Kristīne Pāvuliņa ir viena no daudzšķautņainākajām personībām Latvijas kultūras dzīvē, savdabīga tekstilmāksliniece un erudīta etnogrāfijas pētniece. K. Pāvuliņa 1944. gada 17. martā ar 188 Latvijas politiskiem un kultūras darbiniekiem parakstījās par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu Latvijas Centrālās padomes memorandā. Ar pseidonīmu Kristīne Spilva viņa ir sarakstījusi stāstus bērniem, kas izdoti grāmatās “Jurīša draugi” (1937), “Zēns ar kaķi” (1939), “Vasaras soļos” (1942) un “Circeņu koris” (1943). Sarakstījusi romānu “Mežnoru sēta” (1938–1939).

Dzimusi Mārtiņa un Kristīnes Pāvuliņu daudzbērnu ģimenē. Tēvs bija kalējs, bet māte bija no mākslinieka Teodora Ūdera (Ūdru) dzimtas. K. Pāvuliņa turpmākajā darbībā ietekmējās no vecākiem un jo īpaši mātes, kura bija prasmīga audēja. Māksliniece apzinājās vecākus kā vienus no senās tautas amatniecības mākslas tradīcijas uzturētajiem tradicionālās saimniecības apstākļos.

Pēc Valmiermuižas pagastskolas K. Pāvuliņa absolvēja draudzes skolu un 1907. gadā Valmieras pilsētas skolu, pēc tam devās mācīties uz Pēterburgu. Mācības neizdevās pabeigt Pirmā pasaules kara dēļ. Papildus mācībām viņa no 1911. gada piecus gadus strādāja kā mājskolotāja Pēterburgā. 1916. gadā K. Pāvuliņa ieguva mājskolotājas diplomu. Latvijas skolu skolotāju sarakstā (1923./24. mācību gads) ir norādīts, ka viņai bija pirmās pakāpes tiesības mācīt zīmēšanu un aritmētiku pamatskolā. No 1923. līdz 1932. gadam K. Pāvuliņa mācījās Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Grafikas nodaļā pie Riharda Zariņa. Lai pilnveidotu savas audējas prasmes no 1933. līdz 1934. gadam viņa mācījās aušanu Rīgas Valsts mākslas amatniecības skolā pie Elgas (Helgas) Kivickas.

K. Pāvuliņa bija ilggadēja folkloras vācēja un etnogrāfisko ekspedīciju dalībniece. No 1926. līdz 1928. gadam viņa zīmēja Latvijas Pieminekļu valdei arheoloģiskos ornamentus no Valsts vēsturiskā, Doma un Jelgavas muzeju krājumu kolekcijām. No 1928. līdz 1932. gadam K. Pāvuliņa strādāja Latvijas Pieminekļu valdes Etnogrāfiskajā nodaļā un vadīja etnogrāfiskās ekspedīcijas. LMA Grafikas meistardarbnīcas vadītājs R. Zariņš augstu vērtēja savu studenti kā erudītu tautas mākslas un tradīciju pētnieci un uzaicināja viņu piedalīties apjomīgā, paša rediģētā izdevuma “Latvju raksti” tapšanā. No 1923. līdz 1930. gadam viņa strādāja pie šā izdevuma sagatavošanas.

K. Pāvuliņa ir publicējusi vairākus apcerējumus par novadu etnogrāfiskajām īpatnībām, kas iekļauti gan “Latvju rakstos”, gan valodnieka Jāņa Endzelīna rediģētajā un Roberta Klaustiņa sakārtotajā un divpadsmit sējumu “Latvju tautas dainas” (1931) ilustrētajā izdevumā ar variantiem un zinātniskiem apcerējumiem (9. sējumā, 1932).

K. Pāvuliņa arī periodikā rakstīja par etnogrāfijas jautājumiem, sadzīves tradīcijām un aktualitātēm savam laikam atbilstošas un mūsdienīgas mājas interjera iekārtošanā. Izglītojošie raksti par šiem jautājumiem tika publicēti starpkaru Latvijā populārajos žurnālos “Atpūta”, “Latviete”, “Zeltene”, “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” un citos. Ar savu tēlaini ilustratīvo pienesumu K. Pāvuliņa iepazīstināja lasītājus arī ar pasaules etnogrāfiju.

Vērtīgs izziņas avots ir K. Pāvuliņas radītie etnogrāfiskie zīmējumi, kuri precīzi atspoguļo apģērbus un sadzīves lietas; viņa bija erudīta un lietpratīga etnogrāfijas parādību aprakstītāja un novērtētāja. K. Pāvuliņas tēmu lokā bija interese par mīlas filozofiju, Pelnu dienu tautas paražās, gavēni un Lieldienām latvju sētā, Jāņiem, pagāniskajām kulta vietām, Mārtiņiem, Ziemassvētku vecīti un masku tradīcijām, aizgājušo aprūpēšanu un citām paražām.

No 1935. gada K. Pāvuliņa strādāja par Latvju sieviešu nacionālās līgas austuvju māksliniecisko vadītāju, no 1940. līdz 1944. gadam bija Rīgas Valsts mākslas aušanas skolas direktore, kā arī zīmēja auduma paraugus dažādām Rīgas tekstilfabrikām.

Māksliniece ir realizējusi ap diviem simtiem industriālā dizaina darbu audumu metos. Pirmie darbi tapa 20. gs. 20. un 30. gados uzņēmumos “Rīgas audums”, “Latvijas kokvilna”, “Rīgas kokvilnas manufaktūra”, “Rīgas zīds” un “Rīgas tekstils”. Lētie industriālā dizaina kokvilnas audumi ar latviskiem ornamentiem kļuva ļoti iecienīti pircēju vidū. Latviskā ornamenta izmantošanu māksliniece veicināja arī pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas laikā, kad no 1946. līdz 1957. gadam bija galvenā māksliniece un koloriste tekstilkombinātā “Rīgas audums”, kurā pārstrādāja mākslīgo un dabīgo zīda šķiedru. K. Pāvuliņas audumu metu enerģiskās, ritmiskās apdares piesaistīja uzmanību ar košo kolorītu un zīmējuma savdabīgumu smalkā auduma struktūrā.

K. Pāvuliņa darbojās savrupi un neiesaistījās nevienā mākslinieku apvienībā. Viņas darbi tika eksponēti tikai desmit izstādēs, kurās viņa izstādēs piedalījās no 1925. gada. Plašāku ievērību K. Pāvuliņa izpelnījās ar dalību Pirmajā Latvijas daiļamatniecības izstādē un Kultūras fonda izstādēs, kur tika eksponēti oforti un tekstilijas. 1939. gadā Latvju sieviešu nacionālās līgas izstādē “Kā veidojas latviešu māja” māksliniece bija rīcības komisijā un kopā ar Jēkabu Bīni un bija iestādes ekspozīcijas iekārtojuma autore. Visvairāk darbu – piecus – K. Pāvuliņa eksponēja Kultūras nedēļas mākslas iestādē Valmierā 1939. gadā.

Pēc LMA absolvēšanas lielākos panākumus māksliniece sasniedza ar tekstilmākslu. Lielu ievērību guva krāšņie un oriģinālie gobelēni un paklāji. Mākslinieces darbu Latvijā ir maz; vienīgais muzejos saglabātais K. Pāvuliņas tekstilmākslas paraugs atrodas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā krājumā, kas ir 1929. gadā austais taisnstūra formas sarkanbrūnais paklājs ar centrā izvietotu ornamentālu kompozīciju. Kā nozīmīgi mākslinieces darbi ir arī lielformāta gobelēni “Meža skats” un “Nīca” (arī “Nīcenieces”).

Sižetiskajās kompozīcijās K. Pāvuliņa akcentē Latvijas dabas, tautas mākslas un tautas tērpu skaistumu. K. Pāvuliņa ir devusi būtisku ieguldījumu Latvijas tekstilmākslas nacionālā stila izveidē. Viņas rosināti attīstījās dažādi izteiksmes virzieni, tika izmēģinātas atšķirīgas tehnikas un materiāli, pētītas pasaules mākslas vēstures vērtības un tautas mākslas mantojums. Būtisks bija mākslinieces ieinteresētība radoši izmantot pasaulē pieejamās aktualitātes. Vienlaikus ar jauninājumiem un eksperimentiem piesātināto darbu pamatos bija ieliktas nopietnas latviskā raksta studijas, radot īpašu tautas mākslas tradīciju klātesamības sajūtu.

20. gs. 30. gados mākslinieces veidotie paklāji kalpoja par piemēru tā dēvēto tipisko latvisko telpu interjeram. Nozīmīgi darbi Latvijas tekstilmākslas vēsturē ir pēc mākslinieces metiem 1936. gadā Latvju sieviešu nacionālās līgas darbnīcā austie trīs ornamentālie paklāji persiešu tehnikā foajē, vestibila, bibliotēkas un lielo salonu izsmalcinātā Ķemeru viesnīcas interjera grīdām; pēc K. Pāvuliņas skicēm tika austi arī aizkari un krēslu mēbeļdrāna gobelēna tehnikā.

Pēc aiziešanas pensijā K. Pāvuliņa pievērsās akvareļu glezniecībai. Seši nelieli 1957. un 1958. gadā gleznoti akvareļi atrodas Valmieras muzeja krājumā. 

K. Pāvuliņas devums palielināja etnogrāfijas pētniecības kvalitāti, popularizējot etnogrāfijas studiju procesu, veidojot populārzinātniskus rakstus un lekcijas, pētniecības procesā izmantojot jaunākās sava laika tehnoloģijas. Viņa savā radošajā mūžā radīja daudz lietišķās mākslas darinājumu un audumu rakstu dizaina metu. K. Pāvuliņas zīmētie audumu paraugi lielā mērā ietekmēja latviešu tekstilmākslas 20. gs. industriālā dizaina attīstību. Viņa industriālajam dizainam radīja mākslinieciski mērķtiecīgu konceptu, kas risināja etnogrāfisku elementu iekļaušana apģērba dizainos.