E. Satī vīziju par mūziku, kas pavadītu cilvēkus ikdienas gaitās, realizācijai tuvināja radio attīstība 20. gs. pirmajā pusē. 1922. gadā ASV amerikāņu izgudrotājs Džordžs Ovens Skvairs (George Owen Squier) izveidoja uzņēmumu, kas piedāvāja iedzīvotājiem informācijas un mūzikas pārraidi pa vadiem, līdzīgi kā elektrības pievade. Sākotnēji šī ideja darbojās kā alternatīva radio, taču 1934. gadā kompānija pārorientējās uz juridisku personu apkalpošanu un ieguva jaunu nosaukumu – Muzak. Ar šo zīmolu tika izdota programmēta mūzika, kas bija paredzēta atskaņošanai sabiedriskās vietās, lai regulētu patērētāju garastāvokli un iepirkšanās paradumus. Visbiežāk tie bija instrumentālas populārās mūzikas aranžējumi orķestrim, kas radīja pozitīvu un stimulējošu gaisotni. Ironiski, ka B. Īno albums Ambient 1: Music for Airports arī sākotnēji iecerēts atskaņošanai publiskās vietās – lidostās –, tomēr viņa ideja izrādījās konceptuāli neveiksmīga. Savus klausītājus ambientā mūzika atrada starp populārās mūzikas cienītājiem, kas meklēja alternatīvu dominējošajiem mūzikas stiliem (meinstrīmam) un vēlējās baudīt mūziku galvenokārt privātā telpā, savā nodabā.

Operatori Muzak vadības telpā uzrauga fona mūzikas programmas un veic nepieciešamās korekcijas. Ņujorka, ASV, 1950. gads.
Avots: PhotoQuest/Getty Images, 857901486.
Muzak ierakstus nevarēja iegādāties fiziskas personas, tādēļ nepieciešamību pēc šādas mūzikas apmierināja kompānijas, kas izdeva viegli klausāmo jeb noskaņu mūziku (easy-listening; mood music). Nozīmīgākais noskaņu mūzikas pionieris ir amerikānis Pols Vestons (Paul Weston), kurš piedāvāja relaksējošu populāro mūziku orķestra izpildījumā, vēlāk arī sadarbībā ar tādiem dziedātājiem kā Rūdijs Valē (Rudy Vallée), Daina Šora (Dinah Shore), Džo Steforda (Jo Stafford) u. c. Novatoriskais noskaņu mūzikā, kas īpaši populāra bija 20. gs. vidū, ir tieši tās mārketings – šo ierakstu nosaukumā tika iekļauts paskaidrojums, piemēram, mūzika sapņošanai, atmiņām, romantikai, mieram, darbam. Kā rezultātā tika piemērota jauna pārdošanas metode mūzikai, kas primāri paredzēta izklaidei un tuva 19. gs. “vieglajai” mūzikai (leichte Musik).