Vieta mitoloģijas panteonā. Funkcijas, īpašības, piedēvētie notikumi Visos antīko avotu sniegtajos aprakstos, kas nonākuši līdz mūsdienām, Artemīda tiek raksturota kā jaunava, kas nododas medībām, mīl savvaļu un dzīvniekus, kas tajā dzīvo. Dieviete pavada laiku mežos un kalnos, klaiņojot pa mežonīgajām teritorijām savu pavadoņu – nimfu – barā, kuras arī sola saglabāt nevainību un ir mednieces. Homēriskā himna Afrodītei (Εἰς Ἀφροδίτην, ap 600. gadu p. m. ē.) vēsta, ka Artemīda nekad nenonāk mīlas dievietes Afrodītes (Ἀφροδίτη) varā, “jo viņai patīk loka šaušana un savvaļas zvēru nogalināšana kalnos, lira, dejas un skaļi izsaucieni, ēnainas birzis un taisnīgu vīru pilsētas” (18.–20. rindiņa). Saskaņā ar Homēra (Ὅμηρος) eposu “Odiseju” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) Artemīdas iecienītākie medību lauki atrodas kalnainajā Arkādijas reģionā, Peloponēsas centrālajā daļā. Homēra “Īliadā” (Ἰλιάς, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un arī vēlāko gadsimtu sengrieķu literatūrā, piemēram, sengrieķu vēsturnieka atēnieša Ksenofonta (Ξενοφῶν) darbā “Grieķu vēsture” (Ἑλληνικά, 4. gs. p. m. ē.) un ģeogrāfa Pausanija (Παυσανίας) “Grieķijas aprakstā” (Ἑλλάδος Περιήγησις, 2. gs.) viens no Artemīdas epitetiem ir “Medniece” vai “Pakaļdzīšanās dieviete” (Ἀγροτέρα, burtiski ‘savvaļas’, ‘mežonīgā’).
Dievietes iedaba un funkcijas ir pretrunīgas. No vienas puses, Artemīda pauž maigumu un rūpes, no otras puses, viņa ir nežēlīga soģe, kura bez izņēmuma soda tos, kas viņu aizvainojuši vai pārkāpuši kādu lietu tradicionālo kārtību.
Artemīdas maigums izpaudās rūpēs par visu dzīvo radību, tostarp cilvēku, pēcnācējiem. Sievietes dzemdībās, vēršoties pie Artemīdas, sauca viņu par Dzemdību gultas dievieti (Λοχεῖα). Koris Aishila (Αἰσχύλος) traģēdijā “Agamemnons” (Ἀγαμέμνων, 458. gadā p. m. ē.) apdzied Artemīdas labvēlību pret bezpalīdzīgiem plēsīgo lauvu mazuļiem un prieku par visu savvaļas zvēru mazuļiem. Artemīda tiek dēvēta arī par Pēcnācēju barotāju (Κουροτρόφος). Artemīda ir jaunu meiteņu aizbildne. Kā dieviete, kas saistīta ar sievietes auglību un spēju radīt pēcnācējus, Artemīda tika asociēta ar mēnesi, kā arī ar mēness dievietes Selēnes (Σελήνη) un krēslas dievietes Hekates (Ἑκάτη) burvestībām.
Tomēr mītu vairākums atklāj Artemīdas agresīvo, atriebīgo raksturu un postošās funkcijas. Artemīda stingri prasa ievērot senos paradumus, kas ievieš kārtību dzīvnieku un augu pasaulē. Dieviete parasti soda, vai nu nolemjot kādu mokpilnai nāvei, vai arī nogalinot pati ar bultām.
Viens no populārākajiem sengrieķu mītiem par Senās Grieķijas varoņiem, kas plaši izmantots antīkajā literatūrā un pamatojas vēsturiskos notikumos (kari starp polēm) Korintas līča ziemeļu piekrastes Aitolijas reģionā, vēsta par Artemīdas dusmām uz Kalidonas valdnieku Oineju (Οἰνεύς): viņš, sākoties ražas novākšanas laikam, neatnesa Artemīdai kā dāvanu pirmos ražas augļus un tādējādi pārkāpa senu paražu. Atriebīgā dieviete uzsūtīja Kalidonai milzīgu meža kuili, kas postīja laukus, izrāva augļu kokus ar saknēm, vajāja un nogalināja pilsētas iedzīvotājus. Oinejs sarīkoja kuiļa medības un uzaicināja tajās piedalīties pašus drosmīgākos Hellādas varoņus. Par mednieku vadoni kļuva Oineja dēls Meleagrs (Μελέαγρος), kuram izdevās nezvēru nogalināt. Taču Artemīda izraisīja nežēlīgu cīņu starp Meleagra radiniekiem, kas izvērtās karā. Vienā no kaujām krita arī pats Meleagrs, tādējādi samaksājot par Artemīdas meža kuiļa nogalināšanu.
Artemīdas dusmas un nesamērīgo atriebību par pāridarījumu atspoguļo arī cits labi zināms sengrieķu mīts. Artemīda pieprasīja viņai upurēt Agamemnona (Ἀγαμέμνων), kurš bija ahaju vadonis karagājienā pret Troju, meitu Ifigeniju (Ἰφιγένεια) par to, ka Agamemnons nogalināja Artemīdas svēto briežumāti, turklāt lielījās, ka pat pati dieviete nebūtu varējusi tik trāpīgi to nonāvēt. Dusmās Artemīda uzsūtīja bezvēju, un ahaju kuģi nevarēja iziet jūrā, lai dotos uz Troju. Ar pareģa starpniecību tika izdibināta dievietes griba: nogalinātās briežumātes vietā Artemīda pieprasa Agamemnona meitu. Tomēr galu galā dieviete slepeni aiznesa Ifigeniju no upurtrauka uz Tauridu (sengrieķu nosaukums Krimas pussalai), kur tā kļuva par dievietes priesterieni un turpmāk pieprasīja cilvēku upurēšanu. Tauridas Artemīdai upurēja cilvēkus – par to liecina arī Ifigenijas brāļa Oresta (Ὀρέστης) dzīvesstāsts – viņu tik tikko nenonāvēja Artemīdas priesteriene, paša māsa Ifigenija.
Artemīdas un Apollona priekšā vajadzēja taisnoties arī varonim Hēraklam (Ἡρακλῆς), kurš bija nogalinājis briedi ar zelta ragiem.
Trojas karā Artemīda kopā ar Apollonu karoja trojiešu pusē, tas tiek skaidrots ar abu dievu Mazāzijas izcelsmi, tomēr Homēra “Īliadā” Artemīda nekad neparādās kaujas laukā. Vienīgā reize, kad Artemīda iesaistās sava veida cīniņā, ir eposa 21. grāmatas 471.–496. rindiņā, tā dēvētajā dievu kaujā. Artemīda uzdrošinās stāties pretī Hērai, tomēr, kad vecākā dieviete sit viņai pa ausīm ar savu loku un bultu maku, Artemīda raudādama aizbēg pie tēva Zeva.
Klasiskā Artemīda ir jaunava, šķīstības aizstāve. Dieviete pati ar bultu nogalināja savu pavadoni – nimfu Kallisto (Καλλιστώ), kuru Zevs savukārt pārvērta par Lielā Lāča zvaigznāju. Artemīda dusmojās par to, ka Kallisto neievēroja šķīstību un ļāvās Zeva valdzinājumam. Jauno mednieku varoni Aktaionu (Ἀκταίων), kurš nejauši bija noskatījies dievietes apmazgāšanu, Artemīda pārvērta par briedi, kuru savukārt saplosīja suņi. Pirms precībām pēc paražas Artemīdai tika nests šķīstības izpirkšanas upuris. Valdniekam Admētam (Ἄδμητος), kurš bija aizmirsis izpildīt šo paražu, laulības gultā Artemīda ielaida čūskas.
Senie grieķi ticēja, ka Artemīda meitenēm un sievietēm var nest arī drīzu un vieglu nāvi. Piemēram, kad Odisejs satika savu māti pazemes valstībā, viņš viņai jautāja, vai viņa ir mirusi no ilgas slimības, vai arī Artemīda viņu nogalinājusi ar savu laipno bultu (jo nāve var būt arī žēlsirdīga atbrīvošana).
Romieši Artemīdu identificēja ar itāļu meža dievieti Diānu, kas daudzējādā ziņā bija līdzīga sengrieķu Artemīdai.
