Viduslaiku Rīgas klosteros tapušie manuskripti tikpat kā nav saglabājušies; izņēmums – Missale Rigense jeb Rīgas misāle ar kanona ilustrāciju “Krustā sistais ar Mariju un Jāni” (15. gs. 60.–90. gadi). Viena no lielākajām 15. gs. otrās puses gravīru un ilustrēto manuskriptu kolekcijām piederējusi Rīgas patricietim Reinholdam Soltrumpam (Reinhold Soltrump). Reliģisku un laicīgu grāmatu izdošanu Rīgā 1593. gadā aizsāka Nikolausa Mollīna (Nicolaus Mollyn) dibinātā tipogrāfija. Par izcilu 17. gs. stājgrafikas paraugu uzskatāms šīs tipogrāfijas pavairotais Heinriha Tūma (Heinrich Thum) Rīgas panorāmas vara grebums (1612). 17.–18. gs. auga gan zīmēšanas popularitāte, gan grāmatu produkcijas apjoms; nozīmīgas bija Johana Frīdriha Hartknoha (Johann Friedrich Hartknoch) un Johana Frīdriha Stefenhāgena (Johann Friedrich Steffenhagen) spiestuves. Baroka ietekmē arī kokgriezumā ienāca tonāli laukumu kārtojumi, iecienīts bija vara grebums. 18. gs. otrajai pusei raksturīgs rokoko ornaments – vinjetes, gliemežnīcas, utt. Apgaismības ideju iespaidā tapa Gotharda Frīdriha Stendera (Gotthard Friedrich Stender) “Bildu ābice” (1787) ar moralizējošiem latviešu zemnieku dzīves tēlojumiem.

18. gs. beigu un 19. gs. sākuma grafikā izceļas vairāk vai mazāk profesionāli darbi, kuru autori bija Karls Gothards Grass (Karl Gotthard Grass), Johans Lēberehts Eginks (Johann Leberecht Eggink), Teodors Heinrihs Rikmans (Theodor Heinrich Rickmann) u. c., un autodidaktu dokumentējošie zīmējumi un akvareļi; svarīgākais – Johana Kristofa Broces (Johann Christoph Brotze) “Dažādu Vidzemes pieminekļu, prospektu, monētu, ģerboņu u. c. krājums” (1770–1818). 19. gs. otrajā pusē dominēja kokgrebums un litogrāfija; grafikas pacēlumu noteica ekonomiskais uzplaukums. Līdzās vācu grāmatām, kalendāriem un žurnāliem parādījās latviešu periodiskie izdevumi (laikraksts “Pēterburgas Avīzes”, žurnāli “Rota”, “Austrums” u. c.), sāka darboties pirmie latviešu izcelsmes grafiķi (Augusts Daugulis, Mārtiņš Bušs, Kārlis Kronvalds). Mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideologa Ādama Alkšņa zīmējumi un akvareļi nacionālā reālisma garā par senlatviešu vēstures un sadzīves tēmām ietvēra arī dekoratīvas un simboliskas kvalitātes.

20. gs. sākumā arī grafikā ieviesās gleznieciskums un mīkstinājuma efekti, lai uzsvērtu emocionālo kopiespaidu, vienlaikus attīstot jūgendstila lineāri dekoratīvo izteiksmību. Iespiedgrafikā darbojās daudzi Baltijas vācieši – Morics fon Grīnevalts (Moritz von Grünevaldt), Alise Dmitrijeva (Alice Dmitrijew), Bernhards Borherts (Bernhard Borchert) u. c. Riharda Zariņa sākotnējā akadēmiski historizējošā stilistika vēlāk absorbēja arī reālisma un simbolisma elementus (ofortu sērija “Ko Latvijas meži šalc”, 1908–1911; u. c.). Savdabīgs skatījums raksturīgs Teodora Ūdera monumentāli dramatiskajiem ogles zīmējumiem, bet Pētera Krastiņa lakoniskie dabas motīvi atklāj ekspresīvu simboliskās noskaņu ainavas kulmināciju. Novatorisks sasniegums bija Jāņa Jaunsudrabiņa ilustrācijas paša sarakstītajai “Baltajai grāmatai” (1910–1914), atsakoties no jūgendiskās stilizācijas par labu delikāti idilliskai primitīvisma estētikai. Savukārt 19. gs. reālismu episki smagnējā versijā turpināja Eduards Brencēns, ilustrējot Matīsa Kaudzīša un Reiņa Kaudzīša romānu “Mērnieku laiki” (1911–1913). Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Jūlijs Madernieks u. c. mākslinieki piedalījās 20. gs. sākuma jūgendisko, ansambļa principam pakļauto grāmatu un žurnālu noformēšanā. Grafiskās satīras virsotne pēc 1905. gada revolūcijas bija pēc Minhenes žurnāla Simplicissimus parauga veidotais žurnāls “Svari” (1906–1907, aktīvākie karikatūru autori – R. Zariņš, Jānis Roberts Tillbergs, Aleksandrs Romans, Gustavs Šķilters, Rūdolfs Pērle).

Agrīnā klasiskā modernisma sasniegums bija Rīgas Mākslinieku grupas (Jēkaba Kazaka, Romana Sutas, Oto Skulmes, Niklāva Strunkes, Valdemāra Tones, Konrāda Ubāna) veidotā t. s. Ekspresionistu mape (1919), apkopojot robustus, šķautņainus linogriezumus par Pirmā pasaules kara un bēgļu tēmām. N. Strunke īpaši izvērsa modernisma stilistiku grāmatu un lietišķajā grafikā. Grafiķis un pedagogs Sigismunds Vidbergs attīstīja kaligrāfiski veiklu, lineāru tušas zīmējumu, izkopjot jutekliskus sieviešu tēlus Art Deco garā (“16 Bilitis dziesmas”, 1928; u. c.). Satīriskais žurnāls “Ho-Ho” (1922–1924) deva būtiskāko modernisma ieguldījumu karikatūras jomā. Piezemēti sadzīviski motīvi dominēja R. Sutas virtuozajos tušas zīmējumos (cikli “Darbs”, “Sadzīve” un “Iela”, 1929–1940). Ekspresīvas, dažkārt sociāli angažētas grafikas pacēlums vērojams ap 20. gs. 20.–30. gadu miju īpaši Rīgas Tautas augstskolas audzēkņu (Aleksandra Junkera, Jāņa Eduarda Plēpja, Oļģerta Ābelītes, Paula Šterna) linogriezumos, kokgrebumos, tušas zīmējumos u. c. Īpaši oriģinālu tušas zīmējuma versiju izveidoja Kārlis Padegs savos provokatīvajos, ironiski traģiskajos dzīves pabērnu tēlos (cikls “Sarkanie smiekli”, 1930–1931; u. c.). Retrospektīvu tradicionālismu pārstāvēja R. Zariņš un viņa skolnieki (Kārlis Krauze, Janis Šternbergs, Arturs Duburs u. c.), kas izmantoja ofortu, litogrāfiju, vara grebumu izvērstam stāstījumam un mimētiskai detalizācijai.

Padomju okupācijas sākumposma izteikti naturālistisko tēlojumu, kam piemērotāks bija zīmējums, 50. gadu otrajā pusē nomainīja iespiedtehniku atgriešanās. Populārs skarbā stila kontekstā no jauna kļuva linogriezums (Gunārs Krollis, Dainis Rožkalns, Zigurds Zuze u. c.). Kopš 70. gadiem izplatījās oforts, litogrāfija, cinka kodinājums, krāsas izmantojums. Attīstījās un dažādojās arī akvareļglezniecība. Mazinoties ideoloģizācijai, izvērsās liriski poētiska pieeja, simbolu, metaforu, sirreālu tēlu lietojums (Inārs Helmūts, Malda Muižule, Arturs Ņikitins, Māra Rikmane, Aleksandrs Dembo, Juris Petraškevičs, Māris Ārgalis u. c.). 70. gados uzplauka arī sociālā un kultūras plakāta māksla, bet 80. gadu beigās – t. s. supergrafikas jeb lielformāta sietspiedes (Andris Breže, Juris Putrāms, Ojārs Pētersons, Kristaps Ģelzis u. c.), kurās padomju iekārtas krīze atbalsojās groteskas un neoekspresionisma valodā. 

90. gados grafika kļūst niansētāka un intelektuālāka (Māra Subača lakoniski interpretētie sakrālie sižeti primitīvisma estētikas garā, Neles Zirnītes izsmalcināta simbolisma piesātinātie oforti u. c.; tradicionālo metožu potenciālu apliecina arī Guntara Sietiņa perfekti izstrādātie objekti mecotintas tehnikā (cikls “Levitācija”, 1995–2000, u. c.). 21. gs. sākumā digitālās revolūcijas un mākslas vispārējo pārmaiņu situācijā daudzi jaunie grafiķi (Kate Krolle, Līva Rutmane, Katrīna Sauškina, Mētra Drulle u. c.) pievērsušies dažādām autortehnikām, video, animācijai u. c. izteiksmes līdzekļiem. Viens no spilgtākajiem jaunās paaudzes grafiķiem ir Paulis Liepa, kas guvis arī starptautisku ievērību ar darbiem kartona griezuma un kologrāfijas tehnikās. Latvijas grafiķi regulāri piedalās Baltijas jūras valstu grafikas biennālēs Kaļiņingradā, Starptautiskajās Krakovas grafikas triennālēs, Tallinas grafikas triennālēs u. c. nozares pasākumos.  

Trimdā pēc Otrā pasaules kara grafikas adeptu (Ilgvars Šteins, Mārtiņš Gauja, Nikolajs Soikans u. c.) īpatsvars ir mazāks, salīdzinājumā ar gleznotājiem. Vislielāko ievērību guvusi Vija Celmiņa ar meditatīvām zvaigžņotās debess, okeāna, tuksneša motīvu interpretācijām grafīta zīmējuma, mecotintas un litogrāfijas tehnikās.