Tautas lietišķajai mākslai ir senas tradīcijas, tā atspoguļo tautas dzīvesveidu, kultūru, pasaules uztveri un noteiktā laika estētiskos ideālus, tā ir konstruktīvi dekoratīva, tās priekšmeti ir saimniecībā lietojami un ar estētisku vērtību. Termins “tautas lietišķā māksla” radās 19.– 20. gs. mijā. Pirms tam tika lietoti termini “amatniecība”, “mākslas amatniecība”, “daiļamatniecība” un “tautas māksla”. Tautas lietišķās mākslas tradīcijas nesējus sauc par daiļamatniekiem, lai uzsvērtu mākslas amatniecības to daļu, kas balstās uz vietējām tautas mākslas tradīcijām.

Mūsdienās tautas lietišķo mākslu nosacīti var dalīt divās grupās: tradicionālajā tautas lietišķajā mākslā, kas balstās uz daudzu paaudžu laikā izveidotām un praktizētām priekšmetu darināšanas un rotāšanas tradīcijām, un mūsdienu tautas lietišķajā mākslā, ko vairāk ietekmējušas laikmetīgās modes tendences. Kā tradicionālo, tā mūsdienu tautas lietišķo mākslu veido vairāki kultūrvēsturiskie slāņi ar savam laikmetam raksturīgām pazīmēm, šo mākslu rada, patērē un saglabā dažādi sociālie slāņi ar atšķirīgām prasībām un gaumi, tāpēc tai ir plaša tipoloģiska amplitūda.

Tautas lietišķā māksla veidojusies un attīstījusies ilgā laika posmā, noteiktos sociālekonomiskos apstākļos. Mainoties sabiedriski ekonomiskām formācijām, mainījās arī tautas estētiskie ideāli, tātad arī tautas māksla. Ja agrāk tā bija it kā nemainīgu vērtību kopums, tad mūsdienās ienāk jauni priekšmeti, materiāli, rotājums un mainās darinājumu pielietojums. Starp mākslinieciskā procesa maiņas iemesliem var minēt darināmā priekšmeta struktūras sarežģītības pakāpes palielināšanos un ietekmēšanos no citām kultūrām.

Mūsdienās tautas lietišķo mākslu pārstāv septiņi žanri: tekstilmāksla, kurā darbojās 62 % mākslinieku, rotkaļi – 11 %, pinēji – 9 %, keramiķi – 6 %, kokgriezēji – 5 %, ādas apdares meistari – 4 %, metālkalēji – 3 % daiļamatnieku.

Pirmatnējās sabiedrības posmā visa māksla bija tautas māksla, bet līdz ar sabiedrības attīstību, ar darba dalīšanu, kad amatniecība atdalījās no zemkopības, no tautas mākslas atdalījās profesionālā māksla. Tālākā attīstības gaitā tie tautas mākslas radītāji, kas priekšmetus darināja tikai pašu vajadzībām, ilgi saglabāja senos rotājuma motīvus un tehniskā izpildījuma veidus. Turpretī amatnieku darinājumos ļoti ātri parādījās jaunas formas un tehniskie paņēmieni. Amatnieku ražojumi bija prece, kas atbilda masu pieprasījumam un gaumei.

Veidojoties tautas mākslai, varēja attīstīties tikai tās tautas mākslas nozares, kuru izejmateriāli bija iegūstami uz vietas. Tautas meistaru darinājumu materiāls, rotājums un tehniskais izpildījums 10.–12. gs. bija tāds pats, kā pirmatnējā sabiedrībā, bet 13.–15. gs. tautas mākslas darinājumos ienāca jaunas formas un materiāli, kas pakāpeniski izspieda iepriekšējos. 10.–12. gs. vislabāk saglabājies metāls un ar metālu rotātās tekstilijas. 15.–19. gs. sākumā šiem tautas mākslas darinājumiem pievienojās arī koka un keramikas izstrādājumi, kurus ražoja podniecības centros: Kurzemē – Rucavā, Ventspilī; Zemgalē – Jelgavā, Tukumā, Bauskā; Vidzemē – Valmierā, Cēsīs, Smiltenē; Latgalē – Silajāņos un Andrupenē. Katrā no šiem centriem bija savas iecienītas formas, rotāšanas veids un vāpes.

19. gs. otrajā pusē, attīstoties kapitālistiskajai rūpniecībai, arī tautas mākslas attīstībā notika ievērojamas izmaiņas ‒ mājās darinātās lietas sāka aizstāt ar strauji augošās rūpniecības darinājumiem, daži meistari turpināja ar rokām darināt sadzīves priekšmetus (mēbeles, apģērbu, darba rīkus u. c.), saglabājot gadsimtu gaitā izveidotās priekšmetu darināšanas un rotāšanas tradīcijas, tādējādi tālāk attīstot tradicionālo tautas lietišķo mākslu. Specializējoties mākslas nozarēm, uzplauka atsevišķas tautas mākslas nozares, piemēram, dekoratīvie kokgriezumi (krēsli, skapji, gultas), lauku keramika (podniecība), aušana, izšūšana un citas. Šai laikā, māksliniekiem aizejot no amatniecības, mākslu sāka iedalīt profesionālajā un neprofesionālajā mākslā.

19. gs. otrajā pusē, veidojoties nacionālajai pašapziņai, bija nepieciešamas liecības, ka tautai (etnosam) ir sava savdabīga kultūra, tāpēc latviešu inteliģence izvirzīja jautājumu par latviešu tautas mākslas un profesionālās lietišķās mākslas tālākas attīstības iespējām, balstoties uz tautas mākslu. Tā ietekmē aizsākās tautas mākslas izstrādājumu krāšana un izvērtēšana, veidojās pirmās tautas mākslas priekšmetu un rakstīto materiālu krātuves (muzeji), t. sk. 1869. gadā dibinātais Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas muzejs, tika rīkotas pirmās etnogrāfiskās izstādes (Latviešu etnogrāfiskā izstāde Viskrievijas X Arheoloģiskā kongresa laikā 1896. gadā).

Latviešu lietišķās mākslas attīstību 20. gs. pirmajos gadu desmitos sekmēja 19. gs. aizsāktā tautas mākslas tradīciju apzināšana un profesionāli sagatavotu mākslinieku radošās darbības izvēršanās. Latviešu profesionālie mākslinieki tiecās veidot jaunu, laikmetīgu lietišķo mākslu, balstītu uz latviešu tautas lietišķās mākslas un etnogrāfisko mantojumu. Latviešu mākslinieku uzskatos par lietišķās mākslas tālāko virzību iezīmējās divi strāvojumi. Viena strāvojuma pārstāvji – gleznotājs, pedagogs, mākslas kritiķis Jūlijs Madernieks, grafiķis, gleznotājs Ansis Cīrulis, tēlnieks Teodors Zaļkalns, gleznotājs Janis Rozentāls un rakstnieks, publicists Jānis Asars – aizstāvēja tautas mākslas mantojuma radošu apguvi. Otra strāvojuma pārstāvji – grafiķis Rihards Zariņš un tēlnieks Gustavs Šķilters – proponēja tautas mākslas restaurēšanu, saskatot turpmākos daiļrades asnus gan tautas mākslas paraugu atkārtojumā, gan pielāgošanā jaunlaiku vajadzībām. Dažādās nostādnes iezīmēja arī atšķirīgu daiļrades prakses virzību, tomēr abu strāvojumu pārstāvji, respektēdami agrāk radītās vērtības, deva savu ieguldījumu tradīciju (tātad vienlaikus – jaunrades pamatnes) saglabāšanā.

20. gs. sākumu tautas lietišķajā mākslā iezīmēja dauzu tautas mākslas priekšmetu un rakstīto materiālu krātuvju veidošana, t. sk. tika izveidota Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļa (1930) ar nozīmīgu “Rokrakstu, zīmējumu, fotoattēlu un dokumentu kolekciju”, kurā ietilpa Pieminekļu valdes ekspedīciju (1924‒1944) materiāli. Tika izdotas grāmatas par rokdarbiem, tautas tērpu komplektēšanu, latvju rakstu elementiem, kas izpildīti dažādos materiālos, tehnikās, un citas. Tika izdoti rakstu krājumi, piemēram, “Filologu biedrības raksti” (1921‒1940), kuros bija vairāki nozīmīgi raksti par etnogrāfiju un ko izdeva Filologu biedrība (1920‒1940), “Senatne un Māksla” (1936‒1940), ko izdeva Pieminekļu valde (1923‒1944). Iznāca vairāki žurnāli par tautas mākslas tematiku: “Latvijas Saule” (1923‒1931), “Sievietes Pasaule” (1932‒1940), “Zeltene” (1926‒1940) un citi. Tradicionālās amatu prasmes tika iekļautas pamatskolu, vidusskolu un specializēto mājturības skolu programmās.

Latviešu tautas mākslas attīstībā un arī Dziesmu svētku dalībnieku tradicionālo tautas tērpu kvalitātes uzlabošanā iesaistījās sabiedrībā ievērojami mākslinieki un kultūras darbinieki: R. Zariņš, Jēkabs Bīne, A. Cīrulis, Ādolfs Karnups, Kristīne Pāvuliņa, Jānis Žanis Sudmalis, A. Dzērvītis, no 20. gs. 30. gadiem arī tautas lietišķās mākslas pētniece un popularizētāja Mērija Grīnberga seniore.

Tautas lietišķās mākslas aktivitātes 20. gs. sākumā radīja izpratni par latviešu nacionālo lietišķo mākslu, ko 20. gs. pirmajā pusē inteliģence dēvēja par tautas mākslu, bet tautā sauca par amatu meistaru un sieviešu rokdarbiem. Tautas māksla tika uzskatīta par neprofesionāļu mākslu, kaut gan vēsturiski tā bija veidojusies kā profesionāļu un neprofesionāļu kopīgs lolojums, balstoties uz tradīcijām.

Līdz pat 20. gs. sākumam, kad Baltijā nebija amatniecības skolu, arodnieciskā apmācība notika darbā pie meistara vai ģimenē. No 19. gs. beigām amatnieku zināšanu apguvei tika organizēti īslaicīgi privātie kursi un izdota pirmā specializētā literatūra. Tikai 20. gs. sākumā radās kā privāti, tā valsts amatniecības kursi, rokdarbu darbnīcas, mākslas amatniecības un mājturības skolas: Kuldīgas mākslas skola (1923), Cēsu Valsts Amatniecības skola (1923), Kaucmindes Mājturības seminārs (1923–1938), kas no 1938. gada pārtapa par Latvijas Mājturības institūtu (1938‒1944), kur sagatavoja mājturības skolotājus, Liepājas Lietišķās mākslas vidusskola (1926), Daugavpils sieviešu arodskola “Saule” (1928), Rīgas Valsts mākslas amatniecības skola (1933).

20. gs. 30. gadu otrajā pusē, kad kultūrpolitikā tika akcentēts “latviskums”, jauno daiļamatnieku audzināšanas darbā, īpaši izceļot latviskās kultūras tradīcijas saglabāšanu, mācīja tautas mākslas tradicionālo materiālu, formu un rotāšanas paņēmienu pārnešanu uz laikmetīgās lietišķās mākslas darinājumiem.

20. gs. 30.‒40. gados lielu ietekmi uz kvalitatīvu rokdarbu strādāšanu laukos atstāja tā laika lauksaimnieku sabiedriskās organizācijas, kas pie lauksaimniecības biedrībām veidoja mājturības sekcijas, mājturības veicināšanas biedrības un dibināja izglītības iestādes (vietējās lauksaimniecības skolas). Tajās līdzās pamata profesijai bija jāapgūst arī mājturības un rokdarbu kurss, t. sk. aušana, adīšana, tamborēšana un izšūšana.

No 1926. gada līdz Otrajam pasaules karam tradicionālo amatu prasmju pilnveidē piedalījās lauksaimnieku un amatnieku biedrības un Zemkopības ministrijas mājturības un rokdarbu instruktores, kuras interesentiem ārpusskolas programmās pasniedza kompozīcijas un dažādas rokdarbu tehnikas.

Padomju okupācijas laikā tautas daiļamatniecība tika attīstīta un veicināta saskaņā ar okupācijas režīma ideoloģiskajām nostādnēm, cenšoties radīt mākslu, kuru tā laika terminoloģijā apzīmēja kā “nacionālu pēc formas un sociālistisku pēc satura”. Latvijā trūka profesionālu atsevišķu nozaru speciālistu, kas spētu palīdzēt tautas mākslas entuziastiem apgūt nepieciešamās teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas, daiļamatnieki galvenokārt strādāja individuāli. Lai sniegtu metodisku un praktisku palīdzību visiem, kas vēlējās darboties kādā mākslinieciskās pašdarbības žanrā, kā arī lai veicinātu cilvēku gaumes un estētisko jūtu pilnveidošanos, 1946. gadā Rīgā tika dibināts E. Melngaiļa Tautas mākslas nams (no 2013. gada Latvijas Nacionālais kultūras centrs). Daiļamatniekiem, kas savā radošajā darbā bija sasnieguši augstu māksliniecisko un tehniskā izpildījuma līmeni un ar saviem darbiem piedalījušies republikāniskajās un vietējā mēroga izstādēs, 1960.‒2000. gadā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Kultūras ministrija piešķīra Tautas daiļamata meistara goda nosaukumu.

No 1965. gada, sasniedzot noteiktu amata un mākslinieciskās izaugsmes līmeni, arī jebkura žanra pašdarbības pulciņš varēja pretendēt uz Tautas lietišķās mākslas studijas goda nosaukumu. Mākslas studijās strādāja pēc noteiktas mācību programmas, kurā bija paredzētas teorētiskās un praktiskās nodarbības. Daiļamatnieku kvalifikācijas celšanai no 1965. līdz 1990. gadam Rīgā darbojās Kultūras darbinieku kvalifikācijas celšanas institūts. Apmācības bija bezmaksas, un tās varēja apmeklēt jebkurš Latvijas daiļamatnieks. Semināru un kursu pasniedzēji bija Latvijas Mākslas akadēmijas un mākslas skolu mācību spēki, profesionāli etnogrāfi, mākslas zinātnieki, mājturības speciālisti un muzeju darbinieki, kuri galveno uzmanību pievērsa izpratnes veidošanai par tradicionālo kultūras mantojumu, tā attīstībai dažādos vēstures periodos. Zināšanu iedvesmoti, tautas mākslas entuziasti iesaistījās arī etnogrāfisko materiālu vākšanā savā novadā un savāktos materiālus izmantoja jaunu, mūsdienām atbilstošu un pieprasītu priekšmetu darināšanā, īpašu uzmanību pievēršot formas skaidrībai un krāsu saskaņai.

20. gs. 70.‒80. gados latviešu daiļamatnieku vidū radās spēcīgas radošas personības, kuras ietekmējušas konkrētā lietišķās mākslas žanra attīstību līdz pat mūsdienām. Piemēram, tekstiliju darināšanā tās bija aušanas un rokdarbu pedagoģes Erna Rubene, Emma Skujiņa un Alīda Zomberga, keramikā Eduards Detlavs, ādas apstrādē Vera Cepurīte, kokamatniecībā Voldemārs Tiltiņš, metālapstrādē Džems Bodnieks, dzintara apstrādē Georgs Romulis. Ārpus Latvijas tautas lietišķo mākslu saglabāja un tālāk attīstīja Lidija un Sergejs Beklešovi (Austrālija), Marģers un Māra Grīni, Liena Kaugare (Amerikas Savienotās Valstis, ASV), Aleksandra Dzērvītis (Kanāda), “Mākslinieku un daiļamatnieku kopa Lielbritānijā” (1949‒2005) un citi.

Mūsdienās daiļamatnieki darbojas individuāli un organizēti. Individuālie daiļamata pratēji darbojas kā laukos, tā pilsētās, viņi darina sev un savai ģimenei izstrādājumus, amata prasmes apgūst ģimenē, skolā un pašmācības ceļā un lietišķās mākslas priekšmetus darina un rotā pēc savas gaumes un vajadzības, iespēju robežās ievēro vietējās tradīcijas. Organizētās daiļamatniecības dalībnieki apvienoti interešu grupās – dažādu lietišķās mākslas žanru studijās un pulciņos, strādā profesionāla mākslinieka vadībā, kur tiek apmācīti pēc noteiktas programmas, kurā paredzēta etnogrāfiskā materiāla apguve, lai savā radošajā daiļradē varētu improvizēt tradīciju ietvaros. Viņi darina izstrādājumus pašu vajadzībām, izstāžu darbus, arī pārdošanai Latvijas Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja rīkotajā Gadatirgū, Kalnciema kvartāla, Vecrīgas ielu u. c. pilsētu, ciemu, pagastu daiļamatniecības tirdziņos. Organizētās daiļamatniecības galvenie darbības principi ir tradīciju pārmantošana, tradīciju variēšana un attīstība un kolektīva radošā darbība.

Tautas lietišķās mākslas attīstību, rīkojot izstādes, organizējot seminārus un konferences, kā arī izdodot specializēto literatūru un izstāžu katalogus, veicina Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Latvijas Nacionālais kultūras centrs, Latviešu mākslas savienība, amatu mājas Latvijas novados. 2016. gadās Latvijā darbojās 114 tautas lietišķās mākslas studijas un interesentu kopas, kurās bija iesaistīti ap 2000 dalībnieku. Mūsdienās par daiļamatnieku var kļūt, studējot Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolā (1992), Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā (1933), Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā (1989).

Nozīmīgākie periodiskie izdevumi, kuros atspoguļota tautas lietišķā māksla: “Senatne un Māksla” (1936‒1940) publicēja pētījumus par vēsturi, arheoloģiju un etnogrāfiju; “Arheoloģija un Etnogrāfija” (kopš 1957. gada), kas ir arheologu un etnogrāfu zinātnisko rakstu krājums; “Praktiskie Rokdarbi” (kopš 2012. gada) raksta par etnogrāfiskām tēmām, kā arī par moderniem rokdarbiem.

Tautas lietišķās mākslas profesionālās organizācijas: Latviešu tautas mākslas savienība (2002), kuras mērķis ir saglabāt un attīstīt latviešu tautas lietišķo mākslu; Latvijas Amatniecības kamera (1935) ir profesionāla amatnieku pašpārvaldes organizācija, kas veicina amatu un amatniecības attīstību valstī; Biedrība “Ludzas amatnieks” (2005) veicina seno latgaļu arodu prasmju un amatniecības tradīciju saglabāšanu; Salaspils Mākslinieku un daiļamatnieku asociācija “Salas Pils” (1999) veicina Salaspils mākslinieku un daiļamatnieku radošo spēju attīstību, bagātina pilsētas kultūras dzīvi un citas.

Tautas lietišķās mākslas apmācību attīstīšanā un augsta mākslinieciskā līmeņa saglabāšanā liela nozīme ir izstādēm. Latviešu lietišķās mākslas izstāžu rīkošana aizsākās 1924. gadā, bet no 1930. gada daiļamatnieki aktīvi piedalījās arī starptautiskās izstādēs. Kopš 1947. gada Latvijā regulāri tiek rīkotas vietējās un valsts mēroga izstādes, no kurām vērienīgākā un nozīmīgākā ir Nacionālā lietišķās mākslas izstāde Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos. Svētku starplaikos tiek organizēta vismaz viena attiecīgā žanra nacionālā mēroga izstāde. Tautas lietišķās mākslas studijas un pulciņi aktīvi piedalās arī pilsētu, ciemu, pagastu u. c. izstādēs. 1970. gadā sākās gan tematisko, gan žanru izstāžu rīkošana. Mūsdienās izstādes bieži tiek organizētas konkursu veidā.

1998. gadā tika atjaunota tautas tērpu izstādes rīkošana Vispārējos dziesmu un deju svētkos, un svētku noslēguma dienā izstāde pārtop tautas tērpu skatē, kurā žūrijas komisijas izraudzītos labākos tērpus teatrāli tematiskā uzvedumā demonstrē pats tērpa darinātājs vai valkātājs. 2001.‒2009. gadā vairāki daiļamatnieki ieguvuši “Lielo folkloras balvu”, kā arī Dziesmu svētku Tautas lietišķās mākslas izstādes goda rakstus. Daiļamatnieki guvuši atzinības arī starptautiskās izstādēs.

Kopš 2009. gada tiek organizēts nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas pasākums – tradicionālo prasmju skola “Satiec savu meistaru”, kas iekļauta Eiropas projektā “Eiropas amatu prasmju dienas”.

Tautas lietišķajā mākslā tiek pasniegtas dažādas balvas: Latvijas Republikas Kultūras ministrijas atzinības raksti; Latvijas Nacionālā kultūras centra atzinības raksti; pašvaldību atzinības raksti par sasniegumiem nozarē; Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Gada balva kultūrā “Baltais zvirbulis”; Latvijas Amatniecības kameras “Goda Meistars” tituls kādā no tradicionālajiem amatiem.