PDS reliģisku organizāciju locekļi pārsvarā identificē sevi kā kristīgai tradīcijai piederīgus, līdzīgi lielākai daļai kristīgās atjaunotnes vai reformācijas kustībām savu izpratni uzskatot par atgriešanos pie patiesās reliģijas nozīmes un sākotnējā satura. Toties vairākas teoloģiskas īpatnības, Mormona grāmatas pielīdzinājums Jaunās un Vecās Derības tekstiem un pārliecība par PDS kā patiesās kristietības izpausmi iepretī citām konfesijām ir veicinājušas negatīvo attieksmi no senākām kristietības konfesijām, kuras bieži PDS neuzskata par kristiešiem. PDS un kristīgo konfesiju attiecības kopš kopienas dibināšanas ir uzlabojušās, un lielākā daļa tās locekļu un vadītāju meklē dialogu ar kristīgajām konfesijām, mazinot uzsvaru uz unikālām un atšķirīgām doktrīnām.

Tāpat PDS nereti sludina kristiešu starpā, kas veicina konfliktus un aizstāvēšanos pret šādām aktivitātēm, kaut arī Dž. Smits un PDS kopumā aizstāv tiesības uz reliģisko un apziņas brīvību. Tāpat konfesionālā teoloģiskā pētniecība bieži vien ir atzinusi PDS par atšķirīgu reliģiju, salīdzinot tās uzskatus ar tradicionālām Bībeles un kristīgas teoloģijas interpretācijām. No reliģijpētniecības perspektīvas PDS ir jauna reliģiska kustība, kas ir veidojusies uz kristietības pamata un izmanto tās sakrālos tekstus, metaforas un atsaucas uz tās galvenajiem notikumiem.

PDS vēstures izpratnē ap 600. gadu p. m. ē. seno izraēliešu grupa Lehija vadībā izceļoja no Jeruzālemes neilgi pirms tam, kad to sagrāva babilonieši. Izraēlieši devās pāri Arābijas pussalai, no kurienes vēlāk izceļoja uz “apsolīto zemi” – Amerikas kontinentu. Senie izraēlieši arī ir Amerikas vietējo iedzīvotāju priekšteči, kas pielūdza Dievu, ticēja pravietojumiem par Mesijas (Kristus) atnākšanu, kā arī piedzīvoja Kristus vizīti pēc viņa augšāmcelšanās. Vēlāk tie aizmirsa šo atklāsmi un patiesību par Dievu un sāka karot savā starpā.

Vēsturiskās kristīgās konfesijas PDS izpratnē līdz ar Jēzus divpadsmit mācekļu nāvi ir zaudējušas nozīmīgu daļu no Kristus mācības un atklāsmes. Tādēļ Dievs ir atklājis Dž. Smitam – kurš tiek uzskatīts par pravieti – aizmirsto patiesību un devis uzdevumu to pasludināt pasaulei. Dž. Smitam tika atklāts Mormona grāmatas teksts, kas izklāsta šo vēstures izpratni.

“Mormoņi” vai “mormonisms” ir populārākais apzīmējums PDS kustībai un tās locekļiem. Tas nāk no šīs reliģiskās grupas centrālā sakrālā teksta – Mormona grāmatas. Attieksme pret šo nosaukumu no pašas kustības vēstures gaitā ir bijusi neviennozīmīga, un pats nosaukums atkarībā no konteksta var tikt saprasts gan kā nievājošs, gan kā neitrāls vai pozitīvs. Akadēmiskajā pētniecībā šis vārds tiek izmantots neitrāli, un kolektīvi PDS studijas angliski ir pazīstamas kā “mormoņu studijas” (angļu mormon studies).

Nosaukumā tiek ietverta arī “pēdējo dienu” teoloģiskā ideja – pārliecība par drīz gaidāmo Jēzus Kristus otrreizējo atnākšanu un par svētuma sasniegšanu baznīcas locekļu starpā. 

Kopš PDS kustības aizsākumiem vairākas doktrīnas, kuras aizstāvēja Dž. Smits un viņa pirmie pēcteči, ir tikušas mainītas vai noraidītas. To starpā ir uzskats par melno ādas krāsu kā par lāstu. Melnā āda tika skaidrota kā “Kaina lāsts” (1. Mozus 4:11–16) vai “Hāma lāsts” (1. Mozus 9:20–27), un šī izpratne pamatoja aizliegumu melnādainajiem ieņemt garīdznieku amatus un pilnvērtīgi piedalīties PDS reliģiskajos pasākumos. “Kaina zīme”, kuras jēga nav definēta 1. Mozus grāmatas tekstā, tika attiecināta uz ādas krāsu. Tāpat PDS sākotnēji uzskatīja ēģiptiešus un citus melnādainos Āfrikas iedzīvotājus par Noasa dēla Hāma pēctečiem, kas tika nolādēti Hāma rīcības dēļ, – saskaņā ar tautu ģenealoģiju, kas tiek izklāstīta 1. Mozus grāmatas 10:6–32.

Aizliegums melnādainajiem būt par garīdzniekiem un piedalīties tempļa kalpošanā nostiprinājās Dž. Smita mantinieka Brigama Janga (Brigham Young) vadības laikā un tika atcelts tikai 1978. gadā. Abi lāsti tika saprasti arī kā attaisnojums verdzībai.

Paša Dž. Smita attieksme pret verdzību un segregāciju ir mainījusies viņa dzīves laikā. Kaut arī Dž. Smits sākotnēji bija abolicionists un uzskatīja, ka verdzība nav daļa no Dieva likuma, viņš atbalstīja balto un melno segregāciju. Šos uzskatus ietekmēja arī tas, ka PDS kopiena viņa dzīves laikā sadzīvoja ar citiem baltajiem amerikāņiem, kas atbalstīja verdzību, un Dž. Smits nevēlējās provocēt viņu agresiju pret PDS, kas jau tā atšķīrās ar savu reliģiozitāti un uzskatiem. Savukārt, kad Dž. Smits 1844. gadā izvirzīja kandidatūru ASV prezidenta amatam, viņš apsolīja atcelt verdzību līdz 1850. gadam un kompensēt vergturiem viņu zaudējumus. Tāpat viņš neatbalstīja vergu kristības bez saimnieku atļaujas un jauktās laulības.

Cita doktrīna, kas pastāvējusi kopš PDS sākumiem, bet vēlāk atcelta, ir poligāmas laulības. Attieksme pret šo mācību, kas tika saprasta kā “garīgas laulības”, pašā kustībā nav bijusi viennozīmīga. Šo mācību ieviesa Dž. Smits, un to sākotnēji piekopa viņa tuvākie sekotāji un viņš pats. Tomēr publiski Dž. Smits to noraidīja un apgalvoja, ka tā netiek praktizēta. Doktrīna kļuva par publisku PDS mācību tikai pēc Dž. Smita nāves, ap 1852. gadu, bet 1876. gadā tā tika kanonizēta kā oficiāla mācība. Kristus kopiena (The Community of Christ) – otrā lielāka PDS konfesija – noraidīja poligāmas laulības kopš saviem aizsākumiem un pastāvēja uz to, ka Dž. Smits nekad nav to praktizējis vai sankcionējis.

Poligāmijas praktizēšana radīja saspīlējumu attiecībās starp PDS, ASV federālo valdību un ASV sabiedrību kopumā, kas neatbalstīja šādu praksi. Kopš 1847. gada, kad PDS apmetās toreizējā Jūtas teritorijā (mūsdienās Jūtas pavalsts ASV), PDS cerēja uz Jūtas teritorijas iekļaušanu plānotajā ASV Dezeretas pavalstī (angļu State of Deseret). 1862. gadā ASV pieņēma likumu, kas kriminalizēja poligāmiju, šādā veidā noraidot iespēju Jūtas teritorijai tikt pieņemtai ASV. Toreizējais PDS līderis B. Jangs iestājās par prakses turpināšanu un bija gatavs atteikties no iestāšanās ASV tās saglabāšanas dēļ.

Tāpat PDS prakse ietver mirušo jeb vietnieciskās kristības (angļu vicarious baptism). Šī prakse ļauj kristīt mirušo cilvēku, PDS templī iegremdējot ūdenī tā paša dzimuma dzīvu cilvēku. Šo praksi turpina uzturēt Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīca (PDSJK, The Church of Jesus Christ of Latter-day Saints), savukārt Kristus kopiena to nekad nav oficiāli apstiprinājusi, bet 1970. gadā Dž. Smita vēstules, kas satur šo doktrīnu, tika izņemtas no baznīcas atzīto rakstu kanona.

PDS teoloģija izteikti atšķiras no citām kristiešu konfesijām. Pirmkārt, PDS teoloģija nav trinitāra, t. i., nebalstās priekšstatā par Trīsvienību. Dievs Tēvs, Jēzus Kristus un Svētais gars ir trīs atsevišķas dievišķās būtnes, nevis viena Dieva trīs personas vai hipostāzes. Kopā tie veido dievišķību (angļu Godhead), kas ir trīs dievu “padome”. Tāpat PDS tic Dievišķajai mātei (angļu Heavenly Mother), Dieva Tēva sievai. B. Jangs dzīves laikā arī mācīja, ka Dievs Tēvs ir bijis poligāms, līdz ar to pastāv vairākas Dievišķās mātes. PDS arī uzskata, ka kopienas mācībai uzticīgie locekļi var tapt par dieviem pēc nāves, kas izteikti atšķiras no šķīruma starp Dievu un cilvēku citu kristiešu konfesiju teoloģijā.

Kristus kopiena ir viena no PDS grupām, kas iepretī PDSJK un fundamentālistiem aizstāv Trīsvienības mācību, kā arī neatbalsta Dievišķās mātes teoloģiju.

PDS izceļas ar tempļiem kā nozīmīgākajām un redzamākajām reliģiskajām ēkām. PDS izpratne par tempļiem paredz, ka ienākt tajos drīkst tikai PDS locekļi, turklāt tie, kas ir intervēti, lai pārliecinātos par viņu atbilstību PDS ticības standartiem (angļu worthiness interview), t. i., vai atbilst noteiktiem kritērijiem. To starpā ir galveno PDS doktrīnu atzīšana un saprašana, noteikto uzvedības normu uzturēšana dzīvē, desmitās tiesas maksāšana, regulārs un pastāvīgs PDS dievkalpojumu apmeklējums un citas prasības. Templis atšķiras no parastajiem PDS dievnamiem, kuri ir atvērti visiem apmeklētājiem un kuros notiek regulārie nedēļas dievkalpojumi. Šīs tradīcijas tempļi galvenokārt pieder lielākai PDSJK, bet arī Kristus kopiena un citas sīkākas PDS kopienas uztur šādas reliģiskās celtnes. PDS neuztur profesionālo garīdzniecību, toties pastāv priesteru ordinācija, kas PDSJK un fundamentālistu grupās ir rezervēta vīriešiem. PDSJK iedala priesterību divās kārtās: Ārona un Melhisedeka. Kristus kopiena ordinē arī sievietes. Kristības šajā kopienā tiek veiktas ar pagremdēšanu. PDSJK vakarēdienā izmanto ūdeni; citas PDS kopienas var izmantot vīnogu sulu vai vīnu. Līdzīgi ASV protestantu draudzēm, arī PDS parasti notur dievkalpojumus telpās, kas nav piesātinātas ar reliģiskiem simboliem. PDS pārsvarā nelieto krusta zīmes simbolu.

Sākotnēji šī reliģiskā grupa oficiāli dēvēja sevi par “Kristus baznīcu” (The Church of Christ), bet ap 1834. gadu tās dokumentos parādās apzīmējums “Pēdējo dienu svēto baznīca” (The Church of the Latter Day Saints). 1838. gadā Dž. Smits paziņoja, ka ir saņēmis atklāsmi no Dieva, tāpēc baznīcas oficiālais nosakums kļuva “Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīca” (The Church of Jesus Christ of Latter Day Saints). Pasaulē pazīstamāka un lielāka PDS reliģiskā kopiena, kurai pieder ap 98 % kustības locekļu, ir Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīca. Otrā lielākā organizācija ir Kristus kopiena, kura līdz 2001. gadam bija pazīstama ar nosaukumu “Reorganizēta pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīca” (Reorganized Church of Jesus Christ of Latter Day Saints). Pārējās kopienas, kas ir vēsturiski saistītas ar PDS un izveidojas vai identificē sevi kā PDS tradīcijai piederīgas, ir salīdzinoši mazas (no dažiem simtiem līdz dažiem tūkstošiem locekļu).

Vienoto apustulisko brāļu (Apostolic United Brethren) kopiena ir viena no lielākajām PDS fundamentālistu grupām. Tajā ir no 6000 līdz 10 000 locekļu, un kopiena bāzējas Meksikā. Šī grupa turpina praktizēt poligāmas laulības.

Fundamentālistu Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīcai (Fundamentalist Church of Jesus Christ of Latter-Day Saints) ir ap 6000 locekļu, un tā bāzējas Jūtas pavalstī. Šī kopiena praktizē poligāmas laulības un nodalījās no PDSJK tad, kad tie pārtrauca poligāmijas praksi.

Kristietības centrālo sakrālo tekstu kolekcijai – Bībelei, kuru veido attiecīgas kristīgās konfesijas Bībeles kanons, – PDS pievieno Mormona grāmatu. To plašākai publikai ir prezentējis PDS aizsācējs Dž. Smits. Tā ir publicēta 1830. gadā ar nosaukumu “Mormona grāmata: apraksts, rakstīts uz plāksnēm ar Mormona roku, ņemts no Nefija plāksnēm” (The Book of Mormon: An Account Written by the Hand of Mormon upon Plates Taken from the Plates of Nephi). Dž. Smits ir apgalvojis, ka 1827. gadā redzēja vīziju, kurā pravietis Moronijs, kas ir arī Mormona grāmatas pēdējās grāmatas (Moronija grāmatas, The Book of Moroni) autors, eņģeļa formā Dž. Smitam parādījās un atklāja, ka ir apglabājis zelta plāksnes ar iegravēto Mormona grāmatas tekstu Kumoras pakalnā (Mančestrā, Ņujorkas pavalstī, ASV). Dž. Smits apgalvoja, ka teksts uz plāksnēm ir sarakstīts “reformētajā ēģiptiešu” rakstā. No arheoloģijas, lingvistikas vai citas zinātniskas perspektīvas šāds alfabēts vai valoda nekad nav pastāvējuši, kaut arī PDS piederīgie pētnieki turpina aizstāvēt šīs valodas autentiskumu.

Mormona grāmatas moderno izdevumu virsraksts ir “Mormona grāmata: vēl viena liecība par Jēzu Kristu” (The Book of Mormon: Another Testament of Jesus Christ). Šie izdevumi parasti satur arī divus dokumentus – “Trīs liecinieku liecību” (Testimony of the Three Witnesses) un “Astoņu liecinieku liecību” (Testimony of Eight Witnesses) –, kā arī paša Dž. Smita liecību par zelta plākšņu saņemšanu. Tāpat svarīgs teksts, kuru PDS iekļauj “Svētajos Rakstos”, ir “Dārgā pērle” (The Pearl of Great Price), kas ir Dž. Smita Bībeles skaidrojumu krājums.

Tāpat PDS rakstu kanonam pieder “Mācība un Derības” (Doctrine and Covenants), kas ir “atvērta kanona” piemērs un satur vairākas atklāsmes, kuras ir saņēmis gan Dž. Smits, gan viņa pēcteči. Tas ir “atvērts”, jo PDS vēstures gaitā tam tika pievienoti jauni dokumenti, bet daļa tika izņemti. Tā saturs dažādās PDS konfesijās atšķiras, jo Kristus kopiena, piemēram, ietver tajā savu vadītāju saņemtās atklāsmes, kas netiek atzītas PDSJK vai fundamentālistu kopienās.

PDS ir viena no kustībām, kas dzimusi ASV tā sauktās “Otrās lielās atmodas” (angļu The Second Great Awakening) laikā, kas norisinājās 19. gs. sākumā. Šajā periodā veidojās vairākas reliģiskās atjaunotnes kustības, kuru starpā nozīmīgākās ir adventisti, “svētuma kustība” (rodas no metodisma), un tās skāra arī citas protestantu konfesijas ASV.

PDS vēsturi var izdalīt trīs posmos: 1) Dž. Smita vadības laikmets (1830–1844); 2) B. Janga un viņa sekotāju, “celmlaužu” laikmets (1844–19./20. gs. mija); 3) modernais laikmets – no 20. gs. sākuma līdz mūsdienām.

Dž. Smita vadības laikā PDS kopiena vairākkārt mainīja savu apmešanās vietu. Tāpat Dž. Smits dzīves laikā mainīja savus uzskatus par PDS mācībām, kā arī slēpa poligamijas doktrīnu no plašākas publikas, ieskaitot lielāko daļu kopienai piederīgo. Viņš tika uzskatīts par dzīvo pravieti, bet viņa ģimenes locekļi un tuvākie mācekļi veidoja “Divpadsmit kvorumu” (angļu The Quorum of the Twelve). Dž. Smits tika nogalināts 1844. gadā. Viņš un viņa brālis Hīrams (Hyrum Smith) kopā ar diviem citiem PDS piederīgajiem tika apcietināti un gaidīja tiesu par dumpi un nodevību cietumā Kartāgā, Ilinoisas pavalstī, kad bruņotais pūlis ielauzās cietumā un noslepkavoja brāļus Smitus, kuri neveiksmīgi mēģināja aizstāvēties. Apcietināšana notika pēc Dž. Smita lēmuma iznīcināt Novo pilsētas laikraksta Navuoo Expositor spiestuvi, jo izdevums asi kritizēja PDS. Smitu nāve izraisīja pēctecības krīzi, jo Hīramam bija jābūt PDS līderim. Kvoruma galva B. Jangs kļuva par baznīcas vadītāju, un lielākā daļa PDS viņam sekoja, veidojot PDSJK. Šajā posmā izveidojās arī lielākā daļa citu PDS grupu, kas izvēlējās sekot citiem līderiem, piemēram, Džozefam Smitam III (Joseph Smith III). Viņš kļuva par Kristus kopienas galvu.

B. Janga vadības laikā PDSJK apmetās Jūtas teritorijā, kas 1896. gadā tika pieņemta ASV sastāvā kā Jūtas pavalsts. Šis notikums iezīmēja attiecību atjaunošanos starp ASV un PDSJK un balstījās tajā, ka kopiena atcēla poligāmijas mācību. No 1838. līdz 1866. gadam notika vairāki militārie konflikti starp PDS un Amerikas pamatiedzīvotājiem Jūtas teritorijā, kā arī PDS un dažādiem ASV militārajiem spēkiem, kas kopumā ir pazīstami ar nosaukumu “Mormoņu kari”.

Modernais periods iezīmē pakāpenisko PDSJK un citu PDS kopienu liberalizāciju, kā arī dziļāku iekļaušanos ASV sabiedrībā.

PDS kustība kļuva par daļu no ASV un pasaules kultūras. PDS attēlojuma piemērs populārajā kultūrā ir slavenā Brodvejas muzikālā komēdija “Mormona grāmata” (The Book of Mormon, 2011. gads), kas attēlo PDS sekotājus niansētā veidā, parādot tos gan pozitīvā, gan kritiskā gaismā. Mormoņu kino (angļu Mormon cinema) ir kino žanrs, kas runā par PDS svarīgām tēmām un/vai ir PDS locekļu veidots.

Lielāka daļa PDS locekļu dzīvo ASV, kur mīt ap 7 miljoniem kustībai piederīgo. Tie veido ap 2 % no valsts iedzīvotāju skaita. Lielākajā daļā pasaules valstu PDS locekļu skaits nepārsniedz 0,5 %, bet vairākumā Amerikas kontinenta valstu tas ir ap 2–3 %. Procentuāli visvairāk PDS locekļu ir atrodami Okeānijas valstīs – Tongā (ap 60 %), Samoā (ap 41 %), Amerikas Samoā (ap 33 %).

Dialogue: A Journal of Mormon Thought – liberālo PDSJK pārstāvju periodiskais izdevums, kas aplūko teoloģiskās, socioloģiskās un vēsturiskās perspektīvas PDS kustībai, tiek izdots kopš 1966. gada.

Journal of Book of Mormon Studies – Mormona grāmatas pētniecībai veltīts akadēmiskais žurnāls, kuru kopš 1992. gada izdod Nīla Maksvela reliģijpētniecības institūts (Neal A. Maxwell Institute for Religious Scholarship).

Mormon Studies Review – žurnāls, kas izvērtē publikācijas par PDS un sniedz kritisku skatu par tām.

BYU Studies Quarterly – Brigama Janga universitātes (Brigham Young University) izdevums, kas kopš 1959. gada publicē akadēmisko pētniecību no PDSJK perspektīvas.

Journal of Mormon History – žurnāls, kas publicē akadēmiskus rakstus par PDS vēsturi kopš 1974. gada.

Rasels Marions Nelsons (Russell Marion Nelson) – 17. PDSJK prezidents, amatā kopš 2018. gada.

Dallins Hariss Oukss (Dallin Harris Oaks) – PDSJK Divpadsmit apustuļu kvoruma priekšsēdētājs, amatā kopš 2018. gada, kad R. M. Nelsons atstāja šo amatu un kļuva par PDSJK galvu.

Stīvens Marks Vīzijs (Stephen Mark Veazey) – 8. Kristus kopienas pravietis-prezidents (angļu Prophet-president), amatā kopš 2005. gada.

Ronalds D. Harmons, jaunākais (Ronald D. Harmon Jr.) – Kristus kopienas Divpadsmit apustuļu kvoruma priekšsēdētājs, amatā kopš 2005. gada.

Lins A. Tompsons (Lynn A. Thompson) – Vienoto apustulisko brāļu pēdējais Priesterības prezidents (angļu President of Priesthood).

Vorens Stīds Džefss (Warren Steed Jeffs) – Fundamentālistu Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīcas prezidents. Šobrīd atrodas cietumā ASV, kur viņam piesprieda mūža ieslodzījumu un 20 gadu cietumsodu par seksuālo varmācību pret bērniem.