"Baltā grāmata" ir autobiogrāfisks bērnības atmiņu tēlojums un stāstu savirknējums, kam J. Jaunsudrabiņš devis apakšvirsrakstu “Simts tēlojumu vārdos un līnijās”, tapis galvenokārt 20. gs. pirmās desmitgades beigās. Pirmā daļa pirmo reizi publicēta 1914. gadā, otrā – 1921. gadā. 

Latviešu literatūra ir bagāta ar klasiskām bērnības atmiņu grāmatām, atmiņu stāstiem. Spilgti savu bērnības laiku atklājis J. Jaunsudrabiņš. Jau agrā bērnībā rakstniekam īpaši tuva bija daba, tā kļuva arī par viņa daiļrades raksturīgāko īpatnību. Dzimtā puse vairākkārt atspoguļota viņa darbos, īpaši “Baltajā grāmatā”. Tēlotās Mūsmājas ir Neretas Riekstiņi, kur topošais rakstnieks pavadīja agrās bērnības gadus. Šo sasaisti J. Jaunsudrabiņš minējis autobiogrāfijā “Mana dzīve” (1957). Daļu no “Baltās grāmatas” sarakstīja 1910. gada vasarā, kad dzīvoja Neretas Kalnamiķelēnos; apmēram puse tēlojumu tapa (1910. gada rudens–1913. gada pavasaris) t. s. Burtnieku namā Mīlgrāvī. Pēdējos tēlojumus sarakstīja Pirmā pasaules kara sākumā.

Tēlojumus caurvij lauku zēna Janča ikdienas gaitas, vērojumi, pieredzētais un izjustais, dzīvojot Mūsmājās, kurus rakstnieks skatījis ciešā sasaistē ar gadalaiku ritējumu, kam pakārtota lauku ļaužu ikdiena un darba dzīve. Plūstot laika ritējumam, pieaug arī Jancis. Rakstnieks kopā ar grāmatas galveno varoni raugās uz pasauli ar gaišumu un labvēlību, kaut arī nācies pieredzēt sāpes un kādas nedienas. Literatūrzinātniece Vera Vāvere atzinusi, ka rakstnieks gluži vai ar etnogrāfisku rūpību restaurējis savas bērnības laika dzīves apstākļus, sīki aprakstot Mūsmājas, to apkaimi, iemītniekus un ienācējus.

Drošsirdīgajā un dzejiski jūtīgajā mazajā Jānī manāmi paša J. Jaunsudrabiņa vaibsti un bērnībā vērotais. Rakstniekam izdevies izveidot interesantu tēloto cilvēku galeriju. Viens no raksturīgākajiem ir vairākos stāstiņos parādītais klibais Jurks, kurš saglabājis daudz humora, atjautības, siltu un atsaucīgu sirdi. Simpātijas un līdzjūtību zēnā izraisa apkārtklejojošie sīktirgoņi, viņu nabadzība un sūrais liktenis (Joskiene, Šimkis, Skroderis), dažādu nostāstu zinātāja vecenīte (Dauņiene) u. c. Līdzās tiem atsevišķos notikumos atklāta raiba daždažādu tēlu galerija – mājas ļaudis, kaimiņi, viesi, garāmgājēji, ienācēji, māte, vecāmāte, vectēvs, saimnieks, saimniece, kalējs Šukovs, divpadsmitgadīgais Ķibildienes Jēkapels un daudzi citi, no kuriem visgaišāk izceļas pats stāstītājs – mazais Jānis.

“Baltā grāmata” ir simts tēlojumos izstāstīts bērnības stāsts, galvenokārt tverts lauku zēna acīm un skatījumā līdz apmēram astoņu gadu vecumam. Epizodes, virknētas viena aiz otras, lasāmas gan kā atsevišķi notikumi, jo tēlojumi it kā izriet viens no otra, gan arī veido mazā Jāņa pasauli, iespaidus, vērojumus. Ik tēlojums veido/izstāsta kādu epizodi, kurā līdzdarbojas vai kuru vēro zēns, kurš dzimis un audzis lauku vidē, tālab vērojams, ka tie pat bieži izdoti pa vienam vai dažiem, kā spilgtas un saistošas ainas. Pēteris Ērmanis “Baltās grāmatas” īsto vērtību saskata tieši grāmatas veselumā, tēlojumus lasot pēc kārtas kā lielu stāstu, izejot ciklisko gadu (pa gadalaikiem) vienu pēc otra, notikumu pēc notikuma. Mazā Jāņa skatījumā lasītājs iepazīstas ar lauku sētas ļaudīm un darbiem, ieražām un sadzīvi, cilvēku attiecībām.

“Balto grāmatu” ievada tēlojums “Mūsmājas”, kas atklāj darbības norises vidi un vietu, kas veidoja un kurā veidojās Janča pasaule un dzīves/ikdienas vērojumi, savukārt 100. epizode – “Skolā” – iezīmē pārmaiņas līdz tam ierastajā Janča dzīvē. Šis tēlojums noslēdz vienu dzīves posmu (dzīvošanu mājās) zēna dzīvē. 19. gs. pēdējās desmitgadēs došanās skolā nozīmēja arī māju atstāšanu (dzīvošanu skolā), izmainot arī apkārtējo pasauli un vidi, tā bija sava veida “došanās” pasaulē. Tieši mājas (Mūsmājas) kļūst par darbības centrālo asi un vienojošo elementu – no tām dodas uz baznīcu, uz tuvējām kaimiņmājām. Katrs tēlojums ir vien pāris lappušu garš, tā centrā kāds notikums. Spilgtas redzes gleznas, dzīvi dialogi, bērna naivitāte. Visa darba pamatnoskaņa gaiša, bieži humoristiska. “Baltās grāmatas” stilam raksturīgi vienkārši, īsi teikumi bez liekiem izskaistinājumiem. Būtiska vērtība dabas tēlojumiem.

Tēlojumu kopa radusies no 1908. līdz 1914. gadam, tēlojums “Pelēka diena” publicēts 1906. gadā mēnešrakstā “Dzelme” (grāmatā ar nosaukumu “Ciemā”). Nelielie tēlojumi ar atzīmi “Iz tēlojumu virknes” “Baltā grāmata”” vai “Iz “Baltās grāmatas”” periodikā parādās 1911. gada rudenī: 8. oktobrī laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis” publicēts pirmais tēlojums – “Vectēvs joko”. 1911. gadā kopumā publicēti 4 tēlojumi no “Baltās grāmatas”. Vēlākos gados publicēto tēlojumu skaits pieauga: 1912. gadā publicēti 34 tēlojumi, 1913. gadā – 27 tēlojumi, 1914. gadā – 31 tēlojums. Visvairāk tēlojumu publicēts žurnāla “Jaunības Tekās” lappusēs.

Literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons atzinis, ka “Baltās grāmatas” ceļš pie lasītājiem bijis garš un sarežģīts, plašāk šo jautājumu aplūkojis “Kopotu rakstu” 3. sējumā (1981; 353.–362. lpp.). 1914. gadā Ziemassvētkos ar cenzūras atļauju “Dzirciemnieku apgādībā” izdeva “Baltās grāmatas” pirmo daļu (40 tēlojumi) ar J. Jaunsudrabiņa ilustrācijām, otro daļu (60 tēlojumi) – 1921. gada pavasarī apgādā “Valters un Rapa”. 1927. gadā Rakstu 2. sējumā pirmo reizi vienkopus publicēti visi simts tēlojumi un zīmējumi.

“Baltā grāmata” tulkota igauņu valodā (1929, 1975), lietuviešu valodā (1959), krievu valodā (1974, 1980); atsevišķi tēlojumi publicēti cittautu periodiskajos izdevumos angļu (1963, 1982, 1983, 1984) un vācu (1982, 1986) valodā.

“Baltā grāmata” pieredzējusi daudzus atkārtotus izdevumus – gan pilnā apmērā, gan īsinātā formā. Izdevumus latviešu valodā publicēja gan Latvijā, gan Vācijā un Krievijā, eksemplārus skaitā no dažiem tūkstošiem līdz pat 25 tūkstošiem. 1932. gadā “Baltās grāmatas” 32 tēlojumus J. Jaunsudrabiņš dramatizēja, tos publicēja atsevišķā izdevumā. “Baltās grāmatas” izdevumu skaits tuvojas 60.

“Baltā grāmata” pieder pie latviešu rakstnieku iecienītās autobiogrāfiskās prozas, bērnības atmiņām. Reālisma tradīcijā tapušie bērnības atmiņu tēlojumi kļuvuši par latviešu literatūras klasikas pamatvērtību. No “Baltās grāmatas” it kā vienkāršajiem, nepretenciozajiem tēlojumiem jau vairākās paaudzēs ir veidojies priekšstats par latviešu lauku dzīves ideālu, harmoniskām, mierīgām cilvēku savstarpējām attiecībām, lauku cilvēka darba ikdienu, kas cieši saaudusies ar gada ritējumu un gadalaikiem.

“Balto grāmatu” raksturo viegls humors, stāstījuma uzskatāmība, liela vienkāršība un autora sirsnīgums. Ar vienkāršo, reālistisko, mazo lasītāju uztverei tuvo (21. gs. bērniem gan nepieciešams gudrs līdzlasītājs, kurš skaidrotu neskaidro) un lauku bērnu dzīves notēlojumu “Baltā grāmata” tiek uzlūkota par vienu no labākajiem J. Jaunsudrabiņa darbiem, arī savdabīgākajiem latviešu rakstnieku bērnības tēlojumiem kopumā.

Īpaša nozīme – garīga, emocionāla, nacionāla – “Baltajai grāmatai” bija bēgļu gados un trimdā pēc Otrā pasaules kara. Tā kļuva par emocionālu saiti starp svešumu un Latvijas lauku vidi un ikdienu, tā ļāva svešumā dzimušiem un augušiem bērniem netieši iepazīt vidi un vietu, ko viņi nekad nebija redzējuši, bet kas bija būtiska viņu vecākiem un vecvecākiem.

Gleznotājs Alberts Prande atzinis, ka J. Jaunsudrabiņa zīmējumi ierindojami labāko grafiku vidū. Atsevišķi “Baltās grāmatas” zīmējumi 1914. gadā izstādīti Ceturtajā latviešu mākslas izstādē. Tomēr laikabiedru vidū šie oriģinālzīmējumi arī kritizēti. J. Jaunsudrabiņš pats atzinis (1920), ka mācījies tā zīmēt no bērniem, un apzināti zīmējis bērnišķīgi.

“Balto grāmatu” atzinīgi vērtējuši gan laikabiedri tūliņ pēc pirmpublicējuma, gan arī rakstnieka daiļrades analizētāji vēlākās desmitgadēs, arī 21. gadsimtā. Vērtētāji uzsvēruši rakstnieka labsirdību, gaišo humoru, ar kādu viņš uzlūkojis ikvienu dzīvo un nedzīvo radību. “Balto grāmatu” raksturo liela vienkāršība, gleznaina latviska valoda, kurā ieaudusies rakstnieka dzimtās puses leksiskā bagātība. Uzsvērta grāmatas estētiskā, ētiskā, kultūrvēsturiskā un etnogrāfiskā nozīme, atklājot Sēlijas (Augškurzemes), īpaši rakstnieka dzimtā Neretas novada lauku ļaužu dzīvi 19. gadsimta izskaņā. Atsevišķos tēlojumos iepīti dažādi nostāsti, tautas ticējumi un paražas. 

“Baltā grāmata” mūsdienās ir svarīga ne vien kā aizgājuša laikmeta lauku vides kolorīts tēlojums, bet vēl vairāk kā jūtīga un vērīga bērna iekšējās pasaules nozīmīguma un plašuma atklājēja, tā rosinot arī tagadnes lasītāju dziļāk uztvert bērna pārdzīvojumu nopietnību un dziļumu un to nozīmi un ietekmi cilvēka pieaugšanas ceļā.

Pēc “Baltās grāmatas” motīviem tapušas filmas – 1977. gadā spēlfilma “Puika” (Imanta Ziedoņa un Aivara Freimaņa scenārijs; režisors Aivars Freimanis); 1978. gadā izrāde “Saule rasas pilienā” Valsts Jaunatnes teātrī (režisore un scenāriste Lūcija Baumane); 2001. gadā īsmetrāžas animācijas filma “Baltā” (režisors Edmunds Jansons); 2013. gadā Ingas Tropas veidotā izrāde sākumskolas vecuma bērniem “Baltā grāmata” neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Theatro. 2014. gadā Latvijas Banka laida klajā Latvijas sudraba piecu eiro monētu “Baltā grāmata” (grafiskais dizains Sandra Krastiņa). Sagaidot “Baltās grāmatas” simtgadi, 2014. gadā rīkots skolēnu literāro darbu un zīmējumu konkurss, Neretas vidusskolā notika zinātniska konference “Baltajai grāmatai – 100”.