Par nacionālās populārās (arī vieglās, izklaides) mūzikas pirmsākumiem kļuva ziņģes ar vācu melodijām un latviskiem vārdiem (Vecais Stenders, Ernests Dinsbergs, Lapas Mārtiņš u. c.), izplatoties grāmatās (piemēram, “100 dziesmas un ziņģes ar notēm”, 1858), nošu lapiņās, arī dziesmu kladēs. Pirmie oriģinālie populārās mūzikas paraugi (kuplejas) rodami 19. gs. 80. gadu Ādolfa Alunāna lugās ar dziedāšanu (“Mucenieks un muceniece”, “Seši mazi bundzinieki” u. c.), arī Rūdolfa Blaumaņa lugā “Skroderdienas Silmačos” ar Aleksandra Būmaņa mūziku (pirmizrāde 1902. gadā), aizsākot tradīciju, kad par žanra spilgtiem pārstāvjiem nereti kļuva komponisti – autodidakti. 20. gs. sākumā popularitāti ieguva aktieru Kārļa Brīvnieka, kā arī Reķu Viesoņa (Kārlis Mačernieks) skandētās pašsacerētās kuplejas – satīriskas dziesmiņas. Tās izdotas pirmajās skaņuplatēs, ko ar latviešu mūziķu ierakstiem sāka ražot 1904. gadā.

Kuplejistu un muzikālo parodiju tradīciju 20. un 30. gados turpināja aktieris Roberts Vizbulis (Ustuptēvs), Brāļi Laivinieki, Brāļi Ošlapiņi un citi.

Sadzīvē turpināja adaptēties patapinātas dažādu ārzemju autoru, piemēram, vācu tautasdziesmas (“Skaista ir jaunība”), arī nezināmas izcelsmes melodijas (“Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”; “Miglā asaro logs”, “Atzīšanās”; “Meldermeitiņa” u. c.) ar latviskiem tekstiem, veidojot t. s. latviešu ziņģu un šlāgeru repertuāru. Kopš 1939. gada spēlfilmas “Zvejnieka dēls” (režisors Vilis Lapenieks) tautā iesakņojās Jāņa Mediņa aranžētā vācu autora Jākoba Pfeila (Jakob Pfeil) dziesma “Pie Dzintara jūras” (Kārļa Baltpurviņa teksts). Līdztekus teātrim populārās mūzikas attīstību ietekmēja izklaides vietas: klubi, kazino, restorāni, kafejnīcas, deju zāles, kinoteātri, arī Rīgas cirks, kur muzicēja dažādi orķestri un ansambļi. Vienlaikus ar ārzemju kinomūziku un operešu melodijām Latvijā 20. un 30. gados ieplūda arī džezs.

Jo sevišķi pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas radās pieprasījums pēc nacionālas vai vismaz latviskotas izklaides mūzikas. Liela nozīme bija Radiofona darbības uzsākšanai (1925), skaņu kino ienākšanai (1927), pirmās nacionālās skaņuplašu fabrikas Bellaccord-Electro dibināšanai (1931).

Pirmais ievērojamais latviešu populārās mūzikas pārstāvis bija autodidakts Alfrēds Vinters, mūziķis, dziedātājs un dziesmu autors, kas izveidoja vairākus ansambļus: “Jautrā kapela”, “Trīs Vinteri”, “Divi Vinteri” un citus. Platēs 30. gados ieskaņotas apmēram 60 A. Vintera sacerētas dziesmas, kas kļuva tautā iecienītas, pateicoties arī atskaņojumiem radio. A. Vintera daiļradē jūtamas ne tikai ārzemju šlāgeru, bet arī latviešu tautas mūzikas ietekme, komponējot latviskotu deju mūziku. Savrup vērtējama par tango karali dēvētā Daugavpilī dzimušā komponista Oskara Stroka daiļrade, kas attīstījās galvenokārt tango stilā, viņš sacerēja arī liriskas un deju stilu dziesmas ar latviešu un krievu tekstiem.

Padomju okupācijai 1940. gadā bija nepieciešams masu dziesmu žanrs, radot pārrāvumu līdzšinējā dabiskajā vieglās mūzikas attīstībā. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā (1941–1945) rīkotie karavīru dziesmu konkursi veicināja pašdarbības komponistu aktivitāti, no kuriem daļai bija muzikālā izglītība (Eduards Rozenštrauhs, Ēvalds Siliņš, Oļģerts un Nikolajs Kreišmaņi, Viktors Sams).

Līdz ar padomju otrreizējas okupācijas varas dibināšanu sākās jauns posms latviešu populārās mūzikas attīstībā, kuru noteica partijas un valdības direktīvas. Galvenais uzdevums mūziķiem bija attīstīt jaunu, ideoloģiski pieņemamu žanru, kas nekopētu rietumu stilu un izvairītos no ziņģu un šlāgeru ietekmes. Par vienojošo apzīmējumu kļuva estrādes jēdziens, kas ietvēra vairākus skatuvisku priekšnesumu veidus, tostarp mūziku – vokālo un instrumentālo mūziku, maksimāli demokrātisku, piemērotu masu gaumei un atspoguļojot aktuālas tēmas. Jaunajām prasībām neatbilstoša izrādījās, piemēram, O. Stroka daiļrade, viņš tika izslēgts no komponistu savienības (1948).

Padomju estrādes tradīciju nostiprināšanu veica jaunizveidotā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts filharmonija (1941–1990), kas izvērsa aktīvu koncertbrigāžu darbību; Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) komponistu operetes un muzikālās komēdijas tika iestudētas Valsts muzikālās komēdijas teātrī (1945–1996). Notika padomju dziesmu jaunrades konkursi ar estrādes dziesmu sadaļu, aģitējot jaunos skaņražus darboties šajā žanrā.

1956. gadā Latvijas Radio darbu sāka ārštata estrādes (džeza) sekstets (vadītājs Egils Švarcs, Raimonds Pauls), 1957. gadā dibināts Rīgas estrādes orķestris (REO; diriģents Ringolds Ore), kas veica aktīvu koncertdarbību visā PSRS. Par pirmajiem latviešu estrādes dziesmu autoriem kļuva profesionālie mūziķi R. Pauls, Elga Igenberga, R. Ore, Ģederts Ramans, Romualds Kalsons, Romualds Grīnblats. Tapa muzikāli skatuviskie darbi – muzikālā komēdija “Kaijas bez jūras” (Ģ. Ramans, 1960), estrādes operete “Annele” (E. Igenberga, 1963) u. c. Vēlāk attīstījās mūzikla žanrs (“Māsa Kerija”, 1979; diskomūzikls “Nāc pie puikām!”, 1982, R. Pauls) un rokopera (“Ei, jūs, tur!”, 1971, Imants Kalniņš;  “Lāčplēsis”, 1988, Zigmars Liepiņš, u. c.), arī dramatiskajos teātros tika iestudētas dziesmuspēles, mūzikli (“Īsa pamācība mīlēšanā”, 1973, “Atjautīgā aukle”, 1974, “Šerloks Holmss”, 1979, “Džons Neilands”, 1982, R. Pauls, Dailes teātrī; “Meldermeitiņa”, 1980, “Preilenīte”, 1981, Ivars Vīgners, Valmieras Drāmas teātrī u. c.).

Paralēli estrādes žanra izaugsmei klubu un kultūras namu pašdarbības orķestri, piemēram, Rīgas Elektromehāniskās rūpnīcas kluba orķestris “Armatūra” (vadītājs Ivars Mazurs) turpināja atskaņot ārzemju mūziku, tostarp džezu. 1962. gadā dibināts Rīgas džeza klubs. Cīņai ar Rietumu mūzikas ietekmi 1964. gadā tika izveidota uzraudzības institūcija: Estrādes ansambļu birojs (vispirms Rīgā, tad citās pilsētās), kas kontrolēja orķestru (grupu) darbību, sevišķi repertuāru. Birojs rīkoja skates un konkursus, E. Melngaiļa Tautas mākslas namā tika izveidota estrādes sekcija darbam ar pašdarbības autoriem, publicēti jaunradīto estrādes un sadzīves dziesmu krājumi.

Procesus Latvijā ietekmēja Rietumu populārās mūzikas sazarotība: 20. gs. 60. gadi zīmīgi ar rokenrola adaptāciju (grupas The Melody Makers; Blue Stars; Atlantics; Juniors; Dreamers; Jokers; “Sfinksi”; “Dzintara lelles” u. c.). Savrup vērtējama E. Dārziņa mūzikas vidusskolas audzēkņu grupa “Eolika” (1966), kas no The Beach Boys atdarinātājiem ar laiku izvērtās par oriģinālmūzikas radītājiem; “Katedrāle” (1968–1971) – pirmā latviešu oriģinālroka grupa un karavīru (profesionālu mūziķu) ansamblis “Zvaigznīte” (1963–1991) ar džeza un estrādes repertuāru. “Zvaigznītē” muzicējuši daudzi mūziķi, kuri kļuvuši par ievērojamiem populārās mūzikas pārstāvjiem: komponisti Gunārs Freidenfelds, Uldis Stabulnieks, Zigmunds Lorencs, Z. Liepiņš, Imants Paura, dziedātāji Ojārs Grinbergs, Adrians Kukuvass un citi.

Populārās mūzikas scēnai 70. gados raksturīgs absurdais padomju sistēmas iedalījums profesionālajā un pašdarbības mākslā. Par profesionāļiem tika uzskatīti tikai trīs t. s. vokāli instrumentālie ansambļi (VIA) jeb grupas, kas darbojās Latvijas PSR Valsts Filharmonijā: “Modo”, “Eolika” un “Tip Top”, kuros dziedāja ievērojamie estrādes vokālisti Nora Bumbiere, Margarita Vilcāne, Aija Kukule, Mirdza Zīvere, Viktors Lapčenoks un citi. Citi vokāli instrumentālie ansambļi, lai drīkstētu muzicēt publiski, darbojās iestāžu, rūpnīcu, kolhozu un sovhozu klubos un tika uzskatīti par pašdarbniekiem, tostarp diplomēto komponistu I. Kalniņa (“2xBBM”, 1969–1971; “Turaidas Roze”, dibināts 1985. gadā) un Mārtiņa Brauna (“Sīpoli”, dibināts 1976. gadā) vadītie ansambļi. Saistībā ar I. Kalniņa daiļradi (“2xBBM”, “Menuets”), lai izvairītos no rokmūzikas jēdziena lietojuma, apritē parādījās apzīmējums “bigbīts”.

VIA daiļradi līdz pat 80. gadu beigām vērtēja dažādu līmeņu tarifikācijas skatēs – no pilsētas līdz republikāniskajai, tika izvirzītas obligātas prasības repertuāra atlasei, dziesmu saturam. Tarifikācijas fināls notika Liepājā, kas bieži dēvēta par Latvijas rokmūzikas galvaspilsētu, jo Liepājā dibinātas grupas “Santa”, “Stroncijs”, “Līvi”, “Credo” un dzimuši ievērojami mūziķi un komponisti (Z. Liepiņš, Jānis Lūsēns, Aivars Hermanis, Ēriks Ceļdoms, Vjačeslavs Mitrohins, Uldis Marhilēvičs u. c.).

Par populārās mūzikas attīstību veicinošiem faktoriem Latvijā kļuva festivāls “Liepājas dzintars” (1967–2006), kā arī Latvijas Radio un televīzijas estrādes un vieglās mūzikas orķestra dibināšana (1966) un Latvijas Radio raidījuma “Mikrofons” rīkotā aptauja par gada populārāko dziesmu Latvijā (1968–1994). Atskaņot radio un rādīt televīzijā drīkstēja tikai cenzūras akceptētus skaņdarbus, līdzīgi kā Latvijas abās skaņu ierakstu studijās (Latvijas Radio un studijā “Melodija”) līdz pat 80. gadu nogalei oficiāli bija iespējams ierakstīties, līdz ar to izdot skaņuplati tikai iestāžu atbalstītiem un cenzūru izgājušiem mūziķiem un kolektīviem.

Attīstoties mūzikas instrumentārija un skaņu tehnikas iespējām, tika veidotas mājas ierakstu studijas, kur 80. gadu sākumā darbību sāka t. s. pagrīdes grupas: “Dzeltenie pastnieki”, “Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca” un citas. 70. gados darbojās sintezatoru būves pašmāju entuziasti Felikss Staņevičs un Vilnis Kazāks, kuru radītie instrumenti nonāca pie komponista J. Lūsēna, rosinot izveidot elektropopa grupu Zodiac, kuras pirmā skaņuplate Disco Alliance visā PSRS tika pārdota rekordlielā – apmēram 20 miljonu – tirāžā.

Visas lielvalsts PSRS uzmanību Latvijai piesaistīja arī 1986. gadā pirmoreiz notikušais jauno izpildītāju konkurss “Jūrmala”, kurā Grand Prix ieguva dziedātājs Igo, Latvijas Radio popgrupas “Remix” solists.

Žanru skalu 80. gados tālāk paplašināja pankroks (“Zig Zag”, “Aurora”), ārtroks (”Pērkons”, “K. Remonts”, “Elpa”), sintpops (“Jumprava”), uzplauka dziesminieku daiļrade (Kaspars Dimiters, Ieva Akuratere, Haralds Sīmanis, Valdis Atāls). Sākoties pārbūvei (perestroika), dzima jauni festivāli, no kuriem nozīmīgākais ir mūzikas un mākslas festivāls “Bildes” (dibināts 1985. gadā), notika neskaitāmi koncerti, kuri nereti izvērtās par neoficiāliem mītiņiem, tika pacelti sarkanbaltsarkanie karogi. Liela daļa Latvijas populārā žanra grupu uzstājās Rīgas Sporta pilī rīkotajos festivālos “Roks par neatkarību” (1989; 1990), kas tika rīkoti ar Latvijas Tautas Frontes atbalstu. Līdz ar dziesminieka E. Rozenštrauha benefici Lielajā Ģildē (1988) tika legalizētas ziņģes un šlāgera tradīcijas uz lielās skatuves, kam lielu stimulu deva R. Paula kūrētā festivāla “Latvju ziņģe” dibināšana (1992–2001).

Sākoties neatkarības atgūšanas procesam, notika pašmāju grupu ceļojumi pie trimdas latviešiem un otrādi. Latvijā ciemojušies daudzi redzamākie trimdas tautieši, populārā žanra izpildītāji – senākā latviešu popmūzikas un kantrī grupa “Čikāgas piecīši” (dibināta 1961. gadā), dziedātājs Ilmārs Dzenis un citi, kuru ieraksti pirms tam Latvijā bija ļoti iecienīti, izplatoties magnētisko lenšu kopijās, kā arī grupas “Akacis”, “Robis un latvieši”, “Skandāls”, “Alis P” un citi.

20. gs. 90. gadu sākumā Latvijas populārā žanra pārstāvji izcīnīja uzvaras starptautiskos konkursos – grupa “Jauns Mēness” (Sopota, Polija;  Bregenca, Austrija, abi 1991. gadā), dziedātājs Arnis Mednis un grupa “Odis” (Sopota, 1993), tika sniegti koncerti ārzemēs, taču brīvā tirgus likumi sagrāva līdzšinējo stabilo Latvijas populārās mūzikas funkcionēšanas sistēmu.

Līdz ar cenzūras likvidēšanu un sarūkot publikas prasībām pēc augsta profesionālā līmeņa mūzikā un dzejā, plaši attīstījās pašdarbnieku muzicēšana. Jaundibinātās mūzikas ierakstu kompānijas (MicRec, “Balss”, Mapl u. c.) tiražēja visdažādākās vērtības un satura ierakstu albumus. 90. gadu vidū tika sasniegts kasešu tirāžas rekords – 30 000 (Roberts Gobziņš – MC “Man saujā benzīns”; “Labvēlīgais Tips” – MC “Alumīnija cūka”). Latvijas Radio 2 (dibināts 1995. gadā) kļuva par pirmo radiostaciju ar Latvijā radītu latviešu valodā skanošas populārās mūzikas repertuāru. Vairākas Latvijas mūzikas mācību iestādes (kā pirmā – Rīgas Doma kora skola) sāka piedāvāt džeza (mūsdienu ritma, populārās) mūzikas programmas.

Latvijas popmūzikas biznesa pieaugošās ambīcijas apliecināja Starptautiskais mūzikas forums Forte Riga (1999–2001). Eirovīzijas dziesmu konkursā (Eurovision Song Contest) 2000. gadā 3. vietu izcīnīja grupa “Prāta Vētra”. 2002. gadā Eirovīzijas dziesmu konkursu uz Rīgu (2003) atveda dziedātājas Marijas Naumovas uzvara ar dziesmu I Wanna. Publikas interesi par populāro mūziku veicināja arī muzikālie televīzijas (TV) šovi (Latvijas Neatkarīgās Televīzijas ”Mūzikas video”, “Cīņas Klubs” un “Latvijas Zelta talanti”; TV 3 “Koru kari” un “Dziedi ar zvaigzni”, “X faktors” u. c.), radiostaciju aptaujas (Latvijas Radio 2 “Muzikālā banka”, Radio SWH “Priekšnams” u. c.), Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balva (arī “Zelta mikrofons”). Nozares pārraudzīšanā iesaistījās arī Latvijas producentu apvienība (LaMPA) un Latvijas izpildītāju un producentu apvienība (LaIPA). Kopš 2005. gada Latvijas popmūzika pārstāvēta nacionālajā stendā prestižajā un lielākajā  starptautiskajā mūzikas industrijas gadatirgū MIDEM (Kannas, Francija).

21. gs. sākumā plaukstošais pirātisms nobremzēja ierakstu tiražēšanu un samazināja populārās mūzikas attīstības tempu. Vienlaikus paplašinājies sadarbības mērogs, latviešu mūziķi dodas studēt ārzemēs, sadarbojas ar ārzemju producentiem un izdevējiem, piemēram, pagānmetālgrupa Skyforger (līgums ar Metal Blade Record, ASV, par albuma “Kurbads” izdošanu, kam sekoja turneja ASV, 2010. gads). Par Latvijas populārās mūzikas veiksmes stāstu kļuvusi komponista un pianista R. Paula daiļrade, kas pazīstama visā pasaulē, kā arī dziedātājas Laimas Vaikules starptautiskā karjera un grupa “Prāta Vētra”, kas izdevusi 12 studijas albumus latviešu valodā un deviņus albumus citās valodās, un  sasniegusi koncerta apmeklētības rekordu (ap 60 000 skatītāju; Mežaparka Lielajā estrādē, 2018).