Viens no ražīgākajiem un populārākajiem latviešu akadēmiskās un rokmūzikas komponistiem, mūzikas kolektīvu dibinātājs un vadītājs, vairāku sasaukumu Saeimas deputāts.

I. Kalniņš (ImKa) dzimis Rīgā VEF strādnieku ģimenē. Vecākais brālis ir rakstnieks Viktors Kalniņš (Viks, 1939). Kara laikā ģimene dzīvoja Dikļos, Dundagā un Vitrupē, pēc tam atgriezās Rīgā. Mācījās Rīgas 24. pamatskolā, Rīgas 6. vidusskolā. Līdztekus apguva klavierspēli. Mūziku padziļināti apguva no 1956. gada Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas kordiriģēšanas un teorijas nodaļā. 1960.–1964. gadā studēja Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā profesora Ādolfa Skultes kompozīcijas klasē. Studiju laikā bija arī Rīgas pantomīmas pianists (1961–1964), tika sacerēta teātra mūzika, čellkoncerts, klaviersonāte un Pirmā simfonija, ar kuru ieguva teicamu novērtējumu un komponista diplomu jau ceturtā kursa beigās. Izglītību turpināja un visu savu darba mūžu veltījis mūzikai un sabiedriski politiskai darbībai.

Precējies piecas reizes – ar Brigitu Kalniņu, Edīti Kalniņu, aktrisi Helgu Dancbergu, modelētāju Velgu Kalniņu, Agru Kalniņu. Laulībās dzimuši bērni Antuanete Roze (1962), Andžela Šuvajeva (1964) – filozofe, Dana Kalniņa-Zaķe (1967) – Latvijas Profesionālo veselības aprūpes kapelānu asociācijas valdes priekšsēdētāja, dvīņi Rēzija Kalniņa (1970) – aktrise un režisore un Krists Kalniņš (1970) – garīdznieks, Marts Kristiāns Kalniņš (1980) – mūziķis, Džonatans Kalniņš (2000) .

No 1964. gada I. Kalniņš strādāja par Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolas pasniedzēju. Pirmā aizraušanās bija ar The Beatles mūziku. No 1966. gada LPSR Komponistu savienības biedrs. 1967. gadā radīja mūziku režisora Rolanda Kalniņa spēlfilmai “Elpojiet dziļi" (vēlāk pazīstama ar nosaukumu “Četri balti krekli”). Filmas izrādīšanu kinoteātros padomju varas iestādes aizliedza, taču dziesmas no tās guva lielu popularitāti. 1967. gadā festivālā "Liepājas dzintars" grupa "Zvaigznīte" ar šīm dziesmām ieguva 1. vietu un kļuva par pirmo I. Kalniņa rokdziesmu popularizētāju. Strādāja Liepājas Muzikāli dramatiskajā teātrī (1967–1974), 1969. gadā nodibināja Liepājas rokgrupu “2xBBM” ("Bizbizmārītes un Bigbīta mācekļi"), kurā pats komponists spēlēja elektroērģeles un dziedāja. Grupas radītās dziesmas – “Dziesma par melno aroniju”, “Septiņas skumjas zvaigznes”, "Smilšu rausis", "Dziesmiņa, dziedama pusčetros no rīta", "Dziesma par to gadījumu ar Džordano Bruno", "Jautrā dziesmiņa sev pašam", "Laiks ir beigt" – kļuvušas par latviešu rokmūzikas klasisku līdz ar dziesmām no filmas “Elpojiet dziļi”, to daži saglabājušies ieraksti – par bibliogrāfisku retumu. Gan šīs, gan arī citas dziesmas vēlāk nonāca grupas "Menuets" repertuārā, kā arī tās albumā "Dzeguzes balss" (1979). Pēc kopumā 30 koncertiem gada laikā grupas darbība tika aizliegta. Šajā laika viņš uzrakstīja rokoperu "Ei, jūs tur!" un vairākas rokmūzikas dziesmas. 1973. gadā tapa oratorija "Dzejnieks un nāra" un 4. simfonija, ko iespaidojušas I. Kalniņa attiecības ar amerikāņu dzejnieci un rakstnieci Kelliju Čeriju (Kelly Cherry).

Liepājas periodam sekoja gads Rīgā. 1975. gadā I. Kalniņš pārcēlās uz Vecpiebalgas Vecpaulēniem, kur tapa operas “Spēlēju, dancoju” un  “Ifigēnija Aulīdā”, oratorija “Rīta cēliens” un citi šedevri. 1976. gadā netālu no viņa mājām Inešos notika pirmā Imantdiena – brīvdabas koncerts ar I. Kalniņa mūziku, kas kļuva par ikgadēju tradīciju 2. jūlijā – vārda dienā Imantos. 1982. gadā šī manifestācija tika aizliegta. 1995. gadā Imantdienas fenomens tika atjaunots.

70. gadu beigās I. Kalniņš atgriezās Rīgā un pabeidza 5. simfoniju (1979). Pēc Mihaila Gorbačova (Михаил Сергеевич Горбачёв) reformu (perestroika) sākuma 1985. gadā komponistam piešķīra Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu. Viņš atkal izveidoja savu mūzikas grupu "Turaidas Roze". 12.1986. I. Kalniņš kļuva par Latvijas PSR Mūzikas biedrības valdes priekšsēdētāju.

1988. gadā I. Kalniņš iestājās Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā (LNNK). 1988. gada rudenī Latvijas Tautas frontes I kongresā teica vēsturisku runu par nācijas pašnoteikšanās tiesībām. 1989. gadā LNNK Ārkārtējā kongresā uzstāja, lai Latvijas PSR piespiedu izveidošana tiktu atzīta par nelikumīgu. 1990. gadā tika ievēlēts Latvijas PSR Augstākajā Padomē. 1990. gadu vidū iestājās partijā "Tēvzemei un Brīvībai", no kuras bija 5. un 7. Saeimas deputāts. 2002. gada rudenī ar ģimeni pārcēlās uz Liepāju, kur turpināja brīvmākslinieka darbu. Kad partijas biedri tapa ievēlēti Eiroparlamentā, tika atsaukts uz brīvo Latvijas Republikas 8. Saeimas deputāta vietu. Turpināja deputāta darbu 9. Saeimā kā apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK biedrs līdz 2010. gadam. Strādāja Saeimas Budžeta un finanšu komisijā, Sociālo lietu un darba komisijā, bija Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs. Veicot deputāta pienākumus, I. Kalniņš mēdza iedziļināties komisijā skatāmajos jautājumos, ja nepieciešams, apgūstot padziļinātas zināšanas ar mākslu nesaistītās sfērās.

Plašajam interešu lokam pieder arī labas svešvalodu zināšanas. Interese par austrumu kultūrām un filozofiju vainagojās ar Korāna latviskojumu, kas nāca klajā 2011. gadā. Pats I. Kalniņš to sauc par interpretāciju, nevis tulkojumu. Strādājis pie tā četrus gadus, cerībā, ka tas palīdzēs kliedēt dažādus iesīkstējušus stereotipus un islamafobiju, kas sastopama arī Latvijā.

Komponista rokrakstam gan klasiskajos, gan neakadēmiskajos žanros piemīt spilgta individualitāte, kuras pamatā ir smalki melodijas ornamenti un biežas ostinētas ritmiskās figūras. Daiļrades sākumposmā izteiksme ekspresīvāka, vēlāk dominē kristāliska faktūras skaidrība, klasicistisks domāšanas veids. Simfonisks vēriens I. Kalniņa darbos sadzīvo ar variācijveida attīstību. Galvenie žanri – simfonija, opera, vokālsimfoniskie un kora darbi, kino un teātra mūzika, kā arī rokmūzikas un populārās mūzikas dziesmas.

20. gs. ceturtajā ceturksnī komponista iespaids uz mūzikas dzīvi bija neparasti spēcīgs. Viņa rokraksta ietekmi var ievērot daudzās laikabiedru kora partitūras un dziesmās. Orests Silabriedis I. Kalniņa stilu raksturojis kā mērauklu, kas gan speciālistu, gan mūzikas cienītāju vidū kļuvusi par arhetipu.

I. Kalniņa agrīnie simfoniskie darbi – Čellokoncerts (1963), Pirmā simfonija (1964), Otrā simfonija (1965), Koncerts orķestrim (1966) turpina akadēmiskās simfoniskās mūzikas labākās tradīcijas, mūzikas izteiksme tuva Dmitrija Šostakoviča (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) ekspresivitātei un meistarībai.

Nākamajā lielajā darbā – Oktobra oratorijā (1967) – tiek atrasta pavisam jauna vienkāršība, kas radniecīga Karla Orfa (Carl Orff) un Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) vērienīgajiem darbiem, kā arī dziļa lirika. Ar Trešo simfoniju (1967) notiek pavērsiens – koncentriskā piecdaļīgā forma ar stingo sonoristisko vidusdaļu savā melodikā tuvojas folklorai.

Līdzās akadēmiskajiem žanriem 60. gadi bija ļoti ražīgs posms I. Kalniņa teātra un kino mūzikas jomā. Tas ir avots nepieredzētai popularitātei, ko piedzīvoja dziesmas no spēlfilmas “Elpojiet dziļi”, izrādēm “Motocikls” (1967, Dailes teātris, Imanta Ziedoņa dzeja, režisors Pēteris Pētersons), "Mīla, džezs un velns" (1967) un "Princis un ubaga zēns" (1968, Liepājas teātris, Vika dzeja, režisors Andrejs Migla).

Seko visbagātākā dekāde komponista darbā – 70. gadu devums atstājis dziļas un paliekošas pēdas Latvijas kultūrā. To aizsāk rokopera “Ei, jūs tur!” (1971, pēc amerikāņu rakstnieka Viljama Sarojana, William Saroyan, tāda paša nosaukuma lugas Hello Out There!, 1941, motīviem, ar Vika libretu; pirmsatskaņojumā muzikālo pavadījumu nodrošināja grupa “Līvi”). Rokoperas ceļš pie klausītāja izrādījās sarežģīts. Tas bija pirmais mēģinājums šajā žanrā Padomju Savienībā, un uz skatuves tā pilnvērtīgā versijā kā repertuāra darbs tā arī nenonāca. Taču rokmūzikas emocionālais nospiedums I. Kalniņa daiļradē paliek uz visiem laikiem.

Mūzikā filmai "Pūt, Vējiņi!" (1973, režisors Gunārs Piesis) folkloriskās melodikas studijas veiksmīgi sadarbojas ar rokmūzikā sakņotu ritmisku pulsāciju, un ģitāras solo filmas noslēguma ainā padara to neparastu un neaizmirstamu. Tas vēlāk kļūst par iemīļotu simfonisko koncertu repertuāra darbu. Tajā pašā gadā pie klausītājiem nonāk I. Kalniņa lielākais “grāvējs” – Ceturtā simfonija, dažreiz saukta par roksimfoniju. Klasiskais četrdaļu simfonijas cikls ietver galvenokārt variācijveida attīstību un netipisku dziesmu cikla finālu ar K. Čerijas ārkārtīgi poētisku un ekspresīvu mīlas dzeju angļu valodā. Savā oriģinālversijā simfonija līdz klausītājiem nonāca tikai pēc trim gadu desmitiem, jo amerikāņu dzejnieces dzeja pasludināta par nevēlamu padomju dzīves īstenībā. Tomēr arī simfoniskais bezteksta variants ir tik uzrunājošs, ka jauniešu vidū kļuva par manifestu. Simfonijai ir vairāki moto – divas Elinoras Fārdžonas (Eleanor Farjeon) dzejas rindiņas un paša I. Kalniņa jau pazīstamā dziesma ar Māra Čaklā dzeju “Septiņas skumjas zvaigznes”. Ceturtā simfonija iekļauta Latvijas kultūras kanonā.

I. Kalniņa sadarbība ar laikabiedriem dzejniekiem ir būtiska viņa daiļrades iedvesmai. Daudzas dziesmas no teātru izrādēm ar M. Čaklā, I. Ziedoņa, Vika dzeju kļuva par jauniešu ikdienas daļu. Lilioma dziesma no Drāmas teātra (tagad Latvijas Nacionālais teātris) izrādes "Lilioms" (1971, M. Čaklais) tika pasludināta par radošās jaunatnes himnu. Kopdarbā ar I. Ziedoni dzima lirikas šedevrs – oratorija “Dzejnieks un nāra” (1973) – gaiši smeldzīgs stāsts par divām pasaulēm, un tad librets operai pēc Raiņa lugas “Spēlēju, dancoju” (1976, Latvijas Nacionālā opera, režisors Mihails Kublinskis), kas piedzīvojusi gan koncertuzvedumus, gan jauniestudējumu (2019, diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisore Laura Groza). Šajā operā ir pilnīgi viengabalaini saplūdis gan I. Kalniņa rokmūzikā iezīmētais, gan viņa akadēmiskajās lielajās formās attīstītais mūzikas stils un galvenā ideja: ceļš no tumsas uz harmoniju. To turpina gan oratorija “Rīta cēliens” (1977, Andreja Upīša teksti, P. Pētersona sakārtojumā), gan Piektā simfonija (1979) ar pārsteidzoši majestātisku, himnisku tautasdziesmas “Caur sidraba birzi gāju” meldijas izskaņu finālā.

Paralēli intensīvajam darbam lielajās formās kopš 1970. gada I. Kalniņš cieši saistīts ar populāro rokgrupu “Menuets”, kuras repertuārā ir galvenokārt viņa dziesmas ar M. Čaklā dzeju, un tās virsotne bija I. Kalniņa cikls ar Ojāra Vācieša dzeju “Balādes par Matisonu” (1975). Firma "Melodija" izdeva skaņuplati "Dzeguzes balss" ar I. Kalniņa dziesmām (1979). I. Kalniņa īpatnējās autorrokmūzikas tradīcija tika turpināta, un pilnvērtīgu ceļu pie klausītājiem beidzot atrada jau 60./70. gadu mijā tapusī rokopera “Ei, jūs tur!”. Savā stilistiskajā viengabalainībā un mērķtiecīgajā izstrādājumā tā ir pašpietiekama mūzikas un dzejas partitūra, kura veido izrādi jeb drāmu pēc muzikālās dramaturģijas likumsakarībām. Tai ir izstrādāta, klasiski skaidra forma, kuras daļu robežas iezīmē nepielūdzamais “Ei, jūs tur!” motīvs solobalsij – zināmā mērā Ceturtās simfonijas 4. daļas ievadsauciena radinieks.

Pie simfonijas I. Kalniņš atgriezās tikai pēc vairākiem gadu desmitiem. Sestajā simfonijā (2001) atkal izmantots koris ar Rabindranata Tagores (bengāļu রবীন্দ্রনাথ ঠাকুর, Robindronath Ţhakur) un psalmu dzeju. Tas ir laiks, kad I. Kalniņa lirika ieguva kādu transcendentālu dimensiju, un dažkārt komponists pievērsās gluži austrumnieciskam melodijas skanējumam unisonā.

Septītā simfonija (2015) sekoja vēl pēc 14 gadiem, un tā ir satriecoša drāma, kas rāda tikpat vai pasauļu sadursmes ainu. Komponists gandrīz nekad nedod programmas saviem instrumentālajiem darbiem, taču to vēstījums vienmēr atsaucas uz dzīves situāciju gan savā tautā, gan pasaulē.

I. Kalniņš ir sava laika vispopulārākais un iemīļotākais latviešu akadēmiskās un rokmūzikas komponists. Viņa spēja tieši un nepastarpināti uzrunāt savu klausītāju neatkarīgi no žanru nosacītības ir unikāla. Novatoriski radījis mūzikas valodu, kurā akadēmiskās mūzikas principi nav šķirami no rokmūzikas estētikas un filozofijas. I. Kalniņa izcilās melodijas kļuvušas arhetipiskas, radot plaši pazīstamu stilistisku virzienu. Vienīgais latviešu komponists, kurš turpina akadēmiskā simfoniskā cikla tradīciju visā tās daudzpusībā arī 21. gs. Tieši ar simfonisko vērienu ierakstīts Latvijas kultūras kanonā. 12 no I. Kalniņa darbiem iekļauti Vispārējo laviešu dziesmu un deju svētku koncertos (2008–2018). Komponista 80. jubilejā Nacionālā ierakstu kompānija SKANI laida klajā visu viņa septiņu simfoniju un divu koncertu ierakstus, līdz ar to I. Kalniņa mūzikas diskogrāfija ir viena no pilnīgākajām latviešu mūzikā.

LPSR Valsts prēmija par mūziku spēlfilmai "Ezera sonāte" (1977, režisori Gunārs Cilinskis un Varis Brasla, 1976), Latvijas Lielā mūzikas balva Par Ceturtās simfonijas oriģinālversijas pirmatskaņojumu un dziesmu ciklu ar Ainara Mielava dzeju “Par lietām, kuras tā ar’ nekad nepāriet” (1997), Latvijas mūzikas ierakstu gada balva par albumu “Par lietām, kuras tā arī nekad nepāriet” (1997). I. Kalniņš apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1998), 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi (2008), Atzinības krustu, I šķira (2008), Latvijas Lielo mūzikas balvu (2001; 2021).

LP*, Imants Kalniņš. Oktobra Oratorija, “Melodija”, Rīga, 1967.  

LP, Imants Kalniņš. Oktobra Oratorija, “Melodija”, Rīga, 1970.

LP, Imants Kalniņš. 4. simfonija, “Melodija”, Rīga, 1974.  

MP**, Imants Kalniņš. Pūt, Vējiņi!, “Melodija”, Rīga, 1974.

LP, Imants Kalniņš. 4. simfonija, “Melodija”, Rīga, 1976.

LP, Imants Kalniņš.  4. simfonija, “Melodija”, Rīga, 1978.

LP, Imants Kalniņš. Dzeguzes balss, “Melodija”, Rīga, 1979.  

MP, Imants Kalniņš. Princesīte un trubadūrs. Singls, “Melodija”, Rīga, 1980.

MC***, Imants Kalniņš. Pilsētā, kurā piedzimst vējš, Remix Producentu Grupa, Rīga, 1995.

CD,  Imants Kalniņš & Ainars Mielavs. Par lietām, kuras tā ar' nekad nepāriet, Upe, Rīga, 1997.  

CD****, Imants Kalniņš. Es redzēju sapnī, Upe, Rīga, 1998.

MC, CD, Imants Kalniņš, Ainars Mielavs. I love you, Upe, Rīga, 1999.  

LP, Imants Kalniņš. Piektā simfonija, “Melodija”, Rīga, 1981.

LP, Imants Kalniņš. Oratorija Rīta cēliens, “Melodija”, Rīga, 1981

LP, Imants Kalniņš. Oratorija Dzejnieks un nāra, “Melodija”, Rīga, 1981.

LP, Tautas koris “Daile”, Kora dziesmas, “Melodija”, Rīga, 1985.  

CD, Jan Järvlepp. Garbage Concerto, Imants Kalniņš. 'Rock' Symphony. Austria, BIS, 2000.

CD, MC, Imants Kalniņš, Pūt, vējiņi!, UPE, Rīga, 2000.  

CD, “Autobuss Debesīs”. Imants Kalniņš. Logs puspavērts, Microphone Records, Rīga, 2001.

CD, Imants Kalniņš. Dziesmu izlase, Upe, Rīga, 2001.

CD, Imants Kalniņš. Vēl viens tu, vēl viens es, Anima Records Ltd., Rīga, 2003.

CD, Imants Kalniņš. Kamerkoris “Muklājs”, Cilvēkam būt, McĀbols, Rīga, 2003.

CD, Imants Kalniņš. Vēl viens putnu dārzs, Upe, Rīga, 2004.

CD, Imants Kalniņš. Pirmās dziesmas Upe, Rīga, 2004.

CD, Imants Kalniņš. Sestā simfonija, LNSO, Rīga, 2005.

CD, Imants Kalniņš. Otrās dziesmas, Upe, Rīga, 2005.

CD, Imants Kalniņš. Menuets. Cilvēks, kas smejas, Rīga, Upe tuviem un tāliem, 2005. 

CD, Imants Kalniņš. Trešās dziesmas, Upe, Rīga, 2006. 

CD, Imants Kalniņš. Jaunākās dziesmas, Upe, Rīga, 2006. 

CD, LP, Imants Kalniņš. Ceturtā simfonija, Upe, Rīga, 2009.

DVD*****, Imants Kalniņš. Lielās dziesmas, MicRec, Rīga, 2011.

CD, Imants Kalniņš, Imants Ziedonis. Imants un Imants, Latvijas Koncerti, Rīga, 2013.

CD, Karīna Tatārinova, Imants Kalniņš. Upe tuviem un tāliem, Rīga, 2014.

CD, Imants Kalniņš. Dzejnieks un nāra, Ars Nova, Rīga, 2015.

CD, Imants Kalniņš. Santa Cruz, Symphony No. 5, Concerto for oboe and orchestra, Symphony No. 7. LMIC/SKANI, Rīga, 2018.

MC,  No saldenās pudeles, Upe, Rīga. 

LP, Imants Kalniņš, Juris Kulakovs, Juris Sējāns, Māris Čaklais, "Pērkons". Rokoratorija "Kā jūra, kā zeme, kā debess", Plate, Rīga,  2020.

* lielā vinilplate

** mazā plate 

*** kompaktkasete

**** kompaktdisks

*****ciparu video disks