K. Pāvuliņa bija ilggadēja folkloras vācēja un etnogrāfisko ekspedīciju dalībniece. No 1926. līdz 1928. gadam viņa zīmēja Latvijas Pieminekļu valdei arheoloģiskos ornamentus no Valsts vēsturiskā, Doma un Jelgavas muzeju krājumu kolekcijām. No 1928. līdz 1932. gadam K. Pāvuliņa strādāja Latvijas Pieminekļu valdes Etnogrāfiskajā nodaļā un vadīja etnogrāfiskās ekspedīcijas. LMA Grafikas meistardarbnīcas vadītājs R. Zariņš augstu vērtēja savu studenti kā erudītu tautas mākslas un tradīciju pētnieci un uzaicināja viņu piedalīties apjomīgā, paša rediģētā izdevuma “Latvju raksti” tapšanā. No 1923. līdz 1930. gadam viņa strādāja pie šā izdevuma sagatavošanas.
K. Pāvuliņa ir publicējusi vairākus apcerējumus par novadu etnogrāfiskajām īpatnībām, kas iekļauti gan “Latvju rakstos”, gan valodnieka Jāņa Endzelīna rediģētajā un Roberta Klaustiņa sakārtotajā un divpadsmit sējumu “Latvju tautas dainas” (1931) ilustrētajā izdevumā ar variantiem un zinātniskiem apcerējumiem (9. sējumā, 1932).
K. Pāvuliņa arī periodikā rakstīja par etnogrāfijas jautājumiem, sadzīves tradīcijām un aktualitātēm savam laikam atbilstošas un mūsdienīgas mājas interjera iekārtošanā. Izglītojošie raksti par šiem jautājumiem tika publicēti starpkaru Latvijā populārajos žurnālos “Atpūta”, “Latviete”, “Zeltene”, “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” un citos. Ar savu tēlaini ilustratīvo pienesumu K. Pāvuliņa iepazīstināja lasītājus arī ar pasaules etnogrāfiju.
Vērtīgs izziņas avots ir K. Pāvuliņas radītie etnogrāfiskie zīmējumi, kuri precīzi atspoguļo apģērbus un sadzīves lietas; viņa bija erudīta un lietpratīga etnogrāfijas parādību aprakstītāja un novērtētāja. K. Pāvuliņas tēmu lokā bija interese par mīlas filozofiju, Pelnu dienu tautas paražās, gavēni un Lieldienām latvju sētā, Jāņiem, pagāniskajām kulta vietām, Mārtiņiem, Ziemassvētku vecīti un masku tradīcijām, aizgājušo aprūpēšanu un citām paražām.
No 1935. gada K. Pāvuliņa strādāja par Latvju sieviešu nacionālās līgas austuvju māksliniecisko vadītāju, no 1940. līdz 1944. gadam bija Rīgas Valsts mākslas aušanas skolas direktore, kā arī zīmēja auduma paraugus dažādām Rīgas tekstilfabrikām.
Māksliniece ir realizējusi ap diviem simtiem industriālā dizaina darbu audumu metos. Pirmie darbi tapa 20. gs. 20. un 30. gados uzņēmumos “Rīgas audums”, “Latvijas kokvilna”, “Rīgas kokvilnas manufaktūra”, “Rīgas zīds” un “Rīgas tekstils”. Lētie industriālā dizaina kokvilnas audumi ar latviskiem ornamentiem kļuva ļoti iecienīti pircēju vidū. Latviskā ornamenta izmantošanu māksliniece veicināja arī pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas laikā, kad no 1946. līdz 1957. gadam bija galvenā māksliniece un koloriste tekstilkombinātā “Rīgas audums”, kurā pārstrādāja mākslīgo un dabīgo zīda šķiedru. K. Pāvuliņas audumu metu enerģiskās, ritmiskās apdares piesaistīja uzmanību ar košo kolorītu un zīmējuma savdabīgumu smalkā auduma struktūrā.