Hēra ir Olimpa dievu valdnieka Zeva (Ζεύς) sieva. Dievietes aizbildnībā ir laulība, un viena no viņas senākajām funkcijām ir palīdzēt dzemdētājām. Hēra ir dzemdību dievietes Eileitijas (Εἰλείθυια) māte. Hērai kā Zeva sievai raksturīgas arī valdnieces funkcijas – viņa palīdz varoņiem un līdzīgi kā gudrības dieviete Atēna (Ἀθηνᾶ) rūpējas par poļu (polisu jeb pilsētvalstu) labklājību un drošību. Romiešu mitoloģijā Hēra tiek identificēta ar Romas valsts aizbildni – dievieti Junonu (Juno).

Hēra ir sena grieķu dieviete – viena no nedaudzajām dievībām sengrieķu mitoloģijā, kas, kā raksta sengrieķu vēsturnieks Hērodots (Ἡρόδοτος) darbā “Vēstures” (Ἱστορίαι, 440. gads p. m. ē.), neesot ievesta no Ēģiptes. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka Senajā Grieķijā Hēra tika godāta kopš Mikēnu kultūras laikmeta (~ 1750.–1050. gadā p. m. ē.).

Hēras vārda etimoloģija nav īsti skaidra. Jau antīkajā senatnē pastāvēja vairākas atšķirīgas tā izcelšanās interpretācijas, piemēram, ka Hēras vārds nozīmē ‘mīļotā’ (jo Hēra ir Zeva mīļotā sieva) vai ‘gaiss’ (dabas pamatelements, kuru dieviete iemieso). Mūsdienu pētnieki Hēras vārda izcelsmi saista arī ar varoņa jēdzienu.

Hēra ir galvenā Olimpa dieviete, jo viņa ir Zeva māsa un sieva. Tomēr pēc sava nozīmīguma Hēra nav pielīdzināma Zevam. Viņai bez ierunām bija jāpakļaujas Zevam, un, tāpat kā pārējos dievus, arī Hēru Zevs sodīja, kad viņa bija to aizvainojusi. Sengrieķu literatūrā Hēras tēls bija populārs nevis viņas dievišķo funkciju, bet gan viņai raksturīgās greizsirdības un tieksmes atriebties dēļ.

Kā laulības un visa, kas no tās izriet, aizbildne Hēra tika pielūgta daudzviet Senajā Grieķijā un ārpus tās – grieķu kolonijās Vidusjūras reģionā. Bieži vien Hēru godināja kopā ar Zevu un līdzīgi kā Zevu, piemēram, senajā Olimpijā arī sporta sacensībās. Hērai veltītu svētvietu sauca par Hēraionu (Ἥραιον vai Ἡραῖον, Hēraîon ‘Hēras templis’). Vēsturiski nozīmīgākais un izmēru ziņā iespaidīgākais Hēraions atradās dažu kilometru attālumā no mikēniešu pilsētām – Argas un Mikēnām – Argolidas reģionā Peloponēsā. Otrs nozīmīgākais Hēraions atradās Samas salā. Arhaiskajā periodā tur slējies vislielākais templis Senajā Grieķijā.

Antīkajā mākslā Hēru parasti attēloja kā skaistu sievieti ar valdnieces kroni galvā un rokā turam scepteri, dažreiz Hēru pavadīja lauva un vanags, dzeguze vai pāvs.

Hēra ir dievība, kas radusies Senajā Grieķijā un kuru pielūdza jau mikēnieši, kas apdzīvoja Peloponēsas pussalu un Egejas jūras salas. Māla plāksnītes ar Hēras vārdu lineārajā B rakstā atrastas senajā Pilā, kas bija nozīmīgs Mikēnu kultūras centrs un atradās Peloponēsas pussalas rietumu daļā, kā arī Tēbās, kas atradās Boiotijas reģionā, centrālajā Grieķijā.

Saskaņā ar vairākiem antīkajiem avotiem Hēra bija titānu Krona (Κρόνος) un Rejas (Ῥεία) vecākā meita, Zeva māsa. Mitogrāfs, sengrieķu vēsturnieks un gramatiķis Pseido-Apollodors (Ψευδο-Ἀπολλόδωρος) darbā “Bibliotēka” (Βιβλιοθήκη, 1. vai 2. gs.) norāda, ka Krona vecākā meita bija uguns un pavarda dieviete Hestija (Ἑστία). Savukārt latīņu sholiasts Laktantijs Plakids (Lactantius Placidus) komentāros (in Statii Thebaida commentum, ap 350.–400. g.) par romiešu rakstnieka Statija (Publius Papinius Statius) poēmu “Dziesma par Tēbām” jeb “Tēbāda” (Thebais, 90. g.) Hēru sauc par Zeva dvīņu māsu. Tāpat kā citus savus bērnus, arī Hēru pēc piedzimšanas aprija viņas tēvs Krons, bet vēlāk Zeva un viņa pirmās sievas dievietes Mētidas (Μῆτις, burtiski ’gudrība’) viltība lika viņam bērnus atgrūst atpakaļ.

Sengrieķu dzejnieks Homērs (Ὅμηρος) eposā “Īliada” (Ἰλιάς, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) piemin, ka Hēru uzaudzināja titāns Okeāns (Ὠκεανός) un jūras dieviete Tētija (Τηθύς) pēc tam, kad Zevs bija sagrābis varu, gāžot no troņa savu tēvu Kronu. Vienlaikus pastāvēja arī citi mīta varianti par Hēras audžuvecākiem. Sengrieķu ģeogrāfs Pausanijs (Παυσανίας) darbā “Grieķijas apraksts” (Ἑλλάδος Περιήγησις, 2. gs.) atklāj, ka saskaņā ar arkādiešu tradīciju Hēru uzaudzinājis Tēmens (Τήμενος) – mītisko Senās Grieķijas iedzīvotāju pelasgu ciltstēva Pelasga (Πελασγός) dēls – Arkādijas reģionā, kas atrodas Peloponēsas centrālajā daļā. Savukārt Argas poles iedzīvotāji ticēja, ka Hēru uzaudzināja argiešu najādas (avotu un strautu nimfas) – Euboija (Εὔβοια), Prosimna (Πρόσυμνα) un Akraija (Ἀκραία) –, kas bija Argas upesdieva Asteriona (Ἀστερίων) meitas. Līdzīgi tiek minētas arī vairākas vietas, kur Hēra piedzimusi, taču starp tām izceļamas divas – Samas sala un Arga, kas bija galvenie Hēras pielūgsmes centri. 

Hēras vārda izcelšanās un nozīme nav skaidra. Gan antīkie autori, gan arī mūsdienu valodnieki piedāvājuši vairākas versijas. Jau sengrieķu filozofs Platons (Πλάτων) savā dialogā “Kratils“ (Κρατύλος) – vienīgajā darbā, kas veltīts valodai un tās attiecībām ar realitāti, – min, ka Hēras vārds varētu būt cēlies no lietvārda ἐρατή, eratē ‘mīļotā’, jo Zevs esot viņu apprecējis mīlestības dēļ. Bet tikpat labi, raksta Platons, Hēras vārds varētu būt saistīts ar dabas parādību un cēlies no pārveidota lietvārda ἀήρ, aēr ‘gaiss’. Šo versiju piemin arī romiešu vēsturnieks Plūtarhs (Πλούταρχος) esejā “Par Izidu un Ozirisu” (Περὶ Ἴσιδος καὶ Ὀσίριδος, 1. gs. p m. ē.) un kā ticamāko izvirza arī vairāki mūsdienu antīkās senatnes pētnieki. Valodnieks, viens no lineārā B raksta atšifrētājiem Džons Čadviks  (John Chadwick) izvirzīja pieņēmumu, ka Hēras vārds varētu būt saistīts ar lietvārdu ἥρως, hērōs ’varonis’, kura etimoloģija diemžēl arī ir neskaidra.

Homērs “Īliadā” piemin, ka pēc tam, kad Hēra bija apprecējusies ar Zevu, olimpiskie dievi pret viņu izturējās ar tādu pašu cieņu kā pret viņas vīru. Arī Zevs, pēc Homēra teiktā, uzklausīja Hēras padomus un labprātāk savus noslēpumus uzticēja viņai nekā citiem dieviem. Hēra arī atļāvās pārmest Zevam par apspriešanos ar citiem dieviem, kas notikusi bez viņas ziņas. Tomēr Homēra eposā Hēra ir zemāka dievība par Zevu gan varas, gan nozīmīguma ziņā. Hērai bez ierunām ir jāpakļaujas Zevam, un, tāpat kā pārējos dievus, arī Hēru Zevs soda, kad viņa to ir aizvainojusi. “Īliadā” Hēra ir augstākā Olimpa dieva sieva, taču ne dievu vai debesu valdniece. Ideja par Hēru kā debesu valdnieci attīstījās dažus gadsimtus vēlāk. Sengrieķu traģēdiju autora Eurīpida darbā “Helena” (Ἑλένη, 412. gadā p. m. ē.) Hēra jau tiek uzlūkota kā debesu vai zvaigžņu pavēlniece. Uz Hēras debesu valdnieces lomu visbiežāk norāda romiešu autori, piemēram, Gajs Jūlijs Higins (Gaius Julius Hyginus) mītu krājumā “Stāsti” (Fabulae, 1. gs. m. ē.) un dzejnieks Ovidijs (Ovidius) poēmā “Fasti” (Fasti, ap 1.–2. g. m. ē.), kā arī dzejas krājumā “Varones” (Heroides, ap 5. g. p. m. ē.).

Sengrieķu dzejnieks Hēsiods (Ἡσίοδος) poēmā “Teogonija” (Θεογονία, ~ 700. gads p. m. ē.) norāda, ka Hēra savienībā ar Zevu radīja dzemdību dievieti Eileitiju, mūžīgās jaunības dievieti Hēbi (Ἥβη) un postoša kara dievu Areju (Ἄρης). Homērs “Īliadā” min, ka Zevs un Hēra bija arī uguns dieva Hēfaista (Ἥφαιστος) vecāki. Taču saskaņā ar “Teogoniju”, kā arī vēlāko antīko autoru darbiem Hēra viena pati bija radījusi Hēfaistu, atriebjoties Zevam par to, ka tas savukārt radīja Atēnu bez viņas iesaistes.

Hēras galvenās funkcijas pamatojas viņas laulībā ar Zevu. Viņa ir laulības un visa, kas no tās izriet vai nu labā, vai sliktā nozīmē, aizbildne, tostarp palīdz dzemdētājām un sargā jaundzimušos. “Īliadā” Hēra tiek saukta par Eileitiju (Εἰλείθυια, burtiski ‘atnesēja’), Gamēliju (Γαμήλια, burtiski ‘tā, kura piederas precībām’, ‘kāzu’, ‘līgavas’), Zigiju (Ζυγία, burtiski ‘tā, kura kopā sajūdz’), Teleiju (Τελεία, ‘apprecējusies’), kā arī citos līdzīgos epitetos, kas norāda uz šīm Hēras lomām. Homērs Hēru dēvē arī par Vēršaci (Βοῶπις). Šis epitets atspoguļo dievietes īpašo saistību ar liellopiem Argā. Zināms, ka Argas Hēraionā tika turēti govju ganāmpulki, tāpat svētvietā atrastas arī daudzas govju figūriņas – ziedojumi Hērai.  

Hēras raksturs, kā to apraksta Homērs, nav pārāk draudzīgs. Hērai raksturīga greizsirdība, stūrgalvība, vēlme strīdēties, tostarp ar pašas vīru Zevu. Zevs šādos gadījumos Hērai ne tikai draud, bet arī viņu sit. Hēra baidās no viņa draudiem un galu galā piekāpjas, kad Zevs ir sadusmots. Ja Hēra nespēj sasnieg savus mērķus nekādā citā viedā, viņa ķeras pie viltības un intrigām. Piemēram, lai savaldzinātu Zevu, Hēra aizņēmās mīlas un skaistuma dievietes Afrodītes (Ἀφροδίτη) jostu. Šai jostai bija spēks apveltīt ikvienu, kurš to nēsā, ar neparastu seksuālo pievilcību.

Hēra iesaistīta ļoti daudz un dažādos mitoloģiskos notikumos. Trojas karā Hēra, greizsirdības vadīta, nostājās grieķu pusē un bija naidīga pret trojiešiem, jo Trojas valdnieka Priama (Πρίαμος) dēls Parīds (Πάρις) par skaistāko dievieti nebija atzinis viņu, bet gan Afrodīti. Homēra eposā “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.), kā arī Rodas Apollonija (Ἀπολλώνιος Ῥόδιος) mitoloģiskajā poēmā “Argonautika” (Ἀργοναυτικά, 3. gs. pirmā puse p. m. ē.) Hēra ir argonautu un viņu vadoņa – varoņa Jāsona (Ἰάσων) – atbalstītāja. Tādējādi Hēra tika godāta arī kā varoņu aizbildne. Taču “Īliadā”, kā arī daudzos citos antīkajos avotos Hēra tiek atainota kā dedzīga cita varoņa nīdēja: proti, Hēra no sirds ienīst un vajā Zeva mīļāko dēlu Hēraklu (Ἡρακλῆς). Viņa cenšas iznīcināt un vajā arī citu Zeva ārlaulības dēlu – vīna un ekstāzes dievu Dionīsu (Διόνυσος). Hēra soda Zeva mīļākās: Hērakla māti – Mikēnu valdnieka Elektriona (Ἠλεκτρύων) meitu Alkmēni (Ἀλκμήνη), Dionīsa māti – Boiotijas pilsētas Tēbu dibinātāja un valdnieka Kadma (Κάδμος) meitu Semeli (Σεμέλη) un saulesgaismas dieva Apollona (Ἀπόλλων) un viņa dvīņu māsas medību dievietes Artemīdas (Ἄρτεμις) māti – dievieti Lēto (Λητώ). Hēras greizsirdība, dusmas un vēršanās pret Zeva ārlaulības dēliem un mīļākajām plaši atainota antīkajā literatūrā.

Hēra tika pielūgta daudzviet Senajā Grieķijā, bieži vien kopā ar Zevu.

Kontinentālajā Grieķijā vēsturiski nozīmīgākā un izmēru ziņā iespaidīgākā Hēras pielūgsmes vieta – Hēraions – atradās Argolidas reģionā Peloponēsā. Zināms, ka šī svētvieta pastāvējusi jau kopš trešās tūkstošgades pirms mūsu ēras, taču pirmie nozīmīgākie arheoloģiskie atradumi datējami ar Mikēnu kultūras laikmetu. Hēraionu ar Mikēnām savienoja ceļš, par kuru liecina līdz mūsdienām saglabājušās tiltu daļas. 8. gs. p. m. ē. par Hēras svētnīcu sāku rūpēties Argas iedzīvotāji. Tad tika izbūvēts arī ceļš no Hēraiona līdz Argai. Kad 7. gs. p. m. ē. par Argas poles galveno aizbildni kļuva Hēra, Argas Hēraionā tika uzcelts pirmais dievietei veltītais templis. Saskaņā ar Pausaniju, par varu pār Argas poli sacentusies Hēra ar Poseidonu (Ποσειδῶν), un upes dievs Inahs (Ἴναχος) pieņēmis lēmumu par labu Hērai. Ar laiku Argas Hēraiona nozīme pieauga ne tikai Argas polē, bet visā Senajā Grieķijā. Hēras svētvieta savu uzplaukumu sasniedza klasiskajā periodā un turpināja darboties, kā to apstiprina Pausanijs, arī Romas Impērijas laikā. Templī atradusies iespaidīga izmēra sengrieķu tēlnieka Polikleita (Πολύκλειτος) darināta Hēras statuja no zelta un ziļoņkaula. Dievietes galvu rotāja kronis, vienā rokā viņa turēja granātābolu, kas bija auglības simbolu, bet otrā – scepteri, uz kura gala atradās dzeguze. Argas Hēraionā Hēra tika pielūgta, īstenojot gan individuālus vai ar ģimeni saistītus, gan arī valstiskus mērķus. Hēra kā Argas poles aizbildne (Ἥρη Ἀργείη) parādās Homēra “Īliadā”, kur dieviete atzīst, ka “visvairāk viņai mīļas trīs pilsētas – Arga, Sparta un Mikēnas ar plašajām ielām” (4.50–52).

Viens no nozīmīgākajiem Hēraioniem atradās Samas salā. Saskaņā ar Hērodotu, arhaiskajā periodā Samas salas Hēraionā slējies vislielākais templis Senajā Grieķijā. Mūsdienās iespējams apskatīt monumentālā tempļa pamatus, kā arī vienu kolonnu, kas saglabājusies līdz pusei no tās sākotnējā augstuma. Templī kopumā bijušas 155 kolonnas, kas atšķīrās pēc izmēra un tipa. Svētvietā atradās arī milzīgs altāris, viens no tā posmiem tiek datēts ar vēlo bronzas laikmetu, kas sakrīt ar Mikēnu kultūras laikmetu. Nozīmīga svētnīcas daļa bija arī tā dēvētais svētais ceļš, kas veda no Samas salas pilsētas uz Hēraionu. Ceļa malās visā tā garumā, cieši izvietoti viens pie otra, atradās Hērai domātie ziedojumi. Priekšstatu par šīs vietas kādreizējo krāšņumu sniedz, piemēram, līdz mūsdienām saglabājies iespaidīga izmēra marmora kūros (kaila jauna vīrieša statuja), kas datēts ar 6. gs. sākumu p. m. ē. un kas tika atrasts zem Romas Impērijas laikā klātā bruģa, kā arī sešu statuju grupa, kas izvietota uz vienas pamatnes un tiek saukta tās tēlnieka vārdā par Geneleja (Γενέλεως) grupu. Statuju grupā attēlota ziedotāja ģimene – māte, tēvs, dēls un trīs meitas. Tās replika šobrīd apskatāma ceļa ziemeļu galā.

Hēra tika godināta arī Zeva svētvietā Olimpijā, kas atrodas Īlijas reģionā Peloponēsas rietumdaļā. Šeit Hērai par godu ap 650. gadu p. m. ē. tika uzbūvēts neliels templis. Šobrīd apskatāmi vien tā pamati un kolonnu daļas. Papildus Olimpiskajām spēlēm, kas notika par godu Zevam, Olimpijā ik pēc četriem gadiem rīkoja arī Hērai veltītus svētkus – tā dēvētās Hēraias (Ἡραία), kas faktiski bija sieviešu sporta sacensības. Tāpat kā olimpiskajās spēlēs to sākotnējā posmā, arī šajās spēlēs bija tikai viena veida sacensības – skrējiens. Pausanijs atklāj, ka skrējienā drīkstēja piedalīties tikai jaunavas, precētām sievietēm pat nebija ļauts apmeklēt spēles. Skrējiena dalībnieces tika sadalītas trīs vecuma kategorijās: jaunietes, nobriedušas sievietes un vecāka gada gājuma sievietes. Skrējējas bija ģērbušās hitonā, kas sniedzās nedaudz virs ceļgaliem, bet labās puses plecs un krūts bija atsegti. Skrējiens notika senajā stadionā, un tā garums bija aptuveni 135–140 metri – aptuveni 5/6 no stadiona kopējā garuma. Uzvarētāja balvā saņēma olīvu vainagu, daļu no govs, kas tika upurēta Hērai, kā arī drīkstēja Hēras templī izlikt savu portretu. Neviena no šīm gleznām nav saglabājusies.

Netālu no Korintas, Perahoras pussalas galā, nelielā Korintas līča ieplakā, atradās vēl viena Senajā Grieķijā zināma Hēras svētvieta. Svētvietā slējās ne tikai Hērai veltīts templis, bet arī citas būves, piemēram, stoja (garš galerijas veida portiks), liela cisterna (tvertne šķidruma uzglabāšanai), ēdamtelpas un potenciāli vēl viens templis. Šī svētvieta, visticamāk, atradās Korintas poles kontrolē. Kulta darbības šajā vietā notikušas no aptuveni 9. gs. p. m. ē. līdz pat 146. gadam p. m. ē., kad romiešu ģenerālis Mumijs (Lucius Mummius), karojot ar Ahaju līgu, iznīcināja tobrīd līgas vadošo pilsētu Korintu. Vairākos antīkajos avotos, tostarp literārajos darbos, iespējams, ir atsauces uz šo vietu, piemēram, Eurīpids traģēdija “Mēdeja” (Μήδεια, 431. gadā p. m. ē.) stāsta, ka Kolhīdas valdnieka Aiēta (Αἰήτης) meita Mēdeja (Μήδεια), bēgdama no Korintas, savus nogalinātos bērnus apglabājusi Hēras Akraijas (Ἀκραία, burtiski ‘tā, kura no augstienēm’, ‘augstieņu’) svētvietā. Hērodots, atstāstot leģendu par Korintas tirānu Periandru (Περίανδρος), norāda, ka viņš Hēras templī saaicinājis visas Korintas sievietes un licis tās izģērbt kailas. Sengrieķu vēsturnieks un ģeogrāfs Strabons (Στράβων) darbā “Ģeogrāfija” (Geographia, ēru mija) min, ka ar šo Hēras svētnīcu bijis saistīts arī orākuls.

Hērai veltītas svētvietas un tempļi atradās arī Grieķijas centrālajā daļā, piemēram, Boiotijas un Lokridas reģionā, kā arī grieķu kolonijās Vidusjūras reģionā, piemēram, Ēģiptē, Anatolijā, arī Itālijā.

Hēraionos ik gadu notika dažādi svētki par godu Hērai. Vispopulārākie bija tā dēvētās Zeva un Hēras svētās kāzas (ἱερός γάμος, hierós gámos). To laikā notika rituāli, kas gan iezīmēja robežšķirtni sievietes statusā (bērna vai jaunavas kļūšanu par precētu sievu), gan arī veicināja sieviešu auglību. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka ne tikai Olimpijā, bet arī Argas Hēraionā notika sporta sacensības par godu vai kā pateicība Hērai.

Par visu laiku izcilāko Hēras tēla atveidojumu jau antīkajā senatnē uzskatīja Polikleita veidoto dievietes statuju, kas atradās Argas Hēraionā. Klasiskajā periodā Hēra parasti tika attēlota kā stalta nobriedusi sieviete ar platu pieri, lielām un plaši atvērtām acīm, kā arī ar nopietnu sejas izteiksmi, kas raisīja cieņu. Viņas matus rotāja kronis vai diadēma. Bieži vien viņas mugurpusi sedza plīvurs, kas raksturoja viņu kā Zeva līgavu. Valdnieces kronis, scepteris un arī plīvurs bija viņas atribūti. Līdz mūsdienām saglabājušās vairākas Hēras statujas un galvas.