Sofokls cēlies no turīgas ģimenes, kas dēlam varēja nodrošināt labu izglītību. Par Sofokla tēva nodarbošanos nav skaidru ziņu, tās ir pat pretrunīgas: viņš varēja būt galdnieks, kalējs, zobenu izgatavotājs, tāpat viņš varēja būt darbnīcas īpašnieks, kurā strādāja vergi. 441. gadā p. m. ē. Sofokls tika ievēlēts par stratēgu, kas liecina par viņa dižciltīgo izcelsmi. Sofokls tika iecelts arī par Asklēpija (Ἀσκληπιός) kulta priesteri.

Salīdzinot sengrieķu traģēdiju autorus (Aishils (Αἰσχύλος), Eurīpids (Εὐριπίδης)), Sofokls guvis vislielāko atzinību traģēdiju sacensībās. Viņam tiek piedēvētas 24 uzvaras (pēc citiem datiem 18), turklāt Sofokls nekad nav ieguvis zemāku vietu par otro. 468. gadā p. m. ē. Sofokls sacensībās uzvar Aishilu, karos rūdīto un nopelniem bagāto traģēdiju autoru. Sofokla dzīves gājuma saistība ar Aishilu rodama arī Salamīnas jūras kaujas kontekstā. Sofokls izpelnījies tik lielu cieņu, ka antīkajā pasaulē bijis nostāsts par Sofokla apbedīšanu. Neilgi pēc Sofokla nāves Atikā iebrucis spartiešu karaspēks, kura karavadonis bijis Lisandrs (Λύσανδρος). Traģēdijas aizgādnis, dievs Dionīss (Διόνυσος), ieradies sapnī pie Lisandra un lūdzis godināt mirušo Sirēnu (Σειρήν). Pamostoties Līsandrs uzzina, ka patiesībā miris Sofokls. Godbijībā Lisandrs paziņo, ka ļaus ievērojamo dzejnieku netraucēti apglabāt.

Sofokls līdz pilnībai izstrādā sengrieķu traģēdijas formu. Sofokls ievieš trešo aktieri, skatuves dekorācijas, ievērojami samazina kora lomu. Sofokla traģēdijā pilnīgāk atklājas dialogs, kā arī darbības izvērsums. Traģēdijas formālajā izveidē Sofokls pabeidz to, ko bija aizsācis Aishils, bet, atšķirībā no Aishila, Sofokls vairās no sižetiski saistītu triloģiju izveides, uzsverot patstāvīgas (atsevišķas) traģēdijas nozīmi, kā arī indivīda vietu tajā.

Sofokls sarakstījis vairāk nekā 120 lugu, līdz mūsdienām saglabājušās 7 traģēdijas: "Ajaks” (Αἴας, iespējams, ap 450.–430. gadu p. m. ē.), "Trahīnietes” (Τραχίνιαι, iespējams, ap 450. gadu p. m. ē.), "Antigone” (Ἀντιγόνη, ap 442.–441. gadu p. m .ē.), “Valdnieks Oidips” (Oἰδίπoυς τύραννoς, sarakstīšanas/izrādīšanas laiks nav zināms), "Elektra” (Ἠλέκτρα, 419.–415. gadu p. m. ē.), "Filoktēts” (Φιλοκτήτης, ap 409. gadu p. m. ē.), "Oidips Kolonā” (Οἰδίπους ἐπὶ Κολωνῷ, 406. gadā p. m. ē.; izrādīta 401. gadā p. m. ē.). Saglabājušies arī atsevišķi Sofokla lugu fragmenti, piemēram, satiru luga "Pēdu dzinēji” (Ἰχνευταί, sarakstīšanas/izrādīšanas laiks nav zināms), no kuras saglabājušās ap 400 vārsmu.

Sofoklu mēdz dēvēt par ideāla dzejnieku, proti, dzejnieku, kas tiecas uz ideālu un ataino ideālu. Sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) darbā “Poētika” (Ποιητική, 4. gs. p. m. ē.) atsaucas uz paša Sofokla vārdiem, apgalvojot, ka viņš (Sofokls) ataino cilvēkus, kādiem tiem jābūt, bet Eurīpids tādus, kādi tie ir patiesībā. Sofokla traģēdijās tēlots cildenais, paliekošais un nemainīgi vērtīgais. Sofokla daiļradi raksturo arī zināms normatīvisms, viņa radītie tēli parasti nešaubās, tie kā nesatricināmi veidojumi apliecina autora ticību dievišķajam taisnīgumam. Sofokls ataino cilvēka attiecības ar likteni un risina cilvēka brīvās gribas jautājumu. Cilvēki jau ir izdarījuši savu izvēli, jāsaprot tikai tās iemesli. Sofokls, izstrādājot traģēdijas formu, rada impulsu tās tālākai attīstībai saturiskā, emocionālā, vizuālā u. c. līmeņos.

Sofokla risinātie sižeti ir saistoši arī jaunlaikos. Piemēram, mūzikā (lai gan te aktuāla arī Eurīpida daiļrades ietekme) tie rod savu atainojumu vācu komponista Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss) operā "Elektra” (Elektra, pirmizrāde 1909), austriešu rakstnieka Hugo fon Hofmanštāla (Hugo von Hofmannsthal) librets. Sofokla izmantoto sižetu aizgūst franču dramaturgs Žans Anuijs (Jean Anouilh) savā traģēdijā "Antigone” (Antigone, 1943). Sižets īstenots arī kino formātā – grieķu režisora Jorga Cavella (Γιώργος Τζαβέλλας) filma "Antigone” (Αντιγόνη, 1961). Ievērojamākajās Sofokla traģēdijās "Valdnieks Oidips” un "Elektra” atainotie mitoloģiskie sižeti saistāmi ar psihoanalīzes jēdzieniem "Oidipa/Edipa komplekss” un "Elektras komplekss”.