Viena no ietekmīgākajām amerikāņu avangarda māksliniecēm 20. gadsimta 80. un 90. gados, kas sintezējusi performanču mākslu, laikmetīgo un populāro mūziku, veidojusi iespaidīgus multimediālus uzvedumus un videomākslas darbus, lielā mērā definējot mūsdienu Ņujorkas mākslas un kultūras vidi.

Dzimusi nelielā ciematā astoņu bērnu ģimenē, viņai ir četri brāļi un trīs māsas. Tēvs Arturs T. Andersons (Arthur T. Anderson), māte Mērija Luīze Andersone (Mary Louise Anderson). Mācījusies vijolspēli, taču vīlusies mūzikā un nolēmusi pievērsties mākslai. Studējusi mākslas vēsturi Barnarda koledžā un tēlniecību Kolumbijas Universitātē (Columbia University).

L. Andersones pirmais mākslas darbs bija 1969. gadā sarakstītā un izpildītā simfonija auto signāltaurēm. 70. gadu sākumā strādājusi par mākslas pasniedzēju, kritiķi un bērnu grāmatu ilustratori Ņujorkā. Ievērību guvusi viņas performance Duets on Ice, kurā L. Andersone spēlēja vijoli, stāvot uz slidām, kas iesaldētas ledus klucī. Performance ilga, līdz ledus bija pilnībā izkusis.

70. gados viņa aizvien aktīvāk iesaistījās Ņujorkas avangarda mākslas aktivitātēs, sadarbojoties ar citiem māksliniekiem un veidojot pati savus projektus. Viens no tiem ietvēra sevī skaņuplašu automātu, kas bija novietots Hollijas Solomonas galerijā Ņujorkā (Holly Solomon Gallery in New York City) un savā nodabā atskaņoja L. Andersones ierakstītus skaņdarbus, t. sk.  New York Social Life un It's Not the Bullet that Kills You (It's the Hole). 1978. gadā L. Andersone piedalījās kontrkultūras konferencē The Nova Convention līdzās Filipam Glāsam (Philip Glass), Viljamam S. Berouzam (William S. Burroughs), Frenkam Zapam (Frank Zappa), Timotijam Līrijam (Timothy Leary) un citiem.

1980. gadā L. Andersone ieguva Sanfrancisko Mākslas institūta (San Francisco Art Institute) goda doktora grādu, divus gadus vēlāk – Gugenheima stipendiju (Guggenheim Fellowships) studijām kino nozarē.

1981. gadā māksliniece ierakstīja dziesmu O Superman, kas iznāca kā singls ierakstu kopmānijā One Ten Records, iekļuva ASV un citu valstu populārās mūzikas topos (ASV sasniedzot 2. vietu – neskatoties uz to, ka ir astoņas minūtes un 25 sekundes gara, kas neatbilda tā laika radio hitu standartam). Dziesma saņēma neviennozīmīgu vērtējumu, britu laikrakstu aptaujā tā ierindojās arī 1981. gada sliktāko singlu topā. O Superman iekļāvās garākā skaņdarbu ciklā United States, kas veidoja L. Andersones koncertizrāžu pamatu un 1984. gadā ir izdots četru skaņuplašu formātā United States Live (tajā šī dziesma ir 11 minūtes gara). Singla popularitātes rezultātā L. Andersoni pamanīja ierakstu kompānija Warner Bros., kas piedāvāja līgumu albuma izdošanai.

1982. gadā iznāca L. Andersones pirmais soloalbums Big Science (lielā, jeb industriālā zinātne – šādi 20. gs. vidū sāka dēvēt valdības un starptautiski atbalstītos pētnieciskos projektus).

Turpinot sadarbību ar Warner Bros., 1984. gadā iznāca albums Mister Heartbreak, kas turpināja eksperimentālu popmūzikas dziesmu formāta izpēti. Albums satur dziesmu Excellent Birds, kas tapusi duetā ar Pīteru Geibrielu (Peter Gabriel) – ar nosaukumu This Is The Picture tā bija paredzēta viņa albumam So, taču neiekļuva tajā skaņuplates garuma ierobežojumu dēļ; iekļauta vēlākos CD un digitālos pārizdevumos. Šajā laikā notika arī L. Andersones sadarbība ar franču elektroniķi Žanu Mišelu Žāru (Jean Michael Jarre), kura albumā Zoolook (1984) viņas balss izmantota dažādu vārdu un frāžu izrunāšanai 25 valodās dziesmā Diva.

1986. gadā iznāca L. Andersones veidotā koncertfilma “Drosmīgo dzimtene” (Home Of The Brave  – frāze no ASV himnas), kas iezīmēja jaunu video mākslas un muzikālas performances sintēzes žanru. Tajā L. Andersone pieteica sevi arī kā jaunu skatuves paņēmienu ieviesēja, izmantojot vizuāli atraktīvus balss pārveidotāju (vokoderu, vocoder) modeļus, elektrisko vijoli, kurā lociņa vietā tiek izmantota magnētiskā lenta ar ierakstu (tape violin), video projekcijas un skatuves mākslinieku saspēli, mutē ievietotu diodes spuldzi u. tml.

1989. gadā iznāca albums Strange Angels, viens no melodiskākajiem viņas karjerā. Tas radīja zināmu samulsumu fanu vidū, kuri joprojām gaidīja eksperimentus ar skaņu un valodu.

Turpmākajos gados L. Andersone no jauna pievērsās skatuves performancei, izmantojot stāstniecības (storytelling) un runātā vārda (spoken word) žanrus projektā Nerve Bible. Daļa no šo uzvedumu ierakstiem iznākuši albumā The Ugly One With The Jewels (1995). L. Andersones tekstiem piemīt kinematogrāfisks poētiskums – noslīpēti līdz aforistiskai pilnībai, tie uzbur nelielu stāstu kā ainu no filmas. Pievēršot uzmanību sīkai detaļai, anekdotiskai notikumu sakritībai, dialogā pavīdējušam paradoksam vai kalambūram, māksliniece liek teksta “skatītājam” ieraudzīt kādu dziļāku vai plašāku kopsakarību. Dažkārt viņa izmanto kaut kur lasītu vai dzirdētu filozofisku atziņu (dziesmā Language Is a Virus teksts “valoda ir vīruss, kas atnācis no kosmosa” ir atsauce uz V. S. Berouza aforismu). Kādā no šādiem tekstiem – White Lilly viņa burtiski atstāsta filmā redzētu epizodi, kurā ziedu veikalā ienāk cilvēks bez vienas rokas un jautā pārdevējam: “Kuri ziedi izsaka to, ka dienas aiziet, un tās turpina aiziet, nebeidzami grūžot mūs tālāk nākotnē?” Un ziedu pārdevējs atbild: “Baltās lilijas”. Citos tekstos parādās fantastiski un brīžiem neticami autores piedzīvojumi, ceļojot pa pasauli un saskaroties ar dažādu tautu un kultūru priekšstatiem starptautisku konferenču, projektu un viesizrāžu laikā.

Nākamais L. Andersones studijas ieraksts Bright Red iznāca tikai piecus gadus vēlāk –  1994. gadā. Ierakstīts dažādās Ņujorkas un Londonas studijās sadarbībā ar Braienu Īno (Brian Eno) kā producentu, tas uzskatāms par vienu no noslīpētākajiem un muzikāli interesantākajiem viņas albumiem. B. Īno tajā piedalījies arī kā vairāku dziesmu līdzautors, piešķirot dziesmu aranžējumam un apstrādei raksturīgo skanējumu, kas dzirdams arī citos viņa tā laika producējumos (grupas James albumā Laid, 1993; U2 albumā Zooropa, 1993; Deivida Bovija, David Bowie, albumā Outside, 1995). Albumu veido divas daļas – Bright Red un Tightrope, dziesmu tematika tajā ir personiskāka un, lai arī simboliski vai abstrakti, tajās runāts par mīlestību, attiecībām, ģimeni, atmiņu, nāvi, AIDS. Ieraksts tapis laikā, kad veidojās L. Andersones attiecības ar amerikāņu roka ģitāristu un dziedātāju Lū Rīdu (Lou Reed), drīz pēc tā iznākšanas viņi uzsāka dzīvot kopā, lai arī apprecējās tikai 2008. gadā. L. Rīds piedalījās dziesmā In Our Sleep, kas izdota arī kā singls.

2001. gadā L. Andersone uzsāka sadarbību ar ierakstu kompāniju Nonesuch, kas iezīmēja viņas pievēršanos akadēmiskākam skanējumam. Daļēji izmantojot skaņdarbus no koncertuzveduma pēc amerikāņu rakstnieka Hermana Melvila (Herman Melville) romāna “Mobijs Diks” (Moby-Dick; or, The Whale, 1851) motīviem, tika ierakstīts albums Life On A String, kurā dzirdami tradicionāli orķestra instrumenti, bet pati L. Andersone atgriezusies pie akustiskās vijoles.

Tā paša gada 19. un 20.09. Ņujorkā tika ierakstīts koncertalbums Live at Town Hall NYC, kas izdots 2002. gadā un nepārprotami atsaucas uz 11. septembra traģiskajiem notikumiem. Būdama ņujorkiete, Ņujorkas kultūras un demokrātijas vērtību patriote, L. Andersone atzīst, ka vairāki viņas dziesmu teksti ieguvuši jaunu konotāciju – dziesmā O Superman skanošie vārdi “Šurp lido lidmašīnas / tās ir amerikāņu lidmašīnas, ražotas Amerikā” vai dziesmā Love Among The Sailors – “Nekur vairs nav droša patvēruma / ja šo pasauli ir radījis dusmīgs Dievs, es gribētu ieskatīties tā dusmīgajā sejā”.

Lai arī L. Andersones nākamais studijas albums iznāca vien 2010. gadā, viņas radošā darbība šajā laikā nebija apstājusies. Kļūstot sociāli un politiski aizvien aktīvāka, viņa turpināja projekta United States laikā uzsākto – mākslinieciskiem līdzekļiem komentējot un analizējot mūsdienu Amerikas sabiedrības problēmas, izaicinājumus un domāšanas stereotipus. Šajā laikā tika sarakstītas 25 dziesmas – 12 iekļautas albumā Homeland (2010; koncertos, tostarp uzstājoties arī Rīgā, albuma materiālu autore atskaņoja jau 2008. gadā). Daudzās no tām var saskatīt vēsu un ironisku skatu uz Rietumu sabiedrības stereotipiem. Dziesma Only An Expert tika izdota kā singls un tajā L. Andersone septiņarpus minūtes garā agresīvi ritmiskā rečitatīvā nesaudzīgi ironizē par banku krīzes, klimata pārmaiņu, sociālās nevienlīdzības un citu globālu problēmu risinājumiem mūsdienu pasaulē. Žurnāla The Wire apskatniece Nina Pauera (Nina Power) par albumu rakstīja, ka tas “atgādina, kāpēc tieši sešdesmitgadīgā Lorija Andersone ir mūsdienu Amerikas sirdsapziņas balss”.

2015. gadā iznāca L. Andersones filma “Suņa sirds” (Heart of a Dog) un albums ar tās skaņu celiņu. Venēcijas Starptautiskajā kinofestivālā (Mostra Internazionale d'Arte Cinematografica) izrādītā filma ir konceptuāls mākslas darbs, smalks un psiholoģiski piesātināts audiovizuāls ceļojums priekšstatos par nāvi un nomiršanu, neslēpjot, ka viņa iespaidojusies no Tibetas budisma sakrālā teksta Bardo Tjodol, pazīstama arī kā “Tibetas mirušo grāmata”. Lai arī filma veltīta autores sunim Lolabellai, tajā nevar nesaskatīt arī atsauces uz vīra L. Rīda zaudējumu 2013. gadā un 2001. gada 11. septembra upuru piemiņu.

2018. gadā ierakstu kompānija Nonesuch izdeva albumu ar L. Andersones un amerikāņu laikmetīgās mūzikas stīgu kvarteta Kronos Quartet kopīgās koncertprogrammas Landfall ierakstu. Tajā L. Andersone runā par savu pieredzi, pārdomājot viesuļvētras Sendija izraisīto katastrofu Ņujorkā 2012. gada rudenī, kuras laikā applūda un daļēji gāja bojā viņas arhīvs mājas pagrabstāvā. Cilvēces atbildība klimata pārmaiņu izraisīšanā, kultūras un civilizācijas trauslums, eksistenciālas pārdomas ir šī konceptuālā multimediālā mākslas darba pamatā. Koncertā izmantota īpaši šim mērķim radīta datorprogramma, kas kvarteta dzīvā izpildījuma skaņu transformēja tekstā, kuru projicēja uz ekrāna skatuves fonā. Albuma iespaidā L. Andersone radīja grāmatu “Viss, ko es zaudēju plūdos” (All the Things I Lost in the Flood, 2018), kurā apkopoja atmiņas, piezīmes un skices no dažādiem savas radošās darbības periodiem. Albums Landfall 2019. gadā saņēma Grammy balvu par labāko kamermūzikas vai mazā ansambļa izpildījumu (Best Chamber Music/Small Ensemble Performance).

2019. gada maijā L. Andersones un taivāniešu multimediju mākslinieka Siņčena Huana (Hsin-Chien Huang) kopīgi veidotais trīsdaļīgais virtuālās realitātes darbs Go Where You Look! atklāja Kannu kinofestivāla (Festival de Cannes) programmu Director’s Fortnight.

L. Andersone ir budiste, dzīvo Manhetenā, Ņujorkā.

Another Day in America; Excellent Birds (L. Andersone/P. Geibriels); Language Is a Virus; Love Among the Sailors; O Superman; Only an Expert; Sharkey's Day; Sharkey's Night (L. Andersone/V. S. Berouzs); Speechless (The Eagle and the Weasel); Statue of Liberty; The Puppet Motel (L. Andersone/B. Īno); Tightrope (L. Andersone/B. Īno).

* ja nav minēts līdzautors

Big Science (Warner Bros., 1982); Mister Heartbreak (Warner Bros., 1984); Home Of the Brave (Warner Bros., 1986); Strange Angels (Warner Bros., 1989); Bright Red (Warner Bros., 1994); The Ugly One With The Jewels (Warner Bros., 1995); Life On A String (Nonesuch/Electra Records, 2001); Homeland (Nonesuch/Electra Records, 2010); Heart Of A Dog (Nonesuch/Electra Records, 2015); Landfall (Nonesuch/Electra Records, 2018, ar Kronos Quartet).