Vieta mitoloģijas panteonā. Funkcijas, īpašības, piedēvētie notikumi Poseidons kopā ar savu brāli Zevu pārvaldīja virszemi. Poseidona pārziņā bija jūras un citi ūdeņi, savukārt Zeva – debesis. Kā zemestrīču un zirgu dievs Poseidons valdīja arī uz sauszemes. Viņu brālis Aīds (ᾍδης) bija pazemes valstības valdnieks. Sengrieķu dzejnieks Homērs (Ὅμηρος) norāda, ka šāds varas sadalījums tika noteikts lozējot.
Homēra eposos “Īliada” (Ἰλιάς, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.), kā arī turpmākajā sengrieķu un romiešu literārajā tradīcijā Poseidons galvenokārt tiek attēlots kā jūras dievs. Mīti vēsta, ka Poseidona pils atradās jūras dzelmē netālu no Aigām – senas pilsētas Euboijas jeb Evijas salas rietumu krastā. Tur bija novietoti arī viņa zirgi. Parasti Poseidons pats iejūdza savus zirgus, bet dažkārt viņam palīdzēja arī viņa sieva jūras nimfa Amfitrīte (Ἀμφιτρίτη). Zirgu pajūgā viņš brauca pāri jūras viļņiem, kas, viņam tuvojoties, kļuva gludi, jūras dzīļu radības viņu atpazina un rotaļājās ap viņa pajūgu. Lai gan Poseidons dzīvoja jūrā, viņš parādījās arī Olimpā, piemēram, lai piedalītos dievu sapulcē.
Homēriskajā himnā Poseidonam (Εἰς Ποσειδῶνα, , ap 7.–6. gs. p. m. ē.) īsi pieminētas visas Poseidona pamata funkcijas: sākumā uz viņu atsaucas kā uz zemes un neauglīgās jūras kustinātāju, savukārt tālāk, vēršoties pie Poseidona – Zemes satricinātāja (Ἐννοσίγαιος, Ennosígaios) –, tiek atgādināts, ka dievi viņam piešķīruši arī goda amatu (τιμήν, timēn, ‘gods’, ‘cieņa’, arī ‘goda amats’) – būt par zirgu pieradinātāju un kuģu glābēju.
Poseidona varenība izpaudās divos veidos: jūrā viņš spēja izraisīt vētru, bet uz sauszemes – zemestrīci. Jebkura spēcīga vētra varēja būt saistīta ar Poseidona varas izpausmi. Šo Poseidona funkciju Homērs spilgti attēlojis eposā “Odiseja”, stāstot par Poseidona dusmām un secīgi varoņa Odiseja (Ὀδυσεύς) vajāšanu viņa mājupceļā no Trojas. Ja Poseidons varēja uzsūtīt vētru, viņa spēkos bija arī pasargāt no briesmām jūrā gan jūrasbraucējus, gan zvejniekus. Tāpēc ikviens, kurš bija nodomājis doties jūrā, pirms tam vērsās pie Poseidona, lai lūgtu viņa atbalstu. Poseidons varēja arī sabangot jūru to interesēs, kuri viņam bija to lūguši, kā tas noticis 480. gadā p. m. ē., kad jūras vētra iznīcināja ievērojamu daļu persiešu flotes pie Tesālijas, kas atrodas Grieķijas ziemeļu daļā. Kad grieķi uzzināja par šo notikumu, viņi izrādīja pateicību, ziedojot Poseidonam un nodibinot Poseidona Glābēja (Σωτήρ) kultu.
Gan Homēra “Odisejā”, gan arī “Īliadā” tāpat kā homēriskajā himnā, dēvējot Poseidonu par Zemes satricinātāju, pastāvīgi tiek atgādināts arī par viņa kā zemestrīču dieva lomu. Vairākās sengrieķu polēs tika pielūgts Poseidons Asfaleijs (Ἀσφάλειος, burtiski ‘tas, kurš sniedz drošību’ vai ‘tas, kurš pasargā’), cerībā, ka viņš turēs zemi, to nekustinot. Atēnu ģenerālis un vēsturnieks Tukidīds (Θουκυδίδης) darbā “Peloponēsas kara vēsture” (Ἱστορίαι, 5. gs. beigas p. m. ē.) vēsta, ka spartieši 464. gadā p. m. ē. spēcīgo zemestrīci, kas notika Spartā, interpretēja kā Poseidona atriebību par zaimošanu, kas neilgi pirms tam tika pastrādāta, izraidot un nogalinot dažus helotus (spartiešu iekaroto zemju iedzīvotājus, kuru stāvoklis līdzinājās verga stāvoklim), kuri bija meklējuši patvērumu Poseidona templī Tainarona svētnīcā, kas atradās Mani pussalas zemesragā Lakonijas reģionā Peloponēsā. Kā htoniska dievība, zemestrīču dievs varēja pildīt arī noderīgākas funkcijas, piemēram, liekot no zemes izplūst avotam.
Ne tikai homēriskajā himnā, bet arī citviet antīkajā literatūrā atspoguļota Poseidona ciešā saistība ar zirgiem. Senajiem grieķiem zirgs simbolizēja vienu no varenākajiem dabas spēkiem, ko cilvēks varēja pārvaldīt, turklāt zirgiem, līdzīgi kā Poseidonam, tika piedēvēta spēja radīt avotus. Mūsdienu pētnieki izsaka minējumu, ka Poseidona saikne ar zirgiem ir, iespējams, pat senāka nekā ar jūru. Senie grieķi viņu plaši pielūdza kā Poseidonu Hipiju (Ἳππειος, ‘no zirga vai zirgiem’), dažos mītos viņš tiek pieminēts kā pirmā zirga tēvs vai, kā vēsta kāds Tesālijā zināms mīts, zirgu dzimtas radītājs. Poseidons un gorgona Medūza (Μέδουσα) ir spārnotā zirga Pēgasa (Πήγασος) vecāki. Pēgasa neparasto rašanos piemin sengrieķu dzejnieks Hēsiods (Ἡσίοδος) poēmā “Teogonija” (Θεογονία, ~ 700. gads p. m. ē.). Viņš Poseidonu dēvē par Tumškrēpi (Kυανοχαίτης, saliktenis veidots no īpašības vārda κύανος, κúanos ‘[jūras] tumši zils’ un lietvārda χαίτη, haítē ‘izlaisti mati’, ‘krēpes’). Tumškrēpis esot pārgulējis ar Medūzu, un vēlāk, kad varonis Persejs (Περσεύς) tai nocirtis galvu, no gorgonas ķermeņa izlēcis milzis Hrisaors (Χρυσάωρ) un spārnotais zirgs Pēgass. Savukārt kopā ar zemes auglības un zemkopības dievieti Dēmetru (Δημήτηρ), kura bija pārvērtusies par ķēvi, Poseidons Hipijs, pieņemdams ērzeļa veidolu, radīja dievišķo zirgu Areionu (Ἀρείων). Poseidona savienība ar Dēmetru nav nejauša. Tāpat kā zemes auglības dieviete arī dievs, kurš iemieso ūdens stihiju un spēj pārvērsties par zirgu vai vērsi, ir atbildīgs par zemes spēju radīt.
Daudz mītu vēsta par Poseidona sacenšanos ar citām dievībām, lai iegūtu savā aizbildniecībā noteiktas zemes un poles. Vispopulārākais ir mīts par to, kā Poseidons sacentās ar gudrības dievieti Atēnu (Ἀθηνᾶ) par Atikas apgabalu, kur atrodas Atēnas. Poseidons ieradās pirmais un ietrieca savu trijžuburi Akropoles klintī, tādējādi radot sālsūdens avotu. Savukārt Atēna iestādīja pirmo olīvkoku Atikas zemē. Dievi lēma par labu Atēnai, ņemot vērā Atēnas dāvanas vērtību. Poseidons sašutumā vēlējās appludināt Atiku, taču ieradās dievu ziņnesis Hermejs (Ἑρμῆς) ar Zeva pavēli Poseidonam atteikties no sava nodoma izpildes. Līdzīgās sacensībās Poseidons zaudēja Naksas salu par labu vīna un ekstāzes dievam Dionīsam (Διόνυσος), Egīnas salu par labu Zevam un Argas poli par labu galvenajai olimpa dievietei Hērai (Ἥρα). Šo zaudējumu Poseidons atrieba, liekot Argolidas reģionam, kur atradās senā Arga, piedzīvot ilgstošu sausumu, bet pēc tam plūdus. Saskaņā ar Pausaniju Poseidons ar Atēnu sacentās arī par Troizēnas poli, kas atradās Peloponēsas austrumu daļā. Rezultātā pēc Zeva pavēles viņi abi kļuva par Troizēnas aizbildņiem. Savukārt sacensībā ar saules dievu Hēliju (Ἥλιος), Poseidons ieguva Korintu. Vairāki antīkie mitogrāfi norāda, ka Poseidona un zemes dievietes Gājas (Γαῖα) pārvaldībā kādu laiku bijusi arī Delfu svētnīca, kas vēlāk pārgāja Apollona aizbildniecībā. Šiem mītiem raksturīgi daudzi, turklāt pretrunīgi varianti.
Homēra “Īliadā” Poseidons cīnās kopā ar grieķiem un dara visu, lai kaitētu trojiešiem, tādējādi atriebjoties par iepriekš viņam nodarītu netaisnību. Savukārt “Odisejā” Poseidona naidīgums pret grieķu varoni Odiseju ir galvenais eposa motīvs. Viņš bija tik ļoti dusmīgs uz Odiseju par to, ka tas bija izdūris viņa dēlam kiklopam jeb ciklopam Polifēmam (Πολύφημος) vienīgo aci, ka daudzus gadus kavēja varoņa atgriešanos mājās.
Poseidona sieva bija viena no nereīdām, jūras nimfa Amfitrīte. Amfitrīte dzīvoja līdzās Poseidonam viņa pilī zem jūras un tika godāta kā jūras valdniece. Taču mītos viņa parādās reti. Poseidonam ar Amfitrīti bija trīs bērni: jūras dzīļu dievs Tritons (Τρίτων) un divas meitas – Rodas salas nimfa Rode (Ῥόδη) un mītiskā Trāķijas reģiona valdnieka Eumolpa (Εὔμολπος) audžumāte Bentesikime (Βενθεσικύμη). Mītos Poseidonam piedēvē daudz bērnu no citām dievībām un mirstīgajām sievietēm. Tā kā Poseidons bija pazīstams kā mežonīgs un neprognozējams dievs, viņš bija piemērots tēvs mītiskām būtnēm ar vardarbīgu un nevaldāmu raksturu, piemēram, briesmonei Haribdai (Χάρυβδις), kuru tas radīja savienībā ar Gāju. Savukārt būdams nozīmīgs Olimpa dievs, varas ziņā otrais pēc Zeva, Poseidons bieži minēts arī kā dievišķais krietno varoņu tēvs un pa daļai mītisku, pa daļai vēsturisku valdnieku dinastiju aizsācējs. Piemēram, varonis Tēsejs (Θησεύς), Atēnu dibinātājs, bija Poseidona un Aitras (Αἴθρα), Troizēnas valdnieka Pīteja (Πιτθεύς) meitas, dēls.