Nozīmīgākie darbi P. Barisons ir komponējis mūziku dažādos žanros – simfoniskos darbus, vokāli simfoniskos darbus (balsij un orķestrim, solistiem, korim un orķestrim), “Lūgšanu” jauktajam korim un ērģelēm (skaņdarba versija arī tikai ērģelēm), a cappella kora dziesmas jauktajam, sieviešu un vīru korim (tostarp tautasdziesmu apdares), solo dziesmas balsij un klavierēm (tostarp tautasdziesmu apdares), vokālos duetus (divām balsīm un klavierēm), instrumentālo kamermūziku (stīgu kvartets, skaņdarbi vijolei un klavierēm, čellam un klavierēm), klavierdarbus.
Kopumā P. Barisons savā mūzikā ir balstījies 19. gs. vēlīnā romantisma stilā, izkopjot spilgta melodiķa talantu un prasmi veidot niansētu lirisku, liriski psiholoģisku, dažkārt arī smalki tvertu glezniecisku un episki dramatisku muzikālās izteiksmes veidus.
Plašāko atpazīstamību gan dzīves laikā, gan arī vēlāk, līdz pat mūsdienām, ir guvušas P. Barisona a cappella kora dziesmas. 20. gs. 30. gados komponētajos žanra paraugos (piemēram, “Mūzai”, “Ceļā jūtīs”, “Melodijas”, sieviešu korim, “Pavasara jausma”, “Zilie sapņu kalni”, “Nakts”, vīru korim, “Mūzikai”) saista neviltotā, sirsnīgā mūzikas uzrunas izteiksme melodiskajās līnijās, prasme veidot caurspīdīgu, polifonizētu faktūru, meistarīgi izmantot alterētās harmonijas dažāda skanējuma kolorīta radīšanā.
Plašu atzinību ir guvusi 1938. gadā pabeigtā un Latvijas Radiofona tiešraides koncertā pirmizpildītā kantāte soprānam, baritonam jauktajam korim un simfoniskajam orķestrim “Brīnumzeme”. Attīstot Jāņa Akuratera dzejolī ietverto vēstījumu par okeānā nogrimušo teiksmaino zemi Atlantīdu, komponists savā kantātē īpaši ir izcēlis bērnības atmiņu gaišuma skanējumu niansētā muzikāli gleznieciskā izteiksmē.
P. Barisona simfonisko darbu kopumu veido 11 pabeigtas kompozīcijas un divi iesākti, nepabeigti opusi (“Svinīgā uvertīra”, 3. simfonija). Pabeigto simfonisko darbu vidū kā raksturīgus komponista individuālā rokraksta un stila piemērus var izcelt simfonisko svītu “Ziedu vija” (1937), 2. simfoniju (1939) un “Latvju rapsodiju” klavierēm un simfoniskajam orķestrim (1945).
“Ziedu vija” bija ieguvusi godalgu Latvijas Radiofona simfonisko jaundarbu konkursā. Piecu ziedu – lilijas, rasenes, nakstvijoles, nātres, rozes – muzikālais tēlojums ir veidots kā nelielas gleznieciskas ainiņas, kas apliecina P. Barisona orķestra skanējuma veidošanas un instrumentācijas meistarību romantismam raksturīgajā programmatiskās mūzikas ievirzē.
2. simfonija ar programmatisko nosaukumu “Romantiskā” un attiecīgiem programmatiskas ievirzes daļu nosaukumiem – “Mīlas atmoda”, “Jūsma”, “Erotika”, “Mīlas nāve” – faktiski ir pirmais psiholoģiski dramatiska, sižetiski vispārējās aprisēs nojaušami traģiska mīlasstāsta tēmas risinājums simfonijas žanrā latviešu mūzikas vēsturē. Simfonijas muzikālais vadmotīvs ir norvēģu komponista Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) pazīstamās solo dziesmas “Es mīlu tevi” (Hansa Kristiana Andersena, Hans Christian Andersen, dzejolis, vāciski Ich liebe dich, dāniski Jeg elsker dig) piedziedājuma motīva citāts, kas izskan simfonijas pirmās daļas kodā un ceturtās daļas kodā. Līdz P. Barisona 2. simfonijai vēl neviens komponists šādā muzikālajā izteiksmē un ievirzē vēl nebija komponējis. P. Barisona 2. simfonijā var dzirdēt atbalsis gan Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский), gan Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) un Aleksandra Skrjabina (Александр Николаевич Скрябин) vēlīnā romantisma stila muzikālā skanējuma modeļiem, kas ir pārtverti un risināti, daudzveidīgi izmantojot simfoniskā orķestra skanējuma dažādu tembrālu salikumu iespējas. P. Barisona 2. simfonijas izvērsti fragmenti ir izmantoti kā noskaņas veidotāji un paspilgtinātāji Rīgas kinostudijas 1979. gadā uzņemtajā spēlfilmā “Agrā rūsa” (režisors Oļģerts Dunkers).
Otrā pasaules izskaņā komponētā “Latvju rapsodija” spilgti izceļ komponista jaunradē noturīgo interesi par tautasdziesmu. Rapsodijas kompozīcija ir veidota kā klavieru solopartijas un simfoniskā orķestra tembrāli daudzveidīgā saspēlē risinātas variācijas par vairāku tautasdziesmu (piemēram, “Aiz upītes es uzaugu”, “Es redzēju jūriņā”, “Teci, teci, kumeliņi”) melodijām. Virtuozu izpildījumu prasošā klavieru solopartija rapsodijā ir tās īpaša muzikālā rokraksta iezīme.
P. Barisona komponētie darbi, īpaši kora dziesmas un atsevišķi simfoniskie darbi, ir spilgta un paliekoša Latvijā pagātnē radītās mūzikas daļa. Turklāt īpašu simbolisku nozīmi Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku tradīcijas attīstībā ir guvis P. Barisona pēdējais opuss. Padomju otrreizējās okupācijas laikā, tūlīt pēc Otrā pasaules kara, gatavojoties X Vispārējiem dziesmu svētkiem (okupācijas periodā svētku oficiālie nosaukumi tika pielāgoti režīma vajadzībām), tika izsludināts konkurss jaunu kora dziesmu radīšanai. Konkursa rezultāti tika publiskoti neilgi pēc komponista pēkšņās, pāragrās nāves. Publicētajā oficiālajā paziņojumā tika teikts, ka konkursa izvērtējumam iesūtīto a cappella kora dziesmu un vokāli instrumentālo darbu lielākā daļa neatbilda prasībām. Tikai ar trešās vietas godalgu tika apbalvotas divas kora dziesmas – Jēkaba Mediņa “Zied zeme” vīru korim (Valda Luksa dzeja) un P. Barisona dziesma jauktajam korim “Dziesmai šodien liela diena” (Arvīda Skalbes dzeja). 1948. gada X Vispārējos dziesmu svētkos Rīgā izskanējusī P. Barisona kompozīcija “Dziesmai šodien liela diena” guva plašu atzinības rezonansi kopkora dziedātāju un klausītāju vidū. Mažora tonalitātē ietvertais pozitīvais dziesmas un gara stipruma slavinājums līdz 21. gs. ir kļuvis par vienu no ilgākajām svētku atpazīstamības mūzikas zīmēm; dziesmas pirmā frāze ir aranžēta kā svētku svinīgā aicinājuma fanfaru instrumentālais vadmotīvs.
