Hermīne Zālīte pārstāvēja 19. gs. beigu sieviešu paaudzi, kas apliecināja intelektuālu un profesionāli aktīvu sieviešu iespējas laikmetā, kad viņu tiesības bija ierobežotas. Viņa viena no pirmajām latviešu presē aktualizēja t. s. sieviešu jautājumu, akcentēja izglītības nozīmi un sieviešu tiesības. H. Zālīte darbojās publicistikā, rakstīja stāstus un ceļojumu aprakstus, tomēr līdz mūsdienām zināmākais viņas veikums ir pavārgrāmatas ar pseidonīmu Minjona.

Dzimusi muižas kalēja Miķeļa un viņas sievas Annas ģimenē. Vectēvs bija Vidzemes brāļu draudzes sludinātājs. Ģimenē bija divi brāļi: Aleksandrs un Kārlis. Kārlis – ekonomists, Latvijas Universitātes (LU) profesors un 3. Saeimas deputāts – bija H. Zālītes līdzgaitnieks, viņi kopā strādāja un ceļoja.

H. Zālīte formālu izglītību neieguva, taču pašmācības ceļā un sekodama vīram – filozofam un publicistam Pēterim Zālītem – pilnveidojās studiju braucienos Eiropā, vienu semestri klausījās lekcijas Berlīnes Universitātē (Universität zu Berlin). Vācijā apguva autotipiju un cinkogrāfiju. Mājturības zināšanas guva praktiski – no mātes, kura vadīja muižas saimniecību un Pirmā pasaules kara laikā vadīja saimniecību brāļa muižā Vācijā.

H. Zālīte kopā ar vīru darbojās laikrakstos “Mājas Viesis” un “Dienas Lapa” un žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts”, veica žurnālistes un ilustratores pienākumus. Ar pseidonīmu Liesma presē publicēti H. Zālītes stāsti un prozas tulkojumi no vācu valodas. H. Zālīte rakstīja par mākslas izstādēm, latviešu tautas tērpiem, veidoja apdziedāšanās dziesmu apkopojumu.

H. Zālīte viena no pirmajām rosināja publisku diskusiju par sievietes lomu. 1888. gadā “Baltijas Vēstnesī” publicētajā apcerējumā “Par sieviešu pienākumiem” aicināja Latvijā veidot mājturības skolas, jo šajā praktiskajā izglītībā saredzēja iespēju sievietēm gūt neatkarību un pašapziņu. Viņas skatījumā laulība nedrīkstēja būt sievietes vienīgais dzīves mērķis; liela nozīme ir arī zināšanām un darbam, kas piešķir dzīvei saturu.

Kopā ar brāli un vīru H. Zālīte apceļoja Eiropu, kādu laiku dzīvoja Brazīlijā; ceļojumu aprakstus publicēja presē. Bija aktīva sabiedriskajā dzīvē, rīkoja literāras pieņemšanas savā dzīvoklī Merķeļa ielā un atbalstīja jaunos autorus.

Nozīmīgākais H. Zālītes devums ir mājturības un pavārgrāmatas. Viņa ir autore pirmajai mājturības grāmatai latviešu valodā “Mājsaimniecības un pavāru māksla”, kas divos sējumos un vairāk nekā 500 lappušu apjomā izdota 1901. gadā. Pēc gada tai sekoja “Baltijas jaunā pavāru grāmata saimniecēm un zeltenēm” – apjoma ziņā mazāka, veltīta saimniecībām ar mazāku rocību. 1907. gada izdevumā “Minjonas Mājsaimniecības un pavāru māksla” pavārgrāmatas sadaļa ir izvērstāka, ja salīdzina ar pirmo izdevumu, recepšu skaits ir divreiz lielāks, gandrīz 100 lappuses veltītas uzturzinātnei un pavārmākslas ieteikumiem. 1921. un 1927. gadā atsevišķi izdota tikai pavārgrāmatas sadaļa “Minjonas pavārniecības māksla”. Šis izdevums iespiešanai sagatavots 1914. gadā, bet izdots pēc Pirmā pasaules kara. Kaut arī sociālā un ekonomiskā situācija krasi mainījās, grāmatā mainīts tikai ievads un atsevišķas sadaļas.

19. gs. beigās zinātnes un tehnikas atklājumi jūtami ietekmēja visas sadzīves jomas. Tas atspoguļojās arī mājturības grāmatās. H. Zālīte sniedza padomus par modernas mājas iekārtošanu, tās uzkopšanu, veselības un skaistuma kopšanu, kā arī dārzkopību, mājputnkopību un piensaimniecību. Viņa aprakstīja iekārtas un ierīces, kas atvieglo mājas darbus un samazina tiem veltīto laiku: gāzes vārāmo ierīci ar cepešu krāsni, sterilizējamo jeb konservējamo katlu ar iebūvētu termometru, putekļu slaukāmo mašīnu, kuras darbināšanai nepieciešamas divas personas, u. c. Pavārgrāmatās sniegta izvērsta informācija par uzturzinātni, pārtikas ķīmiju, arī, piemēram, nepieciešamo kaloriju daudzuma aprēķins atkarībā no slodzes, kas tajā laikā bija jaunums. H. Zālītes darbi mājsaimniecību profesionalizē, demonstrē, ka mājsaimniecei jābūt izglītotai arī dabas zinātnēs, medicīnā, ķīmijā, tādā veidā pamatojot mājturības izglītības nepieciešamību un paaugstinot šīs nozares prestižu.

H. Zālītes pavārgrāmata atklāj sava laika estētiku – tajā ir izsmalcinātas un sarežģītas receptes ar dekoratīviem pārspīlējumiem, kas izskatu un garšu stāda augstāk par praktiskumu un veselīgumu. Daudzās ilustrācijas veltītas ēdiena dekorēšanai, gaumes audzināšanai un statusa demonstrēšanai. Gan ilustrācijas, gan instrukcijas ļauj iepazīt augstākā slāņa dzīvesveidu arī tiem, kas šim slānim nepieder. Mājturības grāmatas kļūst par sociālās mobilitātes instrumentu, kas sniedz norādes, kā atdarināt augstākā slāņa paradumus. Šo funkciju spilgti atklāj H. Zālītes apraksti par viesību rīkošanu – ne tikai praktiski padomi, bet arī viesību veidu raksturojums un uzvedības normas. Viesību vēriens un daudzveidība, kā arī to sagatavošanai nepieciešamie resursi liecina, ka tā nebija tikai turīgu dāmu izklaide, bet nozīmīgs sociālā kapitāla veidošanas un uzturēšanas mehānisms.

H. Zālītes pavārgrāmatas atklāj franču virtuves ietekmi, kas Latvijā, visticamāk, ienāca ar vācu kulināro tradīciju. To apliecina recepšu ģeogrāfija – ēdienu nosaukumi svešvalodās vai ar norādi uz citām kulinārajām kultūrām, ēdiena gatavošanas, pasniegšanas un dekorēšanas aprakstu terminoloģija. H. Zālīte tulkoja un skaidroja gastronomijas terminus no vācu un franču valodas un radīja pamatu sistemātiskai kulinārajai terminoloģijai latviešu valodā.

Pēc Pirmā pasaules kara H. Zālītes pavārgrāmatas pakāpeniski zaudēja aktualitāti, jo tās atspoguļoja pirmskara pasaules sadzīvi un vērtības. Tomēr H. Zālītes darbi ir kļuvuši par kultūras mantojuma daļu, ko apliecina arī 1921. gada izdevuma pārpublicēšana 2012. gadā. Līdz ar to H. Zālītes pavārgrāmatas saglabā nozīmi kā vērtīgs kulinārās vēstures avots un liecība par sava laika dzīvesveidu.