Atsevišķās nozīmēs sinonīms vārdam “kontrapunkts”.

Atkarībā no lineāro komponentu individualizācijas pakāpes un lineārajām sakarībām polifonija tiek iedalīta vairākos veidos: kontrastpolifonija, dažādtēmu polifonija, imitāciju polifonija, heterofonija, piebalsu polifonija.

Kontrastpolifonija apvieno rakstura un žanriskajā ziņā atšķirīgus lineāros komponentus (balsis, slāņus). Dažādtēmu (saukta arī par bezkontrasta vai vairāktēmu) polifonijā vienlaicīgi skanošās līnijas ir samērā patstāvīgas, taču maz kontrastējošas. Imitāciju polifonijas pamatā ir tiešs vai variēts tēmas atkārtojums citā balsī vai lineārā kompleksā. Heterofonija balstās uz vienas melodijas vairāku līdztiesīgu variantu vienlaicīgu skanējumu. Piebalsu polifonijā pamatmelodijai pievienojas melodijai pakļauts variants.

Polifonās rakstības tehnikas pamatā ir divas pamatformas: imitāciju un kontrapunkta tehnika. Abu rakstības formu principi ir universāli un realizējas dažādu vēsturisko stilu daudzbalsībā.

Pirmās liecības par divbalsības lietojumu baznīcas dziedājumos attiecas uz 7.–8. gs. Intensīva daudzbalsības veidošanās un pamatprincipu stabilizēšanās norisinājās 9.–11. gs.

10.–12. gs. bija daudzbalsības agrīno formu veidošanās periods. Vadošais polifonijas veids – divbalsīga heterofonija, līdzās tam tika apgūts imitāciju princips. Galvenās polifonijas formas: organums (grieķu ˈɔːrɡənəm, organon 'instruments'), diskants (latīņu discantus 'dziedāt atsevišķi'), kondukts (latīņu conduto 'savienot', 'savilkt').

13.–14. gs. norisinājās pāreja uz lielāku balsu skaitu un paplašinājās polifono paņēmienu loks. Līdzās heterofonijai lielāku nozīmi ieguva kontrastpolifonija un imitāciju polifonija, tika lietoti pārstatāmā kontrapunkta un ostinato (no latīņu obstinatus 'neatlaidīgs', 'stūrgalvīgs') principi. Izsmalcinātu kontrastu polifonijas un ostinato mijiedarbi atklāja izoritmijas princips. Izplatītākās polifonās mūzikas formas: motete (no franču mot ‘vārds’), gimels (no latīņu gemellus ‘dvīnis’), foburdons (no franču faux ‘neīsts’, ‘viltots’, bourdon ‘zemākā balss’, ‘bass’).

15.–16. gs. polifonija bija vadošais daudzbalsības veids un mūzikas izteiksmes pamatprincips sakrālajā mūzikā. Polifonajā rakstības stilā pastāv daudzveidīgi imitāciju un kontrapunkta veidi. 15.–16. gs. polifonija tiek apzīmēta kā polifonijas stingrais stils, akcentējot disonējošo un konsonējošo intervālu stingri noteiktu lietojumu. Galvenie polifonās mūzikas žanri ir mesa, motete un madrigāls.

Sākot no 17. gs. attīstījās polifonijas brīvais stils, kas paredz disonanšu un konsonanšu brīvāku lietojumu. Polifonās rakstības paņēmieni iekļaujas instrumentālās mūzikas un vokālinstrumentālās mūzikas žanros un operā, savukārt dažādas instrumentālās mūzikas formas (ričerkārs, kancona, tokāta u. c.) sagatavo brīvā stila polifonijas pamatžanru – fūgu.

18. gs. otrajā pusē un 19. gs. imitācijas, kontrastu polifonijas iezīmes, kontrapunkta tehnikas elementi, ostinato u. c. darbojās homofonu formu faktūras veidošanā, tematisma izklāstā un attīstībā. Galveno polifonās formas nozīmi saglabāja fūga, nereti transformējoties un saplūstot ar homofonajām formām. Fūga tika lietota gan instrumentālajā (simfoniskajā un kamermūzikā), gan vokālinstrumentālajā mūzikā.

20. gs., no vienas puses, vērojama tendence atgriezties pie tradicionālajām formām un žanriem, piemēram, neoklasicisma estētikā atdzima interese par baroka polifonajām formām: ričerkāru, fūgu, pasakalju. No otras puses, polifonās rakstības paņēmieni guva jaunus izpausmes veidus, iekļaujoties dažādās 20. gs. kompozīcijas tehnikās. Piemēram, kontrapunkta rakstības principi ietekmēja sēriju tehniku, seriālismu, puantilismu, savukārt jauna tipa slāņu polifonija radās sonorikas apstākļos un elektroakustiskajā mūzikā; īpašs veids ir stilu polifonija. Būtisks ir polifono līdzekļu konstruktīvais potenciāls: imitācijas, kanoni, basso ostinato darbojas kā formveides līdzekļi jebkurā harmonijas vidē – tonālā, modālā, atonālā un citās.

Pirmie pierakstītie daudzbalsības piemēri atrodami 9. gs. otrās puses traktātos, no kuriem nozīmīgākais ir Musica enchiriadis. 11. gs.–12. gs. pirmās puses polifono dziedājumu paraugus ietver Vinčestras (Winchester), Limožas Senmarsjalas (St. Martial de Limoges) un Santjago de Kompostelas (Santiago de Compostela) Codex Calixtinus manuskripti. 12. gs. beigās–13. gs. sākumā Parīzes Dievmātes katedrāles (Notre Dame de Paris) skolas komponisti Leonīns (Léonin) un Perotīns (Pérotin) izkopa organumu rakstību. 14. gs. polifonijas nozīmīgākie paraugi ir franču komponistu Filipa de Vitrī (Philippe de Vitry) motetes un Gijoma de Mašo (Guillaume de Machaut) balādes, motetes, rondo un mesa (Messe de Notre Dame).

Renesanses laikmetā polifoniju galvenokārt mesās un motetēs attīstīja frankoflāmu polifonās skolas komponisti Gijoms Difē (Guillaume Du Fay), Žils Benšuā (Gilles Binchois), Johanness Okegems (Johannes Ockeghem), Jakobs Obrehts (Jacob Obrecht), Žoskēns de Prē (Josquin des Prez), Orlando di Laso (Orlando di Lasso).

Pazīstamākais 16. gs. Romas skolas pārstāvis ir itāļu komponists Džovanni Pjerluidži da Palestrīna (Giovanni Pierluigi da Palestrina). 16. gs. pastāvēja arī Venēcijas polifonā skola, kas savu virsotni piedzīvoja itāļu komponistu Andrea Gabrieli (Andrea Gabrieli) un Džovanni Gabrieli (Giovanni Gabrieli) daiļradē.

Itālijas baroka polifono mūziku galvenokārt instrumentālās mūzikas žanros pārstāv Džirolamo Freskobaldi (Girolamo Frescobaldi), Arkandželo Korelli (Arcangelo Corelli), Antonio Vivaldi (Antonio Vivaldi).

Vācijā darbojās Heinrihs Šics (Heinrich Schütz), Dītrihs Bukstehūde (Dietrich Buxtehude). Baroka laikmeta polifonijas virsotne ir vācu komponistu Georga Frīdriha Hendeļa (Georg Friedrich Händel) un Johana Sebastiāna Baha (Johann Sebastian Bach) daiļrade, kurā polifonās rakstības paņēmieni atklājas gan instrumentālajos, gan vokālinstrumentālajos žanros. Polifonijas vēsturē īpaši nozīmīgi ir J. S. Baha polifonie cikli “Labi temperētais klavīrs” (Das Wohltemperierte Klavier, 1720–1722/1740–1744), “Muzikālais veltījums” (Musikalisches Opfer, 1747) un “Fūgas māksla” (Die Kunst der Fuge, 1750).

Klasicisma laikmeta mūzikā polifonās rakstības paņēmieni un polifonās formas tiek ietvertas dažādu žanru skaņdarbos. Nozīmīgi piemēri ir fūgas austriešu komponista Jozefa Haidna (Joseph Haydn) mesās un oratorijās “Gadalaiki” (Die Jahreszeiten, 1789) un “Radīšana” (Die Schöpfung, 1801), homofoni polifonas formas austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) 41. simfonijas finālā (1788) un “Rekviēmā” (Requiem, 1791). Vācu komponista Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) daiļradē raksturīga ir fūgas simfonizācija, piemēram, fūga klaviersonātes B dur op. 106 (1817–1818) finālā un stīgu kvartets B dur op. 133 (Grosse Fuge, 1825–1826).

Romantisma laikmetā turpinājās gan polifonijas formu attīstība, gan homofono formu polifonizācija. Fūgas kā patstāvīgus skaņdarbus rakstīja vācu komponisti Roberts Šūmanis (Robert Schumann) un Johanness Brāmss (Johannes Brahms), ungāru komponists Ferencs Lists (ungāru Ferenc Liszt, vācu Franz Liszt), franču komponists Sezārs Franks (César-Auguste-Jean-Guillaume-Hubert-Franck), tomēr biežāk tās tika iekļautas variāciju vai simfonijas ciklā, kā tas ir franču komponista Hektora (Ektora) Berlioza (Hector Berlioz) “Fantastiskajā simfonijā” (Symphonie fantastique, 1830) vai izvērstās viendaļīgās formās, piemēram, austriešu komponista Franča Šūberta (Franz Schubert) “Fantāzijā Ceļinieks” (Wanderer-Fantasie, 1822). Polifonās formas stabili pastāv vokālinstrumentālajos žanros – vācu komponistu F. Šūberta (Franz Schubert), Fēliksa Mendelsona Bartoldi (Felix Mendelssohn Bartholdy), J. Brāmsa, itāļu komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunio Francesko Verdi), H. Berlioza, F. Lista skaņdarbos. 19. gs. pieauga faktūras polifonizācijas loma, sevišķi vācu komponistu Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) un Maksa Rēgera (Max Reger), austriešu komponista Gustava Mālera (Gustav Mahler) mūzikā. Izplatīts paņēmiens ir kontrastējošu tēmu kontrapunktisks apvienojums, piemēram, krievu komponista Modesta Musorgska (Модест Петрович Мусоргский) skaņdarbā “Samuels Goldenbergs un Šmuile” (Самуэль Гольденберг и Шмуйле), pazīstams arī ar nosaukumu “Divi ebreji, bagātais un nabagais” (Два еврея, богатый и бедный) no cikla “Izstādes gleznas” (Картинки с выставки, 1874), franču komponista Žorža Bizē (Alexandre César Léopold Bizet) “Farandolā” (Farandole) no svītas “Arliete” (L'Arlésienne Suite No. 2, 1872).

20. gs. polifonajai tehnikai pievērsušies visdažādāko stilistisko virzienu un kompozīcijas tehniku pārstāvji. Dažādās imitāciju formās rakstījuši austriešu komponisti Antons Vēberns (Anton Webern) un Arnolds Šēnbergs (Arnold Franz Walter Schönberg), franču komponists Olivjē Mesiāns (Olivier Eugène Prosper Charles Messiaen), poļu komponisti Vitolds Ļutoslavskis (Witold Roman Lutosławski), Henriks Mikolajs Gureckis (Henryk Mikołaj Górecki), Kšištofs Pendereckis (Krzysztof Eugeniusz Penderecki), ungāru komponists Ģērģs Ligeti (György Sándor Ligeti), krievu komponists Edisons Deņisovs (Эдисон Васильевич Денисов), krievu un vācu komponists Alfrēds Šnitke (krievu Альфред Гaрриевич Шнитке, vācu Alfred Schnittke). Būtiska ir ostinato loma krievu komponistu Igora Stravinska (Игорь Фёдорович Стравинский) un Dmitrija Šostakoviča (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) mūzikā. Nozīmīgi ir vācu komponista Paula Hindemita (Paul Hindemith), D. Šostakoviča un Rodiona Ščedrina (Родион Константинович Щедрин) polifono skaņdarbu cikli.

Polifonās rakstības paņēmienus daudzveidīgi lietojuši arī latviešu komponisti: Andrejs Jurjāns, Emīls Melngailis, Jēkabs Graubiņš, Jānis Ivanovs, Ādolfs Skulte, Tālivaldis Ķeniņš, Romualds Jermaks, Romualds Kalsons, Imants Kalniņš, Juris Karlsons, Pēteris Plakidis, Atis Stepiņš, Andris Vecumnieks, Rihards Dubra, Ēriks Ešenvalds u. c.