Mūsdienu atskaņotājmākslā plašu ievērību guvuši dažādas ievirzes kori. Kopš 20. gs. 60. gadiem pasaulē krasi palielinājusies interese par senās mūzikas vēsturiski pamatotu atskaņošanu, un šīs tendences ietvaros izveidojušies daudzi kori, kas specializējas senajā mūzikā, lai gan dzied arī cita veida repertuāru (piemēram, Polyphony, Lielbritānija, kopš 1986; Collegium vocale Gent, Beļģija, kopš 1970; Amsterdamas baroka koris, Amsterdam Baroque Choir, kopš 1992). Ir arī kori, kas atskaņo galvenokārt laikmetīgo repertuāru, kurā skaņveide bieži atšķiras no klasiskas kora skaņas, piemēram, Tenso (The European Network for Professional Chamber Choirs, kopš 2003) Eiropas kamerkoris, kas tapis 2013. gadā pēc latviešu diriģenta Kaspara Putniņa iniciatīvas. Pastāv arī kori, kas galvenokārt orientējas uz neakadēmisko mūziku; to vidū ir džeza, roka, gospeļkori (piemēram, Misisipi Mesu koris, Mississipi Mass Choir; Bruklinas tabernākula koris, Brooklyn Tabernacle Choir, u. c.). Daudzviet darbojas arī tautas kori (izpilda mūziku tradicionālās dziedāšanas manierē), piemēram, M. Pjatņicka Valsts akadēmiskais krievu tautas koris (Государственный академический русский народный хор имени М[итрофана] Е[фимовича] Пятницкого, kopš 1911). Kormūziku iespaido arī jaunās tehnoloģijas – piemēram, plašu starptautisku ievērību guvis komponista un diriģenta Ērika Vitakra (Eric Whitachre, ASV) vadītais virtuālais koris (dažādos sastāvos kopš 2010): tā priekšnesumi veidoti, sinhronizējot konkrēta repertuāra ierakstus, kurus sūtījuši dalībnieki no visas pasaules. Starptautiski pazīstamus kordarbus radījuši vecākās paaudzes latviešu komponisti Pēteris Vasks un Maija Einfelde, kā arī virkne vidējās paaudzes autoru.