Patriarhs sākotnēji bija amata nosaukums vēsturiski vai politiski nozīmīgu kristietības centru bīskapiem. Vēlāk vārds attiecināts arī uz dažiem citiem augstākstāvošajiem bīskapiem.

Patriarhs ir vienā vai vairākās ģeogrāfiskās teritorijās esošu diecēžu kopuma (vai sākotnēji – vienas diecēzes) patriarhāta augstākais garīgais vadītājs. Tā pilnvaras un uzdevumi ir atkarīgi no konkrētās konfesijas. Pareizticībā Konstantinopoles patriarhs tiek uzskatīts par pirmo starp līdzīgajiem, taču mūsdienu politiski militāro konfliktu fonā pastiprinājies jau agrāk pastāvošais konflikts ar Maskavas patriarhu, kurš apšauba Konstantinopoles patriarha vadošo lomu. Atšķiras arī ievēlēšanas kārtība – piemēram, Aleksandrijas koptu patriarhu (pāvestu) izvēlas, lozējot trīs kandidātu vārdus. Konstantinopoles patriarhu ievēl metropolītu sinode, kuras locekļiem jābūt Turcijas pilsoņiem. Maskavas patriarhu ievēl koncils, taču 1917. gadā Tihons (Тихон) kļuva par patriarhu lozēšanas rezultātā.

Sākotnēji ar vārdu “patriarhs” apzīmēja dažus Vecās Derības personāžus: Ābrahāmu, Izāku, Jēkabu. Vārds atrodams Septuagintā (Vecās Derības tulkojums sengrieķu valodā). Kristietībā tas kļuva par garīgā amata nosaukumu. Tā ieviešana saistīta ar centralizācijas un institucionalizācijas procesu, kura gaitā vairāki kristietības centri ieguva īpašu lomu. Nīkajas koncils (325) izcēla Romas, Aleksandrijas un Antiohijas bīskapu lomu. Koncila lēmumos tā definēta kā jau eksistējošu eklesiālu tradīciju apstiprinājums. Patriarha amats vēl nav minēts; koncila dalībnieki vēlējās sakārtot draudžu pārvaldi, lai izvairītos no fragmentācijas un nesaskaņām, kuras jau tolaik dažādos reģionos sāka parādīties. Lēmumos teikts, ka nevar kļūt par bīskapu bez metropolīta ziņas. Austrumromas Impērijas imperators Justiniāns I (Ἰουστινιανός) pirmais lietoja patriarha titulu, lai apzīmētu piecu nozīmīgu bīskapiju – Romas, Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas, Jeruzalemes – vadītājus. Roma, Aleksandrija, Antiohija, Jeruzaleme kristietībā bija svarīgas kopš tās sākuma perioda. Konstantinopole guva ietekmi, pateicoties tam, ka 4. gs. tā kļuva par imperatora rezidenci. Šo vietu izvēle arī balstīta ticējumos, kas bīskapa amata sākumus Romā un Antiohijā saista ar apustuli Pēteri, Aleksandrijā – ar evaņģēlistu Marku. Pēc Halkedonas koncila (451) Aleksandrijas patriarhāta nozīme mazinājās, jo šī reģiona kristiešu vairākums pievērsās kristietības strāvojumam, kuru tā oponenti sauca par monofizītismu. Tas ir uzskats, ka Kristum bija viena – dievišķa – daba, nevis divas: cilvēciska un dievišķa. Rietumos izcēla pāvesta vadošo lomu, Austrumos savukārt iebilda, ka nav pamata izcelt vienu baznīcas vadītāju, jo visi patriarhi ir svarīgi. Vēsturisko patriarhātu loma tika nostiprināta 692. gada Troulosa koncilā. Tā nosaukums cēlies no sengrieķu valodas vārda τροῦλλος, troûllos ‘kauss’, ‘kupols’, jo koncils sanāca imperatora pils kupolveida zālē Konstantinopolē. Šo koncilu gan neatzina Rietumos. Troulosa koncils pasludināja, ka Konstantinopolei ar Romu ir vienādas privilēģijas, pēc tam hierarhijas ziņā sekojot Aleksandrija, tad Antiohija, tad Jeruzaleme. 7. un 8. gs. Austrumu baznīcā šo piecu patriarhātu nozīmi skaidroja, salīdzinot ar piecām maņām un ar organismu, kura katra atsevišķā daļa, lai arī neatkarīga, ir vienlīdz nozīmīga. Mūsdienās arī pareizticībā visi nepieņem šo uzskatu.

Romas katolicismā pāvests patriarha titulu var piešķirt jebkuram bīskapam, un tādā gadījumā tas ir goda tituls, kas bīskapu nepaaugstina pār citiem. Patriarhs ir arī viens no Romas pāvesta tituliem – Patriarcha Occidentis (‘Rietumu patriarhs’) –, taču mūsdienās tas tiek atzīts par nelietderīgu, jo izceļ tikai vienu pasaules daļu un pēc Otrā Vatikāna koncila (1962–1965) katoļu baznīcu dažādās ģeogrāfiskās teritorijās pārzina bīskapu konferences. 2024. gada Svētā Krēsla izdotajā Pontifikālajā gadagrāmatā (Annuario Pontificio) tituls, nepaskaidrojot iemeslus, atkal tika lietots. Līdzās tam Romas katolicismā patriarha titulu lieto 1) Romas pāvesta virsvadību atzīstošu un autonomu Austrumu baznīcu vadītāji, piemēram, Haldiešu patriarhāta galva; 2) latīņu patriarhātu vadītāji – daļa viņu patriarhātu veidojušies krusta karu laikā un pēc tam zaudēja nozīmi. Antiohijas latīņu patriarhāts dibināts 1098. gadā. Pēc tam, kad arābi iekaroja Antiohiju (1268), šis patriarhāts pamazām zaudēja nozīmi. No 14. gs. vidus pāvestu ieceltajiem patriarhiem bija tikai simboliska nozīme. Pēdējo reizi Antiohijas patriarhs iecelts 1925. gadā. Līdzīgs liktenis ir arī Konstantinopoles latīņu patriarhātam, kas dibināts 1204. gadā Ceturtā krusta kara laikā, bet amats bija vakants no 1948. gada un tika likvidēts 1964. gadā. Īsu brīdi pastāvēja Etiopijas patriarhāts (1555–1663). Vēl aizvien pastāv 1099. gadā dibinātais latīņu patriarhāts Jeruzalemē; 3) bīskapi, kuru diecēzēm vēsturiski piešķirts šis tituls. Piemēram, 1713. gadā pēc Portugāles karaļa Žuāu V (João V) lūguma pāvests Klements XI (Clemens XI) patriarha titulu piešķīra karaļa kapelānam Tomasam de Almeidam (Tomás de Almeida). Patriarha tituls no 1451. gada ir arī Venēcijas bīskapam, kuram ir privilēģija lietot sarkano kardināla tērpu, pat ja viņš nav kardināls.

Pareizticībā līdzās jau minētajiem vēsturiskajiem patriarhātiem (Konstantinopole, Aleksandrija, Antiohija, Jeruzaleme) pastāv vēlāk dibināti patriarhāti, no kuriem lielākais ir Maskavas, bet pastāv arī Serbijas, Rumānijas, Bulgārijas un Gruzijas patriarhāti. Gruzijas baznīcas galvas tituls ir katolikoss-patriarhs.

Patriarha titulu lieto vairāku nekanonisku (citu pareizticīgo patriarhātu neatzītu) pareizticīgo baznīcu vadītāji. No 1992. līdz 2018. gadam pastāvēja Ukrainas Pareizticīgā baznīca – Kijivas patriarhāts (Українська православна церква Київського патріархату), kas pēc tam, kad tika izveidota Konstantinopoles patriarha atzīta Ukrainas Pareizticīgā baznīca (Православна церква України), tika likvidēta. Tās patriarhs Filarets (Филарет) kļuva par goda patriarhu, lai gan drīz pēc tam sākās konflikti, jo viņš vēlējās saglabāt agrāko titulu. Neatzīts ir arī Autokefālais turku pareizticīgo patriarhāts (Bağımsız Türk Ortodoks Patrikhanesi), kas apvieno daļu turku pareizticīgo. To no 1922. gada pārvalda patriarhs.

Savi patriarhāti ir orientālajām pareizticīgajām baznīcām, kuras galvenokārt teoloģisku atšķirību nošķīrās pēc Halkedonas koncila, – Aleksandrijas, Jeruzalemes armēņu, Antiohijas, Konstantinopoles armēņu, Etiopijas un Eritrejas. Armēņu patriarhi atzīst Ečmiadzinā rezidējošās Armēņu apustuliskās baznīcas (Հայ Առաքելական Եկեղեցի) galvas augstāko autoritāti. Viens no Aleksandrijas koptu patriarha tituliem ir “pāvests”.

Patriarhi ir vairākām skaitliski mazākām baznīcām – dažām neatkarīgām katoļu baznīcām, Čehoslovāku husītu baznīcai (Církev československá husitská), Harismātiski episkopālajai baznīcai (Charismatic Episcopal Church), Anglokatoļu baznīcai (Anglocatholic Church). Pēdējo minēto baznīcu kopš 2016. gada vada igaunis Heigo Ritsbeks (Heigo Ritsbek).

Patriarha titulu lieto pēdējo dienu svētie (mormoņi), taču citādā nozīmē. Šī amata izpildītāju uzdevums ir sniegt īpašu svētību, līdzīgi kā Vecajā Derībā Jēkabs svētīja savus dēlus. 2019. gadā šādu titulu ieguva latvietis Gvido Senkāns.