J. Jaunsudrabiņš rakstīja kā gleznotājs – pasauli redzot un izjūtot krāsās, jo strādāja divās nozarēs – rakstniecībā un glezniecībā. Agrīnās daiļrades posmam raksturīgas impresionisma iezīmes, vēlāk vairāk savu literāro rokrakstu ievirzīja reālisma, psiholoģisma aspektā. Dzejā dominē dabas un mīlas motīvi, arī patriotiska noskaņa; darbojās drāmas žanrā. Savos literatūras darbos plašu vietu ierādīja dabas tēlojumiem. Nozīmīga valodas tēlainība, dzimtās puses leksika.

Mācījās Neretas Riekstiņu pagastskolā (1886–1892), Panemunes krievu skolā (1892–1893). Mācījās Vecsātu zemkopības skolā (1895–1897), Venjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā (1899–1905). Papildināja zināšanas glezniecībā Minhenē (1905) un Berlīnē (1908–1909).

Dzimis kalpu ģimenē. Triju gadu vecumā zaudēja tēvu; ar māti pārcēlās uz “Riekstiņu” mājām pie mātes vecākiem. Bijis gans vasarās dažādās mājās Neretas apkaimē (1886–1892), palīgskolotājs Neretas pagastskolā (1893–1895), muižas pārvaldnieks Kurzemē – Laukmuižā un Smukās (1897–1899), kopš 1899. gada dzīvoja Rīgā, iztiku pelnīja ar fotografēšanu, gleznu kopēšanu u. c. gadījuma darbiem. 04.12.1896. laikrakstā “Latviešu Avīzes” pirmā publikācija – dzejolis “Ziemas nakts” ar pseidonīmu Neizilberlings, savukārt 1905. gadā pirmā izstāde, līdz 1941. gadam piedalījās vairāk nekā 37 izstādēs. Bijis žurnāla “Pret Sauli” glezniecības nodaļas vadītājs un redaktors (1906), literārās daļas vadītājs žurnālā “Stari” (1906–1907), publicēja vairāk nekā 100 dažādu rakstu par mākslas problēmām (1906–1914). 1906. gadā luga “Traģēdija” piedzīvoja pirmizrādi, un 1907. gadā atzinību guva stāsta “Vēja ziedi” publikācija laikrakstā “Latvija”. 1911. gadā periodikā pirmo reizi iespieda “Baltās grāmatas” tēlojumus, savukārt grāmatā izdeva garo stāstu “Aija”. 1914. gadā J. Jaunsudrabiņš pabeidza darbu pie bērnības atmiņu tēlojumu grāmatas “Baltā grāmata” (1–2, 1914–1921). 1915. gadā ar ģimeni Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Ziemeļkaukāzu, kur guva literāras ierosmes stāstu grāmatai “Kaukāzs” (1920) un romānam “Nāves deja” (1924), kā arī idejas gleznām. 1918. gadā atgriezās Latvijā, tapa vairāki literāri darbu, piemēram, “Ar makšķeri” (1921), stāsts “Uršulīte” (1935). 1919. gadā bija viens no mākslinieku biedrības “Neatkarīgo mākslinieku vienība” dibinātājiem un tās pirmais priekšsēdētājs.

Jaunus literārus un mākslinieciskus impulsus sniedza brauciens uz Parīzi (1924), Itāliju (1936), iespaidus attēloja ceļojumu aprakstos, romānā “Kapri” (1939). Sarakstījis psiholoģisko romānu “Neskaties saulē” (1936) un romānu “Augšzemnieki” (1937).

1941. gadā kļuva par Rakstnieku savienības biedru. Strādāja kā gleznotājs un grafiķis, zīmēja vākus daudzām savām, arī Raiņa, Aspazijas, Kārļa Skalbes u. c. autoru grāmatām. J. Jaunsudrabiņš tulkoja arī vairākus ārzemju literatūras darbus, piemēram, 1906. gadā publicēts Knuta Hamsuna (Knut Hamsun) “Pāns” (Pan, 1894), 1924. gadā – Gija de Mopasāna (Guy de Maupassant) “Mīlulis” (Bel-Ami, 1885).

1944. gadā devās trimdā; aizbraukšanu un klīšanu pa Vāciju detalizēti var lasīt darbā “Es stāstu savai sievai” (1946). 20. gs. 50. gadu sākumā kļuva pazīstams vācu sabiedrībai – preses izdevumi iespieda viņa darbus, notika pirmie sarīkojumi vācu valodā. Kopš 1952. gada rakstnieku biedrības “Latvijas PEN” goda biedrs.

J. Jaunsudrabiņš bija cilvēku likteņu tēlotājs, atklājis spilgtas cilvēku iedabas, arī kaislības. Daiļradē rodamas romantisma un impresionisma, vietumis simbolisma iezīmes, vēlāk izteiktāks reālistisks tēlojums.

Triloģija “Aija” (1911, 1914, 1925) izceļas ar episku plašumu un psiholoģiski smalki izzīmētiem raksturiem. Tēlodams lauku cilvēkus un viņu emocionāli tikumisko vidi un intīmās kolīzijas, rakstnieks vienlaikus ir tipisks reālists un cilvēku pārdzīvojumu un izjūtu tēlotājs. “Aija” 20. gs. sākuma literatūrā iezīmējās ne vien kā paša rakstnieka darba virsotne, bet arī kā viens no izcilākajiem lielās prozas darbiem latviešu literatūrā vispār.

Viens no izcilākajiem latviešu bērnu literatūras darbiem ir bērnības atmiņu tēlojums “Baltā grāmata” ar savdabīgiem autora zīmējumiem. Rakstnieks tiek uzlūkots par vienu no latviešu bērnu grāmatu ilustrāciju pamatlicējiem, savukārt “Zaļā grāmata” (1950–1951) turpina galvenā varoņa Janča gaitu aplūkojumu līdz 15 gadu vecumam. Tēlošanas paņēmieni palikuši tie paši, bet pieredze lielāka, dažādāka. Pamatā tomēr tā pati Augšzemes sēta, kaut šoreiz četrās dažādās vietās, bet ar to pašu sadzīves kārtību.

J. Jaunsudrabiņš bija pirmais prozists, kas apzinājās, ka dzīvo jau 20. gadsimtā un kuru daudz vairāk par mīlestības afektu aprakstiem saistīja eksistenciālās problēmas. Viņš lauza latviešu prozai ierasto mīlestības stereotipu, ko veidoja, no vienas puses, sentimentālu frāžu klišejas, no otras – vienlīdz klišejiski dramatizēts sižets.

1957. gadā publicētajā biogrāfiskajā darbā “Mana dzīve” autors devis pārskatu par saviem darbiem un rakstiem. Daiļrade apkopota vairākos Kopotu rakstu izdevumos – 8 sējumos (1927–1931), 15 sējumos (1981–1985) un “Trimdas raksti” 3 sējumos (2000, 2004, 2007).

J. Jaunsudrabiņa plašajā literāro darbu klāstā gan viņa laikabiedri, gan vēlākie daiļrades vērtētāji izcēluši vairākus darbus. Zigmunds Skujiņš atzinis, ka “Baltā grāmata”, triloģija “Aija” un romāns “Jaunsaimnieks un velns” (1933) latviešu rakstniecības mantnīcā ieņem goda vietu starp prozas darbiem. Tomēr par īpatnējāko grāmatu, kurā J. Jaunsudrabiņš atklāj savu dvēseli kā uz delnas, minējis grāmatu “Ar makšķeri”, kam 1935. gadā pievienojas tēlojums “Ūdeņi”.

Tēlojuma veids, vienkāršība, valoda, skaistie dabas apraksti un daudzveidīgie raksturu tvērumi veido J. Jaunsudrabiņa literāro rokrakstu. Jānis Rudzītis uzsvēris, ka J. Jaunsudrabiņa darbos joprojām dzīvo tā Latvijas daba, kuras vairs nav un nebūs. Tās fonā lasītājs Latvijas vasarās un ziemās, pavasaros un rudeņos, ierauga ļaudis ar viņu darbiem, kaislajiem pārdzīvojumiem, ieguvumiem un pametumiem, ar visu viņu vispārcilvēcisko likteni.

Dzīvojot trimdā, būtisku skanējumu ieguva darbs “Piemini Latviju!” – skaists tēlojums, kas aicina visus vienmēr un visur atcerēties dzimteni un tēvzemi ar tās skaistumu četrās gadskārtās, kā arī tēlojumu krājums “Bez dzimtenes” (1947).

Pēteris Ērmanis daiļradē, īpaši prozā atzīmējis stila attīstību. No maiga lirisma, krāsām bagāta impresionisma (kā gleznotājam) līdz stila gatavībai (īpaši triloģijā “Aija”), līdzās reālistiskam tēlojumam, ieaužot psiholoģiski grodu pavedienu.

J. Jaunsudrabiņš darbojās arī īsajā prozā, par viņa iemīļotu žanru kļuva tēlojums, tēlojumu virkne (“Dzimtene” (1914), “Baltā grāmata”, “Ar makšķeri”, “Es stāstu savai sievai” u. c.). Galvenokārt visos lielākajos J. Jaunsudrabiņa darbos centrālā problēma ir mīlestība, vīrieša un sievietes savstarpējās attieksmes, kas aizvien sagādā smagus dvēseles pārdzīvojumus, vai nu vienam, vai otram, vai abiem partneriem.

Triju Zvaigžņu ordenis (1927), Kultūras fonda prēmija par romānu “Jaunsaimnieks un velns” (1934), Kultūras fonda prēmija par stāstu “Tējkanna” (1936), Kultūras fonda prēmija par romānu “Nauda” (1944), Amerikas latviešu apvienības Kultūras fonda balva par darbu “Zaļā grāmata” (1952), Pasaules Brīvo latviešu apvienības Tautas balva (1957).

1962. gadā žurnāls “Jaunā Gaita” iedibināja Jāņa Jaunsudrabiņa balvu prozā, ko piešķīra jaunajiem autoriem. 22.10.1965. Minsteres Latviešu ģimnāzijas pārvaldes ēkā iekārtoja Jāņa Jaunsudrabiņa muzeju. 1967. gadā Neretas pagasta “Riekstiņos” Pētera Čakanovska mājās (“Baltās grāmatas” Pēterītis) atklāts Jāņa Jaunsudrabiņa memoriālais muzejs “Riekstiņi”.

Piemiņas vietas: Jāņa Jaunsudrabiņa memoriālais muzejs Bragišķos Kaplavas pagastā Krāslavas novadā; Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas istaba Garkalnē; Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas vieta “Mēnesnīca” Kērbekā, Vācijā; Jāņa Jaunsudrabiņa skulpturālais portrets Neretā (tēlnieks Indulis Ranka); Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas akmens Pļaviņās.

Pirmie J. Jaunsudrabiņa īsprozas darbu tulkojumi krievu valodā publicēti 1917. gadā. Grāmatās izdoti – “Vēja ziedi” lietuviešu (1969), krievu (1969); “Ar makšķeri” krievu (1970), lietuviešu (1973); “Aija” vācu (1922,) lietuviešu (1960), krievu (1973); “Zaļā grāmata” krievu (1978); “Jaunsaimnieks un velns” igauņu (1992); “Es stāstu savai sievai” vācu (2006), “Baltā grāmata” igauņu (1929, 1975), krievu (1980) valodā, kā arī atsevišķas tulkojumu publikācijas cittautu periodiskajos izdevumos.  

1959. gadā tapa spēlfilma “Atbalss” (režisors Varis Krūmiņš; pēc triloģijas “Aija” motīviem), 1977. gadā dramatizējums “Es stāstu savai sievai” Akadēmiskajā Dailes teātrī, 1985. gadā Liepājas teātrī “Aija” (režisors Oļģerts Kroders), 1987. gadā divsēriju televīzijas spēlfilma “Aija” (režisors Varis Brasla), 2001. gadā televīzijas spēlfilma 7 sērijās “Saldā indes garša” pēc romāna “Jaunsaimnieks un velns” motīviem (scenogrāfistes Inta Bernova un Gunta Kalniņa), 2009. gadā Nacionālajā teātrī “Aija” (režisors Mihails Kublinskis), 2010. gadā Dailes teātrī “Aija pēc Jaunsudrabiņa” (režisors Regnārs Vaivars), 2012. gadā teātrī “Skatuve” “Vēja ziedi” Annas Eižvertiņas dramatizējumā un režijā.

Latvijas teātros, latviešu trimdas teātros un dramatiskajās kopās iestudētas lugas “Jo pliks, jo traks”, “Invalīds un Ralla”, “Traģēdija” un citas.

Vairāki dzejoļi komponēti, piemēram, “Kā sniegi kalnu galotnēs” (Raimonds Pauls, Leonīds Vīgners, Pēteris Barisons, Viktors Baštiks, Jānis Zālītis), “Meža nakts ir ienākusi” (Jēkabs Graubiņš; Alfrēds Kalniņš), “Tumšs rudzupuķu vainadziņš” (A. Kalniņš), “Ir viens vakars”, “Vasaras idille”, “Slims ubags”, “Šķiršanās” (Jānis Mediņš), “Nāru dziesma” (Emīls Dārziņš) u. c.