vērpj dzīvības pavedienu, nosakot dzīves laiku. Lahese ir lozētāja, kas piešķir mūža likteni, un lozi viņa izvelk neskatīdamās. Atropa tiek dēvēta par nenovēršamo, kas nogriež dzīvības pavedienu. Atropa arī ieraksta garā tīstoklī visu, ko Kloto un Lahese lēmušas, un viss, kas ierakstīts tīstoklī, ir neizbēgams. Šis tīstoklis var tikt dēvēts arī par likteņa grāmatu.

Kloto vārds nāk no sengrieķu sieviešu dzimtes personvārda Κλωθώ, Klōthō un nozīmē ‘vērpēja’. Tā etimoloģija saistāma ar sengrieķu darbības vārdu κλώθω, klōthō ‘vērpt’. Laheses vārds nāk no sengrieķu sieviešu dzimtes personvārda Λάχεσις, Lachesis un nozīmē ‘lozes dalītāja’. Tā etimoloģija saistāma ar sengrieķu darbības vārdu λαγχάνω, lanchanō ‘izlozēt’. Laheses vārds latviski var tikt atveidots arī kā Lahesa. Atropas vārds nāk no sengrieķu sieviešu dzimtes personvārda Ἄτροπος, Atropos un nozīmē ‘nemaināmā, negrozāmā’. Tā etimoloģija saistāma ar sengrieķu piedēkli ἀ-, a-, kas izsaka kaut kā trūkumu, noliegumu, un sengrieķu darbības vārdu τρέπω, trepō ‘griezt, pagriezt’. Atropas vārds latviski var tikt atveidots arī kā Atrope. Atropa grieķiski var tikt dēvēta arī par Aisu (Αἶσα), lai gan dažkārt ar Aisu domāta sena mikēniešu likteņa dievība.

Vārds “moira”, kas latviski tiek lietots arī ar lielo sākumburtu, nāk no sengrieķu personvārda Μοῖρα, Moira ‘likteņa dieviete’. Tā etimoloģija saistāma ar sengrieķu sieviešu dzimtes lietvārdu μοῖρα, moira, kas nozīmē ‘daļa’.

Moiru romiešu mitoloģijas ekvivalents ir parkas (Parcae), latīniski dēvētas arī par Fāta, burtiski ‘likteņi’, proti, likteņa dievietes. Kloto ir Nona (Nōna), burtiski ‘devītā’, Lahese ir Decima (Decima vai Decuma), burtiski ‘desmitā’, Atropa ir Morta (Morta vai Mortua), burtiski ‘mirusī’.

Pie trīs māsām moirām nevajadzētu pieskaitīt citu sengrieķu mitoloģijas likteņa dievieti Tihi (Τύχη), kā arī romiešu mitoloģijas likteņa dievieti Fortūnu (Fortuna).

Sengrieķu dzejnieka Hēsioda (Ἡσίοδος) poēmā “Teogonija” (Θεογονία, ~ 7. gs. p. m. ē.) minētas divas versijas par moiru izcelšanos. Vispirms Hēsiods norādījis, ka moiras ir Niktes (Νύξ) jeb Nakts pēcteces. Tas lasāms 217.–222. rindiņā:

“Arī vēl Moiras un Kēras, kas nepielūdzami soda,

Lahesi, Atropu, Kloto, kas visiem mirstīgiem ļaudīm,

Tikko kā dzimuši viņi, lemj laimes un nelaimes dienas,

Vērīgi seko gan dievu, gan cilvēku nekrietniem darbiem.

Tikmēr nerimstas īgnumā niknā šīs dievietes cēlās,

Kamēr nesoda bargi ikvienu, kas noziedzies smagi.”

(Augusta Ģiezena atdzejojums; Ābrama Feldhūna redakcija)

Vēlāk poēmā minēts, ka moiras ir Zeva un viņa otrās sievas titanīdas Temīdas, taisnīgas tiesas un likumības dievietes, meitas. Ar šādu ģenealoģiju moiras iederas pasaules kārtībā, par kuru atbild Zevs. Poēmas 904.–906. rindiņā lasāms:

“Un tad arī vēl Moiras, kam piešķīra lielāko godu

Zevs visgudrais, – tās Kloto un Lahese, Atropa bija;

Mirstīgiem ļaudīm virs zemes tās sadala labu un ļaunu.”

(A. Ģiezena atdzejojums; Ā. Feldhūna redakcija)

Sengrieķu mitoloģijā var pielietot hronoloģisku principu, kas veidojas, balstoties uz paaudžu nomaiņu, un šo ģenealoģiju var skatīt vai nu ļoti detalizēti, vai vispārināti. Uzlūkojot sengrieķu mitoloģiju vispārināti, var iedalīt tikai četras paaudzes, proti, pirmo paaudzi veido Haoss (Χάος) un tās pēcteči, otro – Gājas (Γαῖα) un Urāna (Οὐρανός) bērni (12 titāni), trešo – Krona (Κρόνος) un Rejas (Ῥεία) bērni, t. i., vecākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze, savukārt ceturto paaudzi veido jaunākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze. Pēc šāda dalījuma vadoties, var sniegt divas versijas, kurai dievu paaudzei moiras pieder. Nikte pieder pirmajai dievu paaudzei, jo viņa ir Haosa pēctece. Moiras, būdamas Niktes meitas, pieder pirmajai dievu paaudzei. Savukārt Zevs un Temīda ir Krona un Rejas pēcteči, tātad trešā dievu paaudze, tāpēc šajā gadījumā var apgalvot, ka moiras pieder ceturtajai dievu paaudzei.

Par moiru izcelšanos pastāv arī citas versijas. Piemēram, romiešu autora Gaja Jūlija Higina (Gaius Julius Hyginus) mītu krājumā “Stāsti” (Fabulae, 1. gs. m. ē.) teikts, ka moiras cēlušās no Niktes un Ereba (Ἔρεβος), sengrieķu filozofa Platona (Πλάτων) darbā “Valsts” (Πολιτεία, ~375. g. p. m. ē.) norādīts, ka moiras cēlušās no Anankes (Ἀνάγκη), kas ir nenovēršamības un nepieciešamības dieviete, cilvēku likteņu lēmēja.

Moiras atbild par cilvēka dzimšanu, likteni un nāvi, līdz ar to tās ieņem vietu līdzās Zevam, lai sargātu pasaules kārtību un taisnīgumu. Tas vērojams, piemēram, mītā par Asklēpiju (Ἀσκληπιός). Asklēpijs bija labi iemācījies dziedināt cilvēkus, kā arī labi tos apmācījis ārstēšanas mākslā, tāpēc radās bažas, ka cilvēki varētu kļūt nemirstīgi un tādējādi izjaukt pasaules kārtību. Tad moiras esot pierunājušas Zevu nogalināt Asklēpiju ar zibeni.

Lai gan moiras varenībā netiek pielīdzinātas Zevam, tomēr tām piedēvēta spēja lemt gan mirstīgo, gan dievu likteni, un arī par Zeva likteni atbild moiras. Šeit var saskatīt līdzību ar Erotu (Ἔρως), kurš arī nav ne cilvēku, ne dievu valdnieks, taču spēj būtiski ietekmēt gan vienus, gan otrus.

Mitoloģijas pētnieki uzskata, ka moiras sākotnēji veidojušās nevis kā abstraktas likteņa dievības, bet gan kā gari, kuri apciemo jaundzimušo, lai noteiktu tā dzīves ritējumu. Tas parādās, piemēram, mītā par varoni Meleagru (Μελέαγρος). Moiras apciemojušas tikko dzimušo Meleagru, lai noteiktu tā likteni un nāvi. Tāpēc moiras mēdza pavadīt dzemdību dieve Eileitija (Εἰλείθυια).

Moiras saistītas arī ar atriebības, lāsta un soda dievietēm erīnijām (Ἐρινύες) un kērēm (Κῆρες) – dievībām, kuras nes pāragru nāvi kaujas laukā, negadījumā, slepkavībā vai slimībā. Moiru māsas ir Hora (Ὧραι) Einomija (Εὐνομία), Dike (Δίκη) un Eirēne (Εἰρήνη) – dievietes, kuras atbild par cilvēka dzīves likumsakarīgu ritējumu.

Moiras, parasti gan vienskaitļa formā, pieminētas sengrieķu dzejnieka Homēra (Ὅμηρος) eposā “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.). Piemēram, 24. dziedājuma 209.–210. rindiņā Trojas valdniece Hekabe (Ἑκάβη) saka par sava dēla varoņa Hektora (Ἕκτωρ) likteni:

“[..] Hektoram briesmīgā Moira

Vērpusi likteni bargu tai dienā, kad dzemdēju viņu.”

(A. Ģiezena atdzejojums)

Līdzīgi arī Homēra eposā “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.). Piemēram, 7. dziedājuma 197.–198. rindiņā faiāku valdnieks Alkinojs (Ἀλκίνους) saka par varoņa Odiseja (Ὀδυσσεύς) likteni:

“Cietīs viņš visu, ko Aisa un līdzi tai Vērpējas bargās

Vērpušas dzīvības diegā, kad piedzima cienītai mātei.”

(A. Ģiezena atdzejojums)

Sengrieķu dzejnieka Pindara (Πίνδαρος) darbā, ko latviski varētu saukt par Olimpiskajiem epinīkijiem (Olympia, 472. g. p. m. ē.), minēts, ka Kloto bija klāt, kad dievi atdzīvināja Pelopu (Πέλοψ). Pelops bija bagātā varoņa Tantala (Τάνταλος) dēls, kurš Tartarā (Τάρταρος) izcieta mokas – mūžīgu badu un slāpes. Tantals dieviem sarīkoja dzīres un kā cienastu pasniedza savu dēlu Pelopu, ko pats bija nogalinājis. Kad dievi saprata, ko Tantals bija izdarījis, viņi savienoja Pelopa daļas, un Kloto viņu atdzīvināja, bet plecu, ko Dēmetra (Δημήτηρ) bija apēdusi, aizvietoja ar ziloņkaulu.

Sengrieķu dramaturga Aishila (Αἰσχύλος) traģēdijā “Labvēlīgās” (Εὐμενίδες, 458. gadā p. m. ē.) teikts, ka Apollons (Ἀπόλλων) deva moirām vīnu un mēģināja pierunāt, lai tās maina argonautam Admētam (Ἄδμητος) nolemto nāves laiku. Vīna apreibinātas, moiras piekrita Apollona lūgumam ar nosacījumu, ka Admēta vietā mirs kāds cits.

Sengrieķu vēsturnieks un gramatiķis Pseido Apollodors (Ψευδο-Ἀπολλόδωρος) darbā “Bibliotēka” (Βιβλιοθήκη, 1. vai 2. gs.) rakstīja, ka moiras palīdzēja Zevam apvaldīt uguns spļāvēju briesmoni Tifonu (Τυφῶν), iebarojot saindētus augļus, kas vājināja tā spēkus, savukārt Olimpa dievu un milžu mītiskajā kaujā Gigantomahijā (Γιγαντομαχία) moiras nogalināja divus milžus ar vara nūjām.

Moiru atspoguļojums mākslā ir diezgan plašs un dažāds. Moiras var būt atspoguļotas kā vecas un neglītas sievietes, jaunas un glītas sievietes vai sievietes dažādā vecumā. Piemēram, 19. gs. vācu mākslinieka Frīdriha Paula Tumana (Friedrich Paul Thumann) gleznā “Trīs likteņa dievietes” (Die drei Schicksalsgöttinen) moiras atveidotas kā dažāda vecuma sievietes.

Moiru simboli ir vārpsta, pavediens un dzirkles, bet svētais putns ir tumšā ūbele (Streptopelia lugens). Kloto var tikt attēlota ar vārpstu vai tīstokli. Lahese var tikt attēlota, rokā turot nūju, ar kuru norāda uz globusu, vai stāvot līdzās kādam statīvam, uz kura novietots globuss. Atropa var tikt attēlota, rokā turot tīstokli, pulksteni, svarus vai dzirkles. Moiras atveidotas mozaīkās, vāžu gleznojumos, statujās, ciļņos, gobelēnos, gleznās. Rīgā, ēkā Vaļņu ielā 2, kurā atrodas Izglītības un zinātnes ministrija, ir Kloto cilnis, kuram blakus ir Asklēpija cilnis; arī Lāčplēša ielā 18 ir Kloto cilnis, kuram līdzās atrodas Krona cilnis.

Moiru kults bija izplatīts visā Grieķijas teritorijā. Moirām veltīti tempļi bija Korintā, Spartā un Tēbās. Dažkārt Apollons un Zevs saukti par moiragetiem (Mοιραγέτης) jeb moiru vadoņiem, tāpēc Apollona un Zeva tempļos moirām tika veltīti altāri, kur tās varēja godināt un pasniegt tām veltes.