Mežrags ir cēlies no medību raga. Mežragu medībās sākotnēji izmantoja signalizēšanai, vēlāk – fanfaru spēlei. Ar šī instrumenta agrīnajiem paveidiem, lietojot pārpūšanas paņēmienu, varēja spēlēt tikai dabiskās skaņurindas skaņas. Dažas starpskaņas varēja iegūt, ievadot labās rokas delnu instrumenta piltuvē. 19. gs. 30. gados izplatījās ventiļu mežrags, ar ko varēja atskaņot hromatisko skaņurindu. Mežraga skaņu rada ar kausveida piemutni. Gaisa vibrēšanu instrumentā izraisa spēlētāja lūpu darbība, bet skaņas augstumu regulē ar ventiļu palīdzību, mainot gaisa staba garumu.
17. gs. vidū pirmo reizi to orķestrī iekļāva itāļu un franču komponists Džovanni Batista Lulli (Giovanni Battista Lulli), bet par patstāvīgu orķestra instrumentu tas kļuva tikai 18. gs., kad orķestra darbos visbiežāk izmantoja divus mežragus.
Klasiskajā simfoniskajā orķestrī ir četri mežragi, bet dažkārt var būt pat astoņi mežragi. 1880. gados latviešu komponists Jurjānu Andrejs kopā ar brāļiem – Juri, Pāvilu un Pēteri nodibināja brāļu Jurjānu mežraga kvartetu, kas piedalījās III Vispārējos dziesmu svētkos (1888) un apceļoja Latviju, iepazīstinot visplašākās tautas masas ar klasiskās mūzikas vērtībām.