Tempļi, kas veltīti dievībai Hēra tika pielūgta daudzviet Senajā Grieķijā, bieži vien kopā ar Zevu.
Kontinentālajā Grieķijā vēsturiski nozīmīgākā un izmēru ziņā iespaidīgākā Hēras pielūgsmes vieta – Hēraions – atradās Argolidas reģionā Peloponēsā. Zināms, ka šī svētvieta pastāvējusi jau kopš trešās tūkstošgades pirms mūsu ēras, taču pirmie nozīmīgākie arheoloģiskie atradumi datējami ar Mikēnu kultūras laikmetu. Hēraionu ar Mikēnām savienoja ceļš, par kuru liecina līdz mūsdienām saglabājušās tiltu daļas. 8. gs. p. m. ē. par Hēras svētnīcu sāku rūpēties Argas iedzīvotāji. Tad tika izbūvēts arī ceļš no Hēraiona līdz Argai. Kad 7. gs. p. m. ē. par Argas poles galveno aizbildni kļuva Hēra, Argas Hēraionā tika uzcelts pirmais dievietei veltītais templis. Saskaņā ar Pausaniju, par varu pār Argas poli sacentusies Hēra ar Poseidonu (Ποσειδῶν), un upes dievs Inahs (Ἴναχος) pieņēmis lēmumu par labu Hērai. Ar laiku Argas Hēraiona nozīme pieauga ne tikai Argas polē, bet visā Senajā Grieķijā. Hēras svētvieta savu uzplaukumu sasniedza klasiskajā periodā un turpināja darboties, kā to apstiprina Pausanijs, arī Romas Impērijas laikā. Templī atradusies iespaidīga izmēra sengrieķu tēlnieka Polikleita (Πολύκλειτος) darināta Hēras statuja no zelta un ziļoņkaula. Dievietes galvu rotāja kronis, vienā rokā viņa turēja granātābolu, kas bija auglības simbolu, bet otrā – scepteri, uz kura gala atradās dzeguze. Argas Hēraionā Hēra tika pielūgta, īstenojot gan individuālus vai ar ģimeni saistītus, gan arī valstiskus mērķus. Hēra kā Argas poles aizbildne (Ἥρη Ἀργείη) parādās Homēra “Īliadā”, kur dieviete atzīst, ka “visvairāk viņai mīļas trīs pilsētas – Arga, Sparta un Mikēnas ar plašajām ielām” (4.50–52).
Viens no nozīmīgākajiem Hēraioniem atradās Samas salā. Saskaņā ar Hērodotu, arhaiskajā periodā Samas salas Hēraionā slējies vislielākais templis Senajā Grieķijā. Mūsdienās iespējams apskatīt monumentālā tempļa pamatus, kā arī vienu kolonnu, kas saglabājusies līdz pusei no tās sākotnējā augstuma. Templī kopumā bijušas 155 kolonnas, kas atšķīrās pēc izmēra un tipa. Svētvietā atradās arī milzīgs altāris, viens no tā posmiem tiek datēts ar vēlo bronzas laikmetu, kas sakrīt ar Mikēnu kultūras laikmetu. Nozīmīga svētnīcas daļa bija arī tā dēvētais svētais ceļš, kas veda no Samas salas pilsētas uz Hēraionu. Ceļa malās visā tā garumā, cieši izvietoti viens pie otra, atradās Hērai domātie ziedojumi. Priekšstatu par šīs vietas kādreizējo krāšņumu sniedz, piemēram, līdz mūsdienām saglabājies iespaidīga izmēra marmora kūros (kaila jauna vīrieša statuja), kas datēts ar 6. gs. sākumu p. m. ē. un kas tika atrasts zem Romas Impērijas laikā klātā bruģa, kā arī sešu statuju grupa, kas izvietota uz vienas pamatnes un tiek saukta tās tēlnieka vārdā par Geneleja (Γενέλεως) grupu. Statuju grupā attēlota ziedotāja ģimene – māte, tēvs, dēls un trīs meitas. Tās replika šobrīd apskatāma ceļa ziemeļu galā.
Hēra tika godināta arī Zeva svētvietā Olimpijā, kas atrodas Īlijas reģionā Peloponēsas rietumdaļā. Šeit Hērai par godu ap 650. gadu p. m. ē. tika uzbūvēts neliels templis. Šobrīd apskatāmi vien tā pamati un kolonnu daļas. Papildus Olimpiskajām spēlēm, kas notika par godu Zevam, Olimpijā ik pēc četriem gadiem rīkoja arī Hērai veltītus svētkus – tā dēvētās Hēraias (Ἡραία), kas faktiski bija sieviešu sporta sacensības. Tāpat kā olimpiskajās spēlēs to sākotnējā posmā, arī šajās spēlēs bija tikai viena veida sacensības – skrējiens. Pausanijs atklāj, ka skrējienā drīkstēja piedalīties tikai jaunavas, precētām sievietēm pat nebija ļauts apmeklēt spēles. Skrējiena dalībnieces tika sadalītas trīs vecuma kategorijās: jaunietes, nobriedušas sievietes un vecāka gada gājuma sievietes. Skrējējas bija ģērbušās hitonā, kas sniedzās nedaudz virs ceļgaliem, bet labās puses plecs un krūts bija atsegti. Skrējiens notika senajā stadionā, un tā garums bija aptuveni 135–140 metri – aptuveni 5/6 no stadiona kopējā garuma. Uzvarētāja balvā saņēma olīvu vainagu, daļu no govs, kas tika upurēta Hērai, kā arī drīkstēja Hēras templī izlikt savu portretu. Neviena no šīm gleznām nav saglabājusies.
Netālu no Korintas, Perahoras pussalas galā, nelielā Korintas līča ieplakā, atradās vēl viena Senajā Grieķijā zināma Hēras svētvieta. Svētvietā slējās ne tikai Hērai veltīts templis, bet arī citas būves, piemēram, stoja (garš galerijas veida portiks), liela cisterna (tvertne šķidruma uzglabāšanai), ēdamtelpas un potenciāli vēl viens templis. Šī svētvieta, visticamāk, atradās Korintas poles kontrolē. Kulta darbības šajā vietā notikušas no aptuveni 9. gs. p. m. ē. līdz pat 146. gadam p. m. ē., kad romiešu ģenerālis Mumijs (Lucius Mummius), karojot ar Ahaju līgu, iznīcināja tobrīd līgas vadošo pilsētu Korintu. Vairākos antīkajos avotos, tostarp literārajos darbos, iespējams, ir atsauces uz šo vietu, piemēram, Eurīpids traģēdija “Mēdeja” (Μήδεια, 431. gadā p. m. ē.) stāsta, ka Kolhīdas valdnieka Aiēta (Αἰήτης) meita Mēdeja (Μήδεια), bēgdama no Korintas, savus nogalinātos bērnus apglabājusi Hēras Akraijas (Ἀκραία, burtiski ‘tā, kura no augstienēm’, ‘augstieņu’) svētvietā. Hērodots, atstāstot leģendu par Korintas tirānu Periandru (Περίανδρος), norāda, ka viņš Hēras templī saaicinājis visas Korintas sievietes un licis tās izģērbt kailas. Sengrieķu vēsturnieks un ģeogrāfs Strabons (Στράβων) darbā “Ģeogrāfija” (Geographia, ēru mija) min, ka ar šo Hēras svētnīcu bijis saistīts arī orākuls.
Hērai veltītas svētvietas un tempļi atradās arī Grieķijas centrālajā daļā, piemēram, Boiotijas un Lokridas reģionā, kā arī grieķu kolonijās Vidusjūras reģionā, piemēram, Ēģiptē, Anatolijā, arī Itālijā.
Hēraionos ik gadu notika dažādi svētki par godu Hērai. Vispopulārākie bija tā dēvētās Zeva un Hēras svētās kāzas (ἱερός γάμος, hierós gámos). To laikā notika rituāli, kas gan iezīmēja robežšķirtni sievietes statusā (bērna vai jaunavas kļūšanu par precētu sievu), gan arī veicināja sieviešu auglību. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka ne tikai Olimpijā, bet arī Argas Hēraionā notika sporta sacensības par godu vai kā pateicība Hērai.