Darbojās 1982.–2004. gadā. Tā kodolu veidoja trīs radošas personības: arhitekts Hardijs Lediņš, mākslinieks Juris Boiko, mūziķe Inguna Černova (vēlāk Rubene)
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Profesionālā un radošā darbība
70. gadi
NSRD dibinātāji bija Zentas Ozolas Rīgas 5. vidusskolas (tagad Rīgas Valsts vācu ģimnāzija) klasesbiedri H. Lediņš un J. Boiko. Jau skolā viņi rakstīja dzejoļus, iestudēja lugas, radīja mūziku, interesējās par rietumu mākslas un mūzikas avangarda izpausmēm.
1974. gadā H. Lediņš izveidoja diskotēku, dejas rīkoja Rīgā, Anglikāņu baznīcā, Jūrmalā – Asaru parkā (1978). Diskotēka ieguva nosaukumu “Kosmoss”, tā darbojās Rīgā, klubā “Oktobris” (līdz 1984. gadam), rīkotas arī izbraukuma diskotēkas dažādās Latvijas pilsētās. Par iedvesmas avotu savas mūzikas radīšanai H. Lediņam kļuva Džona Keidža (John Cage) un Karlheinca Štokhauzena (Karlheinz Stockhausen) avangarda mūzikas koncerts (piedalījās pianists Aleksejs Ļubimovs, Алексей Борисович Любимов, un vijolniece Tatjana Grindenko, Тетяна Тихонівна Грінденко).
H. Lediņš ķērās pie klavieru preparēšanas (Dž. Keidža termins – starp stīgām tiek likti dažādi priekšmeti, kas maina skaņu) un savu eksperimentu ierakstīja magnetafona lentē. Turpmāk kopā ar J. Boiko, draugiem un domubiedriem tika sacerēta un ieskaņota eksperimentāla rakstura mūzika, kuras klausītāji lielākoties bija paši ierakstu dalībnieki. 1976. gadā tika izveidota skaņu ierakstu firma Seque, jaunradīto mūziku tiražēja mājas apstākļos pieejamos formātos: lielākoties magnētiskajās lentās, arī vinilplatēs. Mūzikas radīšanai izmantoti pūšaminstrumenti, perkusijas un citi instrumenti, darbība notika padomju sistēmas apstākļos t. s. pagrīdē – bez oficiālu iestāžu informēšanas un iesaistīšanas. Radošo procesu papildināja mākslas akcijas, kurās piedalījās Imants Žodžiks, Leonards Laganovskis un citi.
80. gadi
Par impulsu popmūzikas standartiem tuvinātu dziesmu radīšanai kļuva nepieciešamība papildināt H. Lediņa diskotēkas repertuāru ar jaunā viļņa skaņdarbiem latviešu valodā. 09.1982. tika ieskaņotas H. Lediņa un J. Boiko pirmās dziesmas “Labrīt, putra!”, “Augu nakti”, “Ciku caku caurā tumba” kopā ar grupas “Dzeltenie pastnieki” dalībnieku Viesturu Slavu. Gadu iepriekš “pastnieki” jau bija ieskaņojuši vairākas tandēma Lediņš un Boiko dziesmas. Lai īstenotu savas idejas profesionāli arī koncertā, grupai tika piesaistīta I. Černova, dziedātāja un flautiste, kura pārvaldīja vēl virkni instrumentu no ģitāras līdz fagotam. Iepriekš muzicējusi grupā “Tilts”, kura dziesmām izmantoja J. Boiko tekstus.
Pirmais NSRD uznāciens notika H. Lediņa diskotēkā “Kosmoss” 1982. gadā, mūziķi uz skatuves ieradās caur skapi. Dzīvo uzstāšanos turpmāk nebija vairākus gadus. Iedvesmojušies no rietumu mūzikas avangarda paraugiem (Filips Glāss, Philip Glass; Lorija Andersone, Laurie Anderson; Braiens Īno, Brian Eno) un lozunga “Māksla mākslas dēļ!”, NSRD dalībnieki pievērsās ierakstu darbam H. Lediņa dzīvesvietā, arī J. Boiko lauku mājās. Tika ieskaņota virkne konceptuālu magnetalbumu, kuru muzikālajā skanējumā iesaistīti konkrētajā situācijā pieejamie domubiedri un instrumenti. Jauno vilni un diskostila sintēzi NSRD daiļradē nomainīja jutekliskas, meditatīvas noskaņas, izteiktāks kļuva muzikālais minimālisms, 80. gadu otrajā pusē – arī new age mūzikas idejas, kuras nereti papildināja absurda un ironijas pilns vispārinājums. Par iedvesmas avotu tekstiem/ dzejai kļuva visdažādākie avoti: vecākās vai jaunākās telefongrāmatas, 1902. gada Baedeker's ceļvedis pa Ēģipti vai Parīzi, avīzes, pavārgrāmatas, vārdnīcas un citi.
Albuma “Kuncendorfs un Osendovskis” (1985) koncepcija līdzinājās muzikālā teātra uzvedumam, lomu spēlēm ar pakārtotu skanisko noformējumu, kā rezultātā šis kļuva par vienu no veiksmīgākajiem un populārākajiem NSRD albumiem.
NSRD dalībnieki, kuru klāsts bija mainīgs no projekta uz projektu, veidoja spontānus priekšnesumus jeb akcijas (“Pastaiga uz Itāliju” “Piebalgā” u. c.), tos papildinot ar performanci, hepeningu, citām radošām izpausmēm, kā arī rezultātu iemūžinot video lentēs. Vēl viena nozīmīga NSRD darbības sfēra bija izstāžu rīkošana, vizuālo norisi papildinot ar performancēm (Aptuvenās mākslas pirmā izstāde Planetārijā, 1987. gadā – video un objektu instalācijas, performance “Aisberga ilgas”, izstāde “Kurmis alā” Aizrobežu mākslas muzejā, 1988. gadā u. c.).
1987. gadā NSRD sniedza performanci (hepeningu) pirms Karla Orfa (Carl Heinrich Maria Orff) kantātes Catulli Carmina atskaņojuma (koris “Sindi putnu dārzs”, solisti Ieva Akuratere un Niks Matvejevs) Valsts Jaunatnes teātrī.
1988. gadā līdz ar J. Boiko pievēršanos citām jomām un datorprogrammēšanas iesaistei NSRD darbība būtiski mainījās. Par ierakstu dalībnieku kļuva iepriekš “Dzelteno pastnieku” dalībnieks, programmētājs Mārtiņš Rutkis, paplašinājās muzikālo partneru loks (Roberts Gobziņš, Boriss Avramecs, I. Akuratere, Maija Lūsēna, Daiga Mazvērsīte). 1988. gada pavasarī NSRD uzstājās Liepājā, festivālā “Jūras pērle”, rudenī piedalījās Rīgā, Arhitektu namā notikušajā starptautiskajā Telefonkoncertā, Ogrē rīkotajā festivālā “Randiņš”. NSRD piedalījās “Mikrofona ‘89” aptaujā ar dziesmu “Tango” (soliste I. Akuratere); tai tapa arī videoklips, rādīts Latvijas Televīzijā.
Atsaucoties uz NSRD darbību, kas orientēta uz robežu nojaukšanu starp mākslām, lietojot arī jēdzienu “aptuvenā māksla”, 1989. gadā H. Lediņš izveidoja “Aptuvenās mākslas aģentūru”. Tā veica izdevējdarbu, laida klajā NSRD ierakstus kasešu formātā, organizēja pasākumus u. tml. Togad NSRD daiļrade tika prezentēta aiz robežām – Rietumberlīnē, turpmāk arī Rietumvācijā, kur 90. gadu sākumā H. Lediņš uzturējās regulāri.
90. gadi
1990. gadā NSRD dziesma “Darbnīcas” izdota neatkarīgās mūzikas izlasē, skaņuplatē “Ienāc ausīs”, norādot uz šīs neordinārās muzikālās apvienības piederību alternatīvajai strāvai.
1992. gadā Minsterē (Vācija) Latvijas mākslas dienās “Pārmijas” izrādīta NSRD performance “Māja” (Das Haus, piedalījās Raimonda Vazdika, Aija Živitere, H. Lediņš, M. Rutkis), arī J. Boiko videoinstalācijas. H. Lediņš nodibināja izdevniecību “Zilā govs” (Blue Cow), ar kuras zīmolu turpināja mūzikas izdevēja darbu, veidoja autorraidījumus Latvijas Radio 2. 90. gadu vidū viņš ķērās pie NSRD daiļrades digitalizācijas kompaktdiska (CD) formātā, kā arī atrada jaunu muzikālās sadarbības partneri Kasparu Rolšteinu. Tandēma radīta ir opera Rollstein On The Beach (iestudēta Dailes teātrī, 1997), kā arī albums “Genādijs klauvē pie durvīm” (2003).
21. gs.
2001. gadā tika prezentēts 1989. gadā izdotais NSRD sadarbības albums ar I. Akurateri CD formātā. H. Lediņš piedalījās teātra festivāla Homo Alibi lugas “Izslāpušie putni” prezentācijā Spilves lidostā.
2002. gadā, pieminot mūžībā aizgājušo J. Boiko, ar atjaunināta sastāva (H. Lediņš, Edīte Baušķeniece, Nils Īle, V. Slava) koncertu klubā “Depo” prezentēta NSRD labāko dziesmu izlase. Līdz aiziešanai mūžībā H. Lediņš turpināja darboties kā dīdžejs, sniedzot kopā ar kolēģiem atsevišķus priekšnesumus, pēdējais – 05.2014. arhitektu karnevālā Rātslaukumā Rīgā.
2015. gadā, atzīmējot avangarda mūzikas un multimediju mākslas klasiķa H. Lediņa 60 dzimšanas dienu, notika NSRD veltīts koncerts “Zū-zā ti-ti-ti”, kā arī NSRD albuma “Kuncendorfs un Osendovskis” pirmatskaņojums kamerorķestra “Sinfonietta Riga” un kādreizējās NSRD solistes I. Rubenes izpildījumā. Sekoja apjomīgas bilingvālas grāmatas par NSRD publicēšana (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2016) un J. Boiko izstāde Nacionālajā muzejā (2016).
Novērtējums
NSRD ir viena no 20. gs. 80. gadu savrupākajām un savdabīgākajām parādībām Latvijas mūzikā, kas bija tikai viens no ideju izteikšanas veidiem. Apzinoties, ka ne savu nosaukumu, ne darbus nevarētu apstiprināt Emīla Melngaiļa Tautas mākslas centrā, kas tolaik bija obligāta prasība pašdarbības muzikālajiem kolektīviem, NSRD dalībnieki deva priekšroku darbībai pagrīdē, darbojās individuāli, bez komerciāliem nolūkiem vai arī iekļāvās neformālās, avangardiskās mākslinieciskās norisēs, piemēram, Mākslas dienās.
Savu darbību – multimediālu konceptuālo mākslu, kuras izpausmēs vienlīdz svarīga loma bija filozofijai, literatūrai, mūzikai, dzejai, tēlotājmākslai, drāmai, hepeningam, performancei – viņi apzīmēja gan kā aptuveno mākslu, gan postmodernismu, H. Lediņam pat tulkojot un nelielā metienā izdodot šim stilam veltītu grāmatu.
NSRD daiļrade ietekmējusi ne tikai laikabiedrus (“Dzeltenie pastnieki”, “19 Gadi Pirms Sākuma”), bet arī nākamās paaudzes mūziķus (K. Rolšteins) un citus mākslas žanrus. Tikpat kā ignorēta 20. gs. 80. gados, NSRD kļuvusi par nopietnu izpētes objektu 21. gs., iedvesmas avotu starpžanru mākslas darbiem.
Dalībnieki
H. Lediņš (taustiņinstrumenti, datorprogrammas, idejas, 1982–2004)
J. Boiko (kontrabass, pūšaminstrumenti, idejas, 1982–2002)
I. Černova (Rubene; flauta, fagots, ģitāra u. c., kopš 1982)
V. Slava (taustiņinstrumenti, vokāls)
M. Rutkis (datorporgrammēšana)
Ierakstos, akcijās, performancēs, koncertos piedalījušies:
I. Žodžiks
Aigars Sparāns
L. Laganovskis
Ninuce Leimane
Ērika Šmeļkova
I. Akuratere
M. Lūsēna
R. Gobziņš
D. Mazvērsīte
Raimonds Lagimovs
R. Vazdika
A. Živitere
N. Īle
Edīte Baušķeniece
Ievērojamākās dziesmas
“Labrīt, putra!”, “Ciku caku caurā tumba”, “Tibetiešu dziesma” (“Ķīnā esmu bieži bijis...”), “Kabinets”, “Tango”, “Neskaties”, “Sieviete ar Casio”, “Darbnīcas”.
Diskogrāfija
MA*, Invalīdu tramvajs. Seque, Rīga, 1983.
MA, Medicīna un māksla. Seque, Rīga, 1985.
MA, Kuncendorfs un Osendovskis. Seque, Rīga,1985.
MA, Vējš vītolos. Seque, Rīga, 1986.
MA, Faktu vispār nav. Seque, Rīga, 1987.
MA, Dr. Enesera binokulāro deju kursi. Seque, Rīga, 1987.
MA, 30/15. Seque, Rīga, 1988.
MA, Neskaties. Seque, Rīga, 1989.
CC**, Ieva Akuratere un NSRD. “Aptuvenās Mākslas Aģentūra”, Rīga, 1988.
CC, Skaties vai neskaties. “Aptuvenās Mākslas Aģentūra”, Rīga, 1989.
CC, Fakti. “Aptuvenās Mākslas Aģentūra”, Rīga, 1989.
CC, Sarkanie rekordi (izlase). “Aptuvenās Mākslas Aģentūra”, Rīga, 1989.
CC, Viegli 3 mana sirds. Blue Cow, Rīga, 1992.
3 CD, Labākās dziesmas (1982–1992, izlase). Seque, Rīga, 2002.
CD, Dziesmas neuzrakstītai lugai, Idea Media Baltija, Rīga, 2006.
LP***, NSRD (12 dziesmu izlase). Stroom, Beļģija, 2017.
EP•, NSRD (5 dziesmu izlase). Stroom, Beļģija, 2017.
* magnetalbums
** kompaktkasete
*** vinilplate
• minialbums
Videogrāfija
Transwelt I Transzeit (1986)
“Aisberga ilgas / Vulkāna sapņi” (1987)
“Pavasara tecila” (1987)
“Doktora Enesera binokulāro deju kursi” (1987)
“Gājiens uz Bolderāju” (1988)
“Garie acumirkļi” (1989)
“Ābeļziedi” (1989)
La Dance Binoculaire de Paris (Parīzes binokulārā deja; 1990)
“Zelta kurpīte” (“Krupis Baravika”; 1991)
“Atvadas no impērijas” (“Krupis Baravika”; 1996)
“Ko lai es tagad daru?” (videoinstalācija; 2003)