Aiters ir sengrieķu mitoloģijas pirmatnējais dievs, kurš iemieso gaismu.

Aiters tiek raksturots kā mūžīga gaisma, spozme un debesu zilgme. Aiters, būdams gaismas personifikācija, ir pilnīgi pretējs abām sengrieķu mitoloģijas tumsas personifikācijām – Erebam (Ἔρεβος) un Tartaram (Τάρταρος).

Aitera vārds nāk no sengrieķu lietvārda αἰθήρ, aithēr. Daži autori to lietojuši sieviešu dzimtē, citi vīriešu, un tam ir vairākas nozīmes – ‘debesis’, ‘gaiss’, ‘piektais elements’, ‘cilvēka dvēseles dievišķais elements’, ‘reģions’, ‘vieta’. Kā piektais elements tas tiek dēvēts antīkajā pasaulē un vēlāk arī viduslaikos, noliekot to līdzās pārējiem elementiem, kas ir ūdens, uguns, gaiss un zeme. Romiešu mitoloģijā Aitera vārds netiek mainīts, kā tas bieži darīts ar citiem, īpaši antropomorfajiem dieviem, un latīņu valodā vārda Aether tulkojums ir ‘eters’, ‘debesis’ un ‘gaiss’. Latviski var tikt saukts arī par Ēteru vai Gaismu.

Sengrieķu mitoloģijā var pielietot hronoloģisku principu, kas veidojas, balstoties uz paaudžu nomaiņu, un šo ģenealoģiju var skatīt vai nu ļoti detalizēti, vai vispārināti. Uzlūkojot sengrieķu mitoloģiju vispārināti, var iedalīt tikai četras paaudzes, proti, pirmo paaudzi veido Haoss (Χάος) un tā pēcteči, otro – Gājas (Γαῖα) un Urāna (Οὐρανός) bērni (12 titāni), trešo – Krona (Κρόνος) un Rejas (Ῥεία) bērni, t. i., vecākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze, savukārt ceturto paaudzi veido jaunākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze. Pēc šāda dalījuma vadoties, Aiters piederētu pirmajai dievu paaudzei.

Versija, ka Aiters ir cēlies no Ereba un Niktes (Νύξ), lasāma sengrieķu dzejnieka Hēsioda (Ἡσίοδος) poēmā “Teogonija” (Θεογονία, ~ 7. gs. p. m. ē.), taču pastāv arī citas versijas. Sengrieķu dramaturga Aristofana (Ἀριστοφάνης) komēdijā “Putni” (Ὄρνιθες, 414. gads p. m. ē.) minēts, ka Aiters cēlies tikai no Ereba, savukārt orfiskajā literatūrā (~ 5. gs. p. m. ē. – ~ 2. gs. m. ē.) – rakstu krājumā, kas piedēvēts mītiskajam dziesminiekam Orfejam (Ὀρφεύς) un viņa sekotājiem – teikts, ka Aiters radies vai nu no Krona un Anankes (Ἀνάγκη), vai tikai no Krona. Orfiskajā literatūrā Krons ir nevis pirmatnējais dievs, titānu valdnieks un Zeva (Ζεύς) tēvs, bet gan laika dievs Krons (Χρόνος). Romiešu autora Gaja Jūlija Higina (Gaius Julius Hyginus) mītu krājumā “Stāsti” (Fabulae, 1. gs. m. ē.) teikts, ka Aiters radies no Haosa.

No Niktes un Ereba cēlās ne tikai Aiters, bet arī diena Hemēra (Ἡμέρα) – vienlaikus Aitera māsa un sieva. Kad no nakts Niktes un tumsības Ereba radās gaisma un diena, tad izveidojās dienas un nakts ritējums. Tas lasāms Hēsioda poēmas “Teogonija” 124.–125. rindiņā:

“Naktij piedzima Ēters un arī mirdzošā Diena,

Tos viņa dzemdēja, kļuvusi grūta no Ereba mīlas.”

(Augusta Ģiezena atdzejojums; Ābrama Feldhūna redakcija)

Aiters un Hemēra ir gaismas un dienas personifikācijas, un tie radušies no tumsas un nakts – Erebs ir tumsa, Nikte ir nakts. Sengrieķu mitoloģijā par primāro tiek uzskatīta tumsa, no kuras rodas gaisma. Līdzīgs princips vērojams arī Vecajā Derībā, kurā no tumsas tiek radīta gaisma. Gaismas izveidošanās no tumsas tiek vērtēta kā pozitīvs kosmogonijas attīstības virziens. Līdz ar to galvenā Aitera funkcija ir būt dienas un nakts ritējuma daļai. Aitera spožā dūmaka piepilda debess jumu, bet vakarā Aitera māte Nikte šai spožajai dūmakai pārvelk pāri savu tumšo lakatu. Taču rītausmā Aitera māsa un sieva Hemēra izklīdina Niktes tumšo lakatu, lai dotu atkal vietu Aitera spozmei.

Higins mītu krājumā “Stāsti” norādījis, ka Aiteram un Hemērai ir trīs pēcteči – Gāja, Urāns un jūras dieviete Talasa (Θάλασσα). Savukārt romiešu orators Marks Tullijs Cicerons (Marcus Tullius Cicero) darbā “Par dievu dabu” (De natura deorum, 45. gads p. m. ē.) par Aitera un Hemēras pēcteci nosaucis Urānu.

No Aitera un Gājas, kā var spriest pēc Higina mītu krājuma “Stāsti”, veidojušies pēcteči – daudzas mazāk nozīmīgas dievības. Latviešu valodā šo dievību vārdus var atveidot gan kā tulkojumus, gan pēc to izrunas sengrieķu valodā, piemēram, dievība, kas iemieso nāvi – sengrieķu Θάνατος, Thanatos – var tikt saukta par Nāvi vai Tanatu. Šīs Higina nosauktās dievības ir dažādu notikumu, stāvokļu un īpašību personifikācijas: Algs (Ἄλγος) – dievība vai arī vairākas dievības, kuras iemieso fiziskas sāpes un garīgus pārdzīvojumus, Dols (Δόλος) – dievības, kas iemieso krāpšanu un viltību, Lisa (Λύσσα) – niknuma, neprāta un trakuma dievība, Pents (Πένθος) – dievība, kas iemieso sēras un vaimanas, Pseidologs jeb Meli (Ψευδολόγος) – dievība vai arī vairākas dievības, kuras iemieso melus, Horks (Ὅρκος) – zvēresta dievība, Poine (Ποινή) – soda dievība, Amfilogija (Ἀμφιλλογία) – dieviete vai vairākas dievietes, kuras iemieso strīdus un pretrunas, Lete (Λήθη) – aizmirstības dieviete, Aergija (Ἀεργία) – dīkdienības un slinkuma dieviete, Deims (Δεῖμος) – baiļu dievība, Hismine (Ὑσμίνη) – dievība vai arī vairākas dievības, kuras iemieso cīņas un kaujas.

Aiters, būdams pirmatnējā dievība, reti tiek uzlūkots kā personificēta dievība, tāpēc mākslā tā portretējumi reti sastopami. Izņēmums ir milzīgais Pergamas altāris, kas mūsdienās atrodas Berlīnē Pergamas muzejā (Pergamonmuseum). Tajā attēlota Olimpa dievu un milžu mītiskā kauja Gigantomahija (Γιγαντομαχία). Aiters līdzās Urānam portretēts cīņā ar milzi, kam ir lauvas galva, bet cilvēka ķermenis. Nav ziņu par tempļiem, kas būtu veltīti Aiteram.