Termins “tautas tērps” radies 20. gs. sākumā. Plašākā nozīmē ar tautas tērpu saprotam daudzu paaudžu laikā veidojušos reģionālo vēsturi, tautas identitātes apziņu un vērtības, ko vienmēr ir ietekmējuši dabas apstākļi (dabiskā vide), tehniskās iespējas (kapacitāte), sociālais stāvoklis un mākslinieciskās ietekmes, šaurākā nozīmē – 19. gs. otrajā pusē Latvijas kultūrvēsturiskajos novados valkāto zemnieku apģērbu.

Līdz 18. gs. beigām latviešu zemnieku apģērbā saglabājās 9.–12. gs. arheoloģiskajā materiālā konstatētie apģērba gabali: tunikveida lina krekli, vilnas auduma tunikveida jakas, nešūtie vienu steļļu platuma apģērbi (brunči, plecu un galvassegas), tekstila un ādas jostas.

19. gs. laikā zemnieku apģērbs mainījās, tajā pakāpeniski ienāca pilsētnieciskās apģērba formas. Vīrieši bija pirmie, kas jau 19. gs. pirmajā pusē pārgāja uz klasisko angļu tipa uzvalku. Sievietes uz pilsētas modes apģērbu pārgāja tikai 19. gs. otrajā pusē. Bērnu apģērbs materiāla, piegriezuma un krāsas ziņā līdzinājās pieaugušo apģērbam. Pirmā pilsētas tipa apģērbu pārņēma jaunā paaudze, bet veco ļaužu un mazo bērnu apģērbā ilgāk saglabājās senās apģērba formas un izpildījums.

Kāds 19. gs. Latvijas teritorijā bija pilns zemnieku darba vai godu drānu komplekts, precīzi pateikt nevar, jo saglabātais materiāls ir ļoti fragmentārs, turklāt pētnieku vidū pastāv dažādi viedokļi. Tāpat ne vienmēr saglabātais materiāls ļauj precīzi noteikt, kad tautas ģērbšanās kārtībā notikušas vienas vai otras kvalitatīvās izmaiņas, bet ir skaidri redzams, ka atšķiras 19. gs. sākuma, vidus un beigu apģērbs, ko etnogrāfi iedala tradicionālā tautas tērpa (18. gs.–19. gs. vidus), tautas tērpa (19. gs. otrā puse–19. gs. 90. gadi) un pilsētas tipa apģērba (19. gs. 90. gadi–20. gs. sākums) laikā.

1. Tradicionālais tautas tērps ir zemnieku apģērbs, kas Latvijas laukos tika valkāts līdz 19. gs. vidum. Šim apģērbam raksturīgs taisnā diega piegriezums, vienkrāsaini nātnie un vilnas audumi dabīgo šķiedru krāsā (baltā, pelēkā un brūnpelēkā). Sieviešu apģērbā saglabājās iepriekšējo paaudžu laikā izveidotais apģērba piegriezums, rotājums un komplektējums. 19. gs. sākumā vīriešu apģērba pamatā bija krekls, bikses, īsie, pusgarie un garie svārki, kurus ap 19. gs. 20.–30. gadiem nomaina klasiskais uzvalks. 19. gs. pirmajā pusē jaunu zemnieku apģērbu sagādi noteica to novalkāšanās kārtība, t.  i., pa atsevišķiem gabaliem.

2. Ar tautas tērpu saprotam 19. gs. otrajā pusē Latvijas teritorijā valkāto zemnieku darba un godu apģērbu, kura piegriezumā, izpildījumā un komplektējumā iezīmējas pāreja no tradicionālā uz pilsētas tipa apģērbu. Šī laika apģērba attīstību ietekmēja kā vietējās saimnieciskās dzīves norises, tā Eiropā notiekošā industrializācija – straujā tekstilrūpniecības un ķīmiskās rūpniecības attīstība, kā rezultātā:

• apritē ienāca jauni apģērba gabali (aubes ar mežģīņu rotājumu, rūpnieciski darināti lakati u. c.);

• tika importēts tajā laikā Latvijas teritorijai netradicionālais kokvilnas un zīda audums;

• mainījās apģērba piegriezums: taisnā diegā piegrieztos apģērba gabalus nomainīja profesionālu drēbnieku šūtais apģērbs;

• notika specializēšanās sieviešu un vīriešu apģērbu šūšanā.

3. 19. gs. 90. gados Latvijas pilsētās un laukos jau pilnībā bija notikusi pāreja uz pilsētas tipa apģērbu. Ja rocība atļāva, jaunu, īpaši godu apģērba, komplektu pēc individuāliem mēriem šuva konkrētam valkātājam. Zīmīgi, ka pilsētu un ciemu veikalos varēja nopirkt rūpnieciski darinātus audumus un gatavus šūtus apģērba gabalus, tomēr zemnieki turpināja tērpties pašaustās drēbēs, ko vietējie šuvēji darināja pēc jaunākās modes.

19. gs. otrajā pusē reģionālās atšķirības Latvijas kultūrvēsturisko novadu (Vidzemes, Kurzemes, Zemgales, Latgales, Sēlijas) tautas tērpos visspilgtāk izpaudās sieviešu apģērbā (1.–4. attēls).

19. gs. 60.–80. gadi bija krāsainākā sieviešu apģērba laiks, jo, pilnveidojoties šķiedru krāsošanas mākai, lietojumā ienāca daudzkrāsu svītrainie un rūtainie audumi. Apģērba maiņa no taisnā diegā piegrieztā apģērba uz pilsētas tipa apģērbu notika ar atšķirīgu intensitāti, tādēļ tradīciju un jauninājumu proporcijas Latvijas kultūrvēsturiskajos novados bija dažādas. Dažviet vienlaicīgi pastāvēja senāki un jaunāki apģērba daļu darināšanas un rotāšanas paņēmieni, kas cits citam uzslāņojās.

Visu tautas tērpa pastāvēšanas laiku zemnieki lietoja darba un godu, kā arī vasaras un ziemas apģērbu. Ir zināms, ka 19. gs. sākumā katram zemniekam bija viens darba un viens godu apģērbs, 19. gs. otrajā pusē jau bija darba, godu (ceremoniju) un svētdienas apģērbs, bet 19. gs. beigās, pieaugot materiālajai turībai, zemnieču izejamā kārtā vien parādījās jau trīs tērpu komplekti: 1) baznīcas un godu tērps, 2) apvalkātais baznīcas jeb svētdienas tērps, 3) speciālais (kāzu, iesvētību, vēlāk arī bēru) tērps.

Zemnieku ikdienas jeb darba apģērbs bija vienkāršs, praktisks un izturīgs, tam nav redzamas reģionālās atšķirības, jo parasti to nerotāja (5. attēls). Darba apģērbu nēsāja mājās un darbā. Piemērojoties klimatiskajiem apstākļiem, Latvijas teritorijā vietējie iedzīvotāji vairāk nēsāja siltās drēbes, kas tika darinātas no vilnas un nātniem (lina, kaņepju šķiedru) audumiem. Darba apģērba izejmateriāls, piegriezums un komplektējums līdz pat 19. gs. beigām palika nemainīgs, tikai godu drānas šuva pēc jaunākās modes, lai gan bieži nav iespējams novilkt robežu starp darba un godu apģērbu, jo nereti apvalkātais un savu aktualitāti zaudējušais izejamais tērps tika novalkāts darbā. Darba apģērba piegriezums laika gaitā mainījās maz.

Godu jeb ceremoniju apģērbs bija grezns kā krāsās, tā rakstā, to vilka īpaši nozīmīgos dzīves gadījumos (kāzās, kristībās, bērēs un citur). Ceremoniju tērpa komplektējums nepārtraukti pilnveidojās, un 19. gs. vidū tas sastāvēja no dažādu laiku un kultūras slāņu vērtīgākajām, greznākajām apģērba daļām (josta, villaine, galvassega un saktas) (6. attēls). Zīmīgi, ka katra nākamā paaudze tērpu papildināja (vai arī vienkāršoja) ar savam laikam raksturīgo apģērbu un tā rotāšanas paņēmieniem.

Svētdienas (t. s. baznīcas) tērps Latvijas materiālā saistāms ar jaunāko kultūras slāni, t. i., 19. gs. nogales ģērbšanās kultūru, tāpēc tas ir ar laikmetīgākām iezīmēm (7. attēls). Lauku iedzīvotāju izejamo kārtu no mājaustā, retāk no pirktā auduma šuva profesionāli drēbnieki pēc pilsētas modes.

Mūsdienās sabiedrībā ir vērojama padziļināta interese par latviešu tautas tradicionālajām vērtībām, sava novada kultūras mantojumu, dzimtas saknēm, konkrētā kultūrvēsturiskajā apgabalā tautā valkātā apģērba vēsturi un tautas tērpa komplektējumu. Tautas tērpu darina gan individuālām vajadzībām, gan Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku tradīcijas, kā arī folkloras kustības nodrošināšanai.

Tomēr plašākā sabiedrībā vēl daudzviet tiek darināts 19. gs. beigās–20. gs. sākumā izveidotais t. s. tautiskais tērps (saukts arī par atjaunoto tautas tērpu), kuru radīja pirmo etnogrāfisko izdevumu autori, lai veidotu latvisko kultūru un attīstītu nacionālo piederību. Tautiskais tērps ne vienmēr atbilda vēsturiskajai patiesībai, tāpēc jaunākos pētījumos īpaša uzmanība tiek veltīta Latvijas apģērba vēsturei.

Mūsdienās:

1. tautas tērpa izpēti Latvijā veic Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta, Latvijas nozīmīgāko muzeju vēsturnieki un atsevišķi kultūras darbinieki. Pētījumu publicēšanā aktīvi iesaistās minētās institūcijas un Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC). Par latviešu tautas tērpa vēsturi raksta Dr. hist. Aija Jansone, Dr. hist. Anete Karlsone, Dr. art. Ieva Pīgozne, vēsturniece Irita Žeiere; dizainere Lia Mona Ģibiete un citi;

2. LNKC rīko izglītojošas lekcijas, seminārus un izstādes par apģērba vēsturi Latvijas teritorijā, kā arī latviešu tautas tērpu skates un konkursus, piemēram, gadu pirms Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem Vecpiebalgas Kultūras namā un Rīgā Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku laikā;

3. par latviešu tautas tērpiem materiālus elektroniskajos saziņas līdzekļos publicē LNKC, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Tautas tērpu centrs “Senā klēts” un citas organizācijas.

Latviešu profesionālajā mākslā tautas tērps ir atainots diezgan reti un virspusēji, jo trūkst zināšanu par tā darināšanu, rotāšanu un komplektēšanu.

19. gs. beigu–20. gs. sākuma gleznās tautas tērps nav gleznots, jo tā laika mākslinieki atainoja cilvēkus sava laika jau pilsētas tipa apģērbos. Tie mākslinieki un etnogrāfisko izdevumu autori, kas gribēja vēstīt par tautas tērpu, iedvesmojās no 19. gs. pirmās puses saglabātiem laikabiedru zīmējumiem, 1897. gada Latviešu etnogrāfiskās izstādes materiāliem, Pieminekļu valdes (1923–1944) vākumiem, no jauna izveidotajām muzeju kolekcijām un 20. gs. pirmās puses speciālās literatūras, kas nedod pilnu priekšstatu par tautas tērpu konkrētā vietā un laikā. Savukārt radošo profesiju pārstāvji šo fragmentāro materiālu brīvi interpretēja vai arī, neiedziļinoties tajā, radīja mākslas darbus, kas līdz pat mūsdienām rada zināmu neizpratni par latviešu tautas tērpa interpretāciju. Atsevišķos mākslas darbos redzamas neprecizitātes apģērba piegriezumā, rotājumā un komplektējumā, kā arī zināms kultūras slāņu sajaukums. Piemēram:

• piemineklī “Vienoti Latvijai” jeb “Latgales Māra” (Rēzekne; atklāts 1939. gadā, atjaunots 1943. un 1992. gadā; tēlnieka Leona Tomašicka mets, veidojis tēlnieks Kārlis Jansons) sieviešu brunču ieloces ir saliktas uz nepareizo (labo) pusi;

• izdevumā “Latvju Raksti” Ilūkstes apriņķa Prodes pagasta sievietes baltajam tērpam mākslinieks ir piezīmējis strīpainus brunčus, kas ir daudz jaunāki par pārējo apģērba komplektu;

• latviešu vēsturiskajā spēlfilmā “Pūt vējiņi” (1973, režisors Gunārs Piesis) tautas apģērbs ir rādīts arheoloģiskā materiāla (9.–12. gs.) un 19. gs. beigu ģērbšanās kultūras salikumā, kur vienlaikus redzami dažādu gadsimtu apģērbi;

• spēlfilmā “Vella kalpi” (1970, režisors Aleksandrs Leimanis), kurā tiek atainoti 17. gs. pirmās puses notikumi un attiecīgi arī tā laika apģērbs, baznīcā uz laulībām līgavas ierodas Nīcas tautas tērpos, kas ir tipisks 19. gs. pēdējā ceturkšņa godu apģērbs.