Viens no panākumiem bagātākajiem autoriem un izpildītājiem elektroniskās mūzikas vēsturē, būtiski veicinājis tās izplatību masu publikā. Radošiem panākumiem bagātākais Ž. M. Žāra jaunrades periods bija 20. gs. 70. un 80. gados, taču melomānu interesi gūst arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs veiktie ieskaņojumi. Lielu ievērību izpelnījušies arī viņa grandiozie, tehnoloģiski izsmalcinātie koncertuzvedumi. 

Ž. M. Žāra tēvs bija kinomūzikas komponists Moriss Žārs (Maurice Jarre), taču zēnam bija pieci gadi, kad vecāki izšķīrās, un turpmāk viņš pārsvarā auga mātes ģimenē. Bērnībā apguva klavierspēli, vēlāk aizrāvās ar džezu, spēlēja ģitāru rokgrupā un eksperimentēja ar skaņu ierakstiem, paralēli franču un angļu literatūras, mākslas un filozofijas studijām Parīzes Universitātē (L’Université de Paris) pie komponistes Žanīnas Ruefas (Jeannine Rueff) mācījās harmoniju un polifoniju. Jaunietiem piemita arī gleznotāja dotības, tomēr viņš izvēlējās nākotni saistīt ar mūziku un 1969. gadā iekļāvās konkrētās mūzikas (musique concrète) pioniera Pjēra Šēfera (Pierre Schaeffer) vadītajā Muzikālās izpētes grupā (Groupe des Recherches Musicales), kur starp viņa skolotājiem bija arī citas avangarda un elektroniskās mūzikas autoritātes (t. sk. Pjērs Anrī, Pierre Henry, kuram Ž. M. Žārs veltījis 2022. gadā izdoto albumu Oxymore).

1972. gadā Ž. M. Žārs ieskaņoja eksperimentālās elektroakustiskās mūzikas albumu Deserted Palace, bet 1973. gadā – Les Granges Brûlées ar tāda paša nosaukuma filmas (“Nodedzinātie škūņi”, rež. Žans Šapo, Jean Chapot, 1973) skaņu celiņu; šajā laikā jaunais mūziķis arī rakstīja mūziku baletam un teātrim, kā arī popdziesmas tādiem izpildītājiem kā Fransuāza Ardī (Françoise Hardy), Patriks Žuvē (Patrick Juvet) un Kristofs (Christophe).

1976. gadā Ž. M. Žārs, izmantojot astoņceliņu magnetofonu, vairākus analogos sintezatorus u. c. elektroniskus instrumentus, savā mājas studijā radīja populārās mūzikas kontekstā revolucionāru albumu Oxygène – instrumentālu skaņdarbu ciklu, kurā viņš atteicies ne tikai no vokāla, bet arī ģitāru un sitamo instrumentu izmantojuma un pat kompozīciju nosaukumiem (tās albumā numurētas hronoloģiskā secībā). Tikpat neierasts šis albums, kuram raksturīga spilgti izteikta melodiskā pievilcība, bija parasti ar elitāru eksperimentālismu asociētās elektroniskās mūzikas apritē. Francijas lielākās ierakstu kompānijas Oxygène atzina par izdošanai nepiemērotu, taču, visbeidzot iznācis nelielā Disques Dreyfus apgādā (1976), tas piedzīvoja pārsteidzošus panākumus, izvirzoties albumu tabulas līderpozīcijā. 1977. gada pavasarī Oxygène iznāca arī Lielbritānijā, kur ierindojās otrajā vietā, kļūstot par pirmo elektroniskās mūzikas albumu, kas guvis šādu sasniegumu meinstrīma apritē; pavisam Oxygène pārdots vairāk nekā 10 miljonu tirāžā un ilgstoši bija komerciāli veiksmīgākais albums franču mūzikas industrijas vēsturē.

Oxygène skanējums un tēlainība tālāk izkopta Ž. M. Žāra nākamajā albumā Equinoxe (1978). Kaut arī šiem darbiem nepiemīt formāla saistība, tie bieži uztverti kā vienots, savstarpēji papildinošs veselums; to muzikālās tēmas autors vēlāk vairākkārt turpinājis, padarot tās par savas jaunrades caurviju motīviem (albumi Oxygène 7–13, 1997; Oxygène: New Master Recording, 2007; Oxygène 3, 2016, un Equinoxe Infinity, 2018).

Albumā Magnetic Fields (oriģinālnosaukums Les Chants Magnétiques, 1981) Ž. M. Žārs līdzās analogajiem sintezatoriem pirmo reizi izmantojis arī digitālo sintezatoru un sampleri Fairlight CMI, kas pavēra agrāk nebijušas iespējas elektroniskās mūzikas radošajā procesā.

Vēl intensīvāk digitālās tehnoloģijas izmantotas albumā Zoolook (1984) – eksperimentālā darbā, kurā tālāk attīstītas P. Šāfera u. c. konkrētās mūzikas autoritāšu idejas. Zoolook plaši izmantota samplēšanas tehnika, turklāt, atšķirībā no iepriekšējiem, vienatnē ieskaņotajiem instrumentālās mūzikas darbiem, šoreiz Ž. M. Žārs studijā sadarbojies ar citiem mūziķiem (t. sk. Eidriens Beljū, Adrian Belew; Markuss Millers, Marcus Miller; Lorija Andersone, Laurie Anderson) un debitē arī kā vokāli instrumentālu skaņdarbu autors.

Viens no populārākajiem Ž. M. Žāra ierakstiem ir albums Rendez-Vous (1986). Tajā bija paredzēts iekļaut arī pirmā kosmosā spēlētā saksofona solo ierakstu, ko vajadzēja ieskaņot amerikāņu astronautam Ronam Makneiram (Ron McNair). Šo ieceri īstenot neizdevās, jo R. Makneirs, tāpat kā pārējie kosmiskās stacijas Space Shuttle Challenger apkalpes locekļi, pacelšanās laikā gāja bojā; R. Makneiram un citiem negadījuma upuriem veltīta albumā iekļautā kompozīcija Last Rendez-vous (Ron’s Piece).

Savukārt albumā Revolutions (1988) elektronisko skanējumu papildinājušas arābu un afrikāņu mūzikas iezīmes, industriāli bīti un koris.

Arī darbības turpinājumā Ž. M. Žārs ieskaņoja virkni plašu ievērību guvušu albumu, t. sk. vairākus konceptuālus darbus. Waiting for Cousteau (Ne attendat Cousteau, 1990) ir veltījums franču okeanogrāfam Žakam Īvam Kusto (Jacques-Yves Cousteau); Chronology (Chronologie, 1993) radīts, iedvesmojoties no britu fiziķa Stīvena Hokinga (Stephen Hawking) grāmatas “Īsi par laika vēsturi” (A Brief History of Time, 1988), bet Amazônia (2021) dzirdamas ambientas kompozīcijas, kas sacerētas Sebastjāu Salgadu (Sebastião Salgado) Amazones (Brazīlija) lietusmežu fotogrāfiju izstādei. Albumā Métamorphoses (2000) Ž. M. Žārs sadarbojies ar vairākām dziedātājām (t. sk. L. Andersone; Šerona Kora, Sharona Corr; Nataša Atlasa, Natacha Atlas) un pirmo reizi izpaužas arī kā dziesmu autors. Savukārt Electronica 1: The Time Machine (2015) un Electronica 2: The Heart of Noise (2016) veidoti kā vēsturisks atskats dažādos elektroniskās mūzikas attīstības periodos un tajos iekļautie skaņdarbi ierakstīti ar vairāku paaudžu elektronikas, roka un popa mūziķiem, ko autors uzskata par saviem iedvesmotājiem un domubiedriem, t. sk. Air, Vinss Klārks (Vince Clark), Roberts del Naja (Robert Del Naja) no grupas Massive Attack, Edgars Frēze (Edgar Froese) no Tangerine Dream, Pīts Taunzends (Pete Townshend) no The Who, Mobijs (Moby), Pet Shop Boys, Džūlija Haltere (Julia Holter), Yello, Gerijs Ņūmens (Gary Numan) un citi. Electronica 2 skaņdarbā Exit dzirdams arī pretrunīgi vērtētais sabiedriskās trauksmes cēlājs, ASV izlūkdienestu slepenās informācijas publiskotājs Edvards Snoudens (Edward Snowden) – viņa monologu par indivīda privātuma aizskārumu kā demokrātiskas sabiedrības pamatu apdraudējumu Ž. M. Žārs ieskaņojis Maskavā, kur E. Snoudens bija patvēries no ASV varasiestāžu apsūdzībām spiegošanā un valdības īpašuma zādzībā.

Pēc Oxygène un Equinoxe panākumiem 1979. gadā Parīzes (Francija) pilsētas vadība Ž. M. Žāru uzaicināja Bastīlijas ieņemšanas gadadienā uzstāties Konkordijas laukumā. Šis notikums, kurā mūziku papildināja vērienīga gaismu, lāzeru un videoprojekciju izrāde un uguņošana, pilsētas ielās pulcēja vairāk nekā miljonu skatītāju, uzstādot Ginesa pasaules rekordu (Guinness World Record) kā brīvdabas koncerts ar visu laiku lielāko auditoriju. 

Jaunu mērogu Ž. M. Žāra “elektronikas vēstneša” misija ieguva 1981. gada rudenī, kad viņš kļuva par pirmo Rietumu mūziķi, kurš pēc t. s. kultūras revolūcijas uzstājies Ķīnas Tautas Republikā – šajos koncertos veiktie ieraksti apkopoti albumā The Concerts in China (Les Concerts en Chine, 1982).

Arī turpmāk Ž. M. Žārs ilgstošu, daudzas valstis aptverošu turneju vietā devis priekšroku retiem, bet vērienā grandioziem koncertiem, kuros koncertzāles funkcijas pilda pilsētvide un tiek apskaņoti un izgaismoti vairāki pilsētas rajoni, kas priekšnesumu ļauj noskatīties milzīgai auditorijai. Šī koncertu specifika viņam vēlāk ļāvusi trīsreiz pārspēt 1979. gadā Parīzē uzstādīto apmeklētības rekordu. 1986. gadā Hjūstonā Teksasas pavalsts 150. gadadienai un ASV Nacionālas aeronautikas un kosmosa administrācijas (National Aeronautics and Space Administration, NASA) 25. gadskārtai veltīto koncertu noskatījās 1,3 miljoni cilvēku; 1990. gadā Bastīlijas dienas koncertā Parīzē sapulcējās 2,5 miljoni, bet 1997. gadā Maskavas (Krievija) dibināšanas 850. gadadienai veltīto uzstāšanos klātienē vēroja 3,5 miljoni skatītāju.

Naktī no 31.12.1999. uz 01.01.2000., atzīmējot tūkstošgažu maiņu, Ž. M. Žārs muzicēja pie Gīzas piramīdām Ēģiptē – tas ievērojams kā pirmais interneta tiešsaistē pārraidītais koncerts. Savukārt 31.12.2020., kad daudzviet pasaulē bija spēkā Covid-19 pandēmijas dēļ noteikti pulcēšanās ierobežojumi, Ž. M. Žārs sniedza virtuālu koncertu, ko noskatījās vairāk nekā 75 miljoni interneta lietotāju – komponists muzicēja savā mājas studijā, taču tiešsaistes pārraidē viņa avatārs, izmantojot 3D tehnoloģijas, tika projicēts virtuālā Parīzes Dievmātes katedrāles vidē.

Vienu no retajām lielajām koncertturnejām Ž. M. Žārs veica 2008. gadā, atzīmējot albuma Oxygène trīsdesmitgadi. Tajā viņš un vēl trīs mūziķi spēlēja 20. gs. 60. un 70. gadu analogos sintezatorus, kas izmantoti arī Oxygène ieskaņošanā; viens no turnejas koncertiem notika Latvijā (Rīgā). 

Ž. M. Žāra jaunradei raksturīgs smalki sabalansēts līdzsvars starp tehnoloģisku un muzikālu eksperimentālismu un demokrātisku, viegli uztveramu skanējumu un formu – šīs īpašības viņam 20. gs. 70. gadu otrajā pusē ļāva kļūt par pirmo elektroniskās mūzikas autoru, kurš guvis plašus panākumus meinstrīma apritē, būtiski veicinot šāda veida mūzikas izpratni un izplatību masu auditorijā. Pats komponists daudzkārt teicis, ka elektronisko mūziku uztver nevis kā notis un harmonijas, bet skaņas un to savstarpējās attiecības. Turklāt, atšķirībā no vācu grupu Tangerine Dream un Kraftwerk (plašā apritē zināmākie elektroniskās paradigmas pārstāvji pirms Ž. M. Žāra) darbībā dominējošā “mašīnmūzikas” koncepta, kura pamatā ir mehāniski atkārtojumi un monotonitāte, viņa kompozīcijās prevalē franču mūzikai vēsturiski tuvākas impresionistiskas noskaņas un melodika.

Sākotnēji Ž. M. Žāra skaņdarbi bieži tika klasificēti kā piederīgi t. s. kosmiskās mūzikas (space music) tradīcijai, bet vēlāk tiem bijusi tālejoša ietekme uz daudzām elektroniskās mūzikas stilistikām – ambiento, jaunā laikmeta mūziku un hausmūziku, sintpopu, elektronisko deju mūziku, transu, tehno un citām.

Kaut arī saglabājis nemainīgu uzticību 70. gadu elektroniskajiem instrumentiem, Ž. M. Žārs vienmēr bijis aktīvs zinātnes un tehnikas jaunāko sasniegumu popularizētājs, viņa ieskaņojumos un koncertuzvedumos bagātīgi izmantoti arī aktuālie tehnoloģiskie risinājumi. 21. gs. pirmajās desmitgadēs mūziķis īpaši nodevies virtuālās realitātes un mākslīgā intelekta iespēju apguvei.

Ž. M. Žāra radošā darbība novērtēta ar piecām Francijas Kultūras ministrijas balvām Victoires de la Musique, viņš saņēmis arī angļu mūzikas žurnāla Mojo balvu par mūža sasniegumiem (Mojo Lifetime Achievement Award, 2010) un žurnāla Q Skaņas inovācijas balvu (Q Innovation of Sound Award, 2014).

Mūziķim, kurš ievērojams arī ar sabiedrisku aktivitāti (iestājoties par kultūru plurālismu un sabiedrisku toleranci, vides un vēstures vērtību saglabāšanu, autortiesību aizsardzības mehānismu pilnveidi u. c. sabiedriski un politiski nozīmīgiem jautājumiem), piešķirts UNESCO Labas gribas vēstnieka (UNESCO Goodwill Ambassador, 1993) tituls un Stīvena Hokinga medaļa par zinātnes komunikāciju (Stephen Hawking Medal for Science Communication, 2017), kā arī Francijas Goda leģiona ordenis (Ordre national de la Légion d’Honneur) kavaliera (Chevalier, 1994), virsnieka (Officier, 2011) un komandiera (Commandeur, 2019) pakāpē.

Arpegiateur; Blah Blah Cafe; Equinoxe, Pt. 4; Equinoxe, Pt. 5; Ethnicolor; Magnetic Fields, Pt. 1; Magnetic Fields, Pt. 2; Oxygène, Pt. 1; Oxygène, Pt. 4; Oxygène, Pt. 2; Rendez-Vous, Pt. 4; Revolution, Revolutions; Waiting for Cousteau; Zoolookologie

Deserted Palace (Sam Fox, 1972); Les Granges Brûlées (Eden Roc, 1973); Oxygène (Disques Dreyfus, 1976); Equinoxe (Disques Dreyfus, 1978); Magnetic Fields (Disques Dreyfus, 1981); The Concerts in China* (Disques Dreyfus, 1982); Zoolook (Disques Dreyfus, 1984); Rendez-Vous (Disques Dreyfus, 1986); In Concert Houston/ Lyon* (Disques Dreyfus, 1987); Revolutions (Disques Dreyfus, 1988); Jarre Live* (Disques Dreyfus, 1989); Waiting for Cousteau (Disques Dreyfus, 1990); Chronologie (Disques Dreyfus, 1993); Hong Kong* (Disques Dreyfus, 1994); Oxygéne 7–13 (Disques Dreyfus, 1997); Métamorphoses (Disques Dreyfus, 2000); Sessions 2000 (Disques Dreyfus, 2002); Geometry of Love (Warner Music, 2003); Jarre in China* (Warner Music, 2004); Live from Gdańsk* (Warner Music, 2005); Téo & Téa (Warner Music, 2007); Oxygéne: New Master Recording (EMI, 2007); Electronica 1: The Time Machine (Sony Music, 2015); Electronica 2: The Heart of Noise (Sony Music, 2016); Oxygéne 3 (Sony Music, 2016); Equinoxe Infinity (Sony Music, 2018); Snapshots from EōN (Sony Music, 2019); Welcome to the Other Side: Concert from Virtual Notre-Dame* (Sony Music, 2021); Amazônia (Sony Music, 2021); Oxymore (Sony Music, 2022)

* koncertieraksti