Sofokls cēlies no turīgas ģimenes, kas dēlam varēja nodrošināt labu izglītību. Par Sofokla tēva nodarbošanos nav skaidru ziņu, tās ir pat pretrunīgas: viņš varēja būt galdnieks, kalējs, zobenu izgatavotājs, tāpat viņš varēja būt darbnīcas īpašnieks, kurā strādāja vergi. 441. gadā p. m. ē. Sofokls tika ievēlēts par stratēgu, kas liecina par viņa dižciltīgo izcelsmi. Sofokls tika iecelts arī par Asklēpija (Ἀσκληπιός) kulta priesteri.
Salīdzinot sengrieķu traģēdiju autorus (Aishils (Αἰσχύλος), Eurīpids (Εὐριπίδης)), Sofokls guvis vislielāko atzinību traģēdiju sacensībās. Viņam tiek piedēvētas 24 uzvaras (pēc citiem datiem 18), turklāt Sofokls nekad nav ieguvis zemāku vietu par otro. 468. gadā p. m. ē. Sofokls sacensībās uzvar Aishilu, karos rūdīto un nopelniem bagāto traģēdiju autoru. Sofokla dzīves gājuma saistība ar Aishilu rodama arī Salamīnas jūras kaujas kontekstā. Sofokls izpelnījies tik lielu cieņu, ka antīkajā pasaulē bijis nostāsts par Sofokla apbedīšanu. Neilgi pēc Sofokla nāves Atikā iebrucis spartiešu karaspēks, kura karavadonis bijis Lisandrs (Λύσανδρος). Traģēdijas aizgādnis, dievs Dionīss (Διόνυσος), ieradies sapnī pie Lisandra un lūdzis godināt mirušo Sirēnu (Σειρήν). Pamostoties Līsandrs uzzina, ka patiesībā miris Sofokls. Godbijībā Lisandrs paziņo, ka ļaus ievērojamo dzejnieku netraucēti apglabāt.