Fona mūzika visbiežāk paliek klausītāju uzmanības fonā – klausītājs galvenokārt fokusējas uz kādu citu aktivitāti, nevis mūzikas klausīšanos. Fona mūziku izmanto, lai veidotu noteiktu akustisko vidi, uzlabotu konkrētas vietas atmosfēru. Fona mūzikai jābūt neuzkrītošai un nemanāmai, lai tā neiztraucētu priekšplāna aktivitāti. Tā visbiežāk rada nepiespiestu, patīkamu noskaņu un var rosināt kādas noteiktas aktivitātes, kas nav tieši saistītas ar šo mūziku. Fona mūzika ir klātesoša cilvēku ikdienā gan publiskajā, gan privātajā telpā. Par fona mūziku var izmantot gan šim mērķim radītu mūziku, gan visdažādāko skaņdarbu klāstu. Gan mūzikas ierakstu atskaņošana, gan mūziķu priekšnesumi var funkcionēt kā fona mūzika.

Fona mūziku var izmantot, lai radītu vēlamo noskaņu, nomāktu traucējošus apkārtnes trokšņus vai lai izvairītos no nevēlama un nomācoša klusuma. Vieta, kur tiek atskaņota fona mūzika, nosaka tās funkciju un to, kādā veidā to uztvers klausītājs. Tāpēc ir jēga fona mūziku nošķirt nevis pēc muzikālajiem aspektiem, bet gan pēc vietām, kur tā tiek atskaņota. Neirozinātnieki Stīvens Brauns (Steven Brown) un Tēress Teorels (Töres Theorell) fona mūziku iedala divās kategorijās pēc tās izmantošanas veidiem sabiedrībā:

1. fona mūzika tiek izmantota, lai veicinātu komerciālo preču patēriņu, potenciāli kontrolētu un ietekmētu apmeklētājus. Tā tiek atskaņota biznesa vidē, tirdzniecības vietās, lidostās, kafejnīcās u. c. publiskās telpās. Tāpat arī virtuālajā telpā – zvanu gaidīšanas režīmā, videospēlēs, filmās u. c.;
2. fona mūzika tiek izmantota, lai regulētu un uzlabotu emocionālo stāvokli un motivāciju. Tā tiek atskaņota slimnīcās, izglītības iestādēs, mūzikas terapijā, kā arī personiskos mūzikas patēriņa nolūkos – cilvēku mājās, transportā u. c. vietās.

Pirmo kategoriju var raksturot kā manipulatīvu izmantošanas veidu, kas paredzēts kolektīvās uzvedības kontrolei, kā arī ekonomiska labuma veicināšanai. Otro kategoriju var raksturot kā emocionālu izmantošanas veidu, kas paredzēts personīgās labsajūtas un attīstības veicināšanai.

Ir veikti daudzi pētījumi par fona mūzikas ietekmi uz cilvēku uzvedību, izziņu un emocijām, kā arī ietekmi uz iepirkšanās paradumiem, darbinieku produktivitāti, apmierinātību u. c. situācijām. Izstrādājot metaanalīzi, vācu pētnieki secināja, ka fona mūzikai nav viennozīmīgi nosakāmas ietekmes: tā var būt gan labvēlīga, gan kaitīga vai vispār neietekmēt indivīdu.

Apkopojot atsevišķus pētījumus, kuros salīdzinātas situācijas ar un bez fona mūzikas klātbūtnes, tika atklāts, ka fona mūzika var traucēt lasīšanas procesu un tai var būt nevēlama ietekme uz atmiņu, savukārt tā var pozitīvi ietekmēt emocionālās reakcijas un uzlabot sasniegumus sportā. Tika atklāts arī, ka fona mūzikas temps ietekmē veiktās darbības tempu.

Ideju par mūziku kā utilitāru un neuzbāzīgu fonu citām aktivitātēm 20. gs. sākumā aktualizēja franču modernists Eriks Satī (Érik Satie). Viņš vērsās pret to, ka dažādu sadzīvisku norišu fonā tiek spēlēta mūzika, kas primāri nav tam paredzēta. Kā asprātīgu alternatīvu E. Satī piedāvāja “mēbeļu mūziku” (angļu furniture music, franču musique d'ameublement) – žanru, kas saistīts nevis ar māksliniecisku izteiksmi, bet gan ar pilnīgi utilitāru funkciju. E. Satī cerēja, ka “mēbeļu mūzika” slāpētu trokšņus, aizpildītu neveiklos klusuma brīžus starp sarunu biedriem vakariņu laikā un radītu patīkamu atmosfēru dažādām aktivitātēm. Mūzika ieņemtu tādu pašu lomu telpā kā gaisma, siltums un komforts. 1917. gadā E. Satī sāka radīt īsus, netradicionālas formas skaņdarbus, kas komponēti tā, lai varētu tikt atkārtoti vairākas reizes. E. Satī uzskatīja, ka, nemitīgi atkārojot vienu un to pašu mūzikas materiālu, tam vairs netiks veltīta uzmanība un tas kļūs par pilnīgu fonu telpā – gluži kā mēbeles.

20. gs. 20. gados Amerikas Savienoto Valstu (ASV) amerikāņu izgudrotājs Džordžs Ovens Skvairs (George Owen Squier) izstrādāja jaunu sistēmu, kā pārraidīt audio pa vadiem. Tika izveidots uzņēmums Wired Inc., kas, izmantojot Dž. O. Skvaira izgudrojumu, piedāvāja mūziku klausītājiem mājās. Tomēr līdz ar radio attīstību un pieejamību uzņēmums pārorientējās uz sava pakalpojuma piedāvāšanu uzņēmumiem. 1934. gadā uzņēmums ieguva jaunu nosaukumu – Muzak. Ar šo zīmolu tika izdota programmēta mūzika, kas bija paredzēta atskaņošanai sabiedriskās vietās, lai regulētu patērētāju garastāvokli un iepirkšanās paradumus. Muzak skanēja tirdzniecības veikalos, viesnīcās, restorānos un īpaši liftos. Tādēļ Muzak nereti dēvē arī par “liftu mūziku” (elevator music). Muzikāli tie bija instrumentāli populārās mūzikas aranžējumi orķestrim, kas radīja pozitīvu un stimulējošu gaisotni. Cilvēku mājās šī mūzika ienāca ar radio – Muzak stila mūzika skanēja programmās ar nosaukumiem “viegla mūzika”, “skaista mūzika” (easy listening, beautiful music).

Muzak ierakstus nevarēja iegādāties fiziskas personas, bet nepieciešamību pēc šādas mūzikas nodrošināja uzņēmumi, kas izdeva viegli klausāmo jeb noskaņu mūziku (easy-listening; mood music). Nozīmīgākais noskaņu mūzikas aizsācējs ir amerikānis Pols Vestons (Paul Weston), kurš piedāvāja relaksējošu populāro mūziku orķestra izpildījumā, vēlāk arī sadarbībā ar tādiem dziedātājiem kā Rūdijs Valē (Rudy Vallée), Daina Šora (Dinah Shore), Džo Steforda (Jo Stafford) un citi. Novatoriskais noskaņu mūzikā, kas īpaši populāra bija 20. gs. vidū, ir tieši tās mārketings – šo ierakstu nosaukumā tika iekļauts paskaidrojums, piemēram, mūzika sapņošanai, atmiņām, romantikai, mieram, darbam.

Līdz ar audio ierakstu tehnoloģiju attīstību mainījās arī fona mūzikas izmantošanas un izplatīšanas iespējas. Ar katru jaunu audio ierakstu formātu kļuva arvien vieglāk nodrošināt nepārtrauktu fona mūzikas atskaņošanu, tāpat arī pielāgot fona mūziku visdažādākajām vajadzībām. Pāreja uz digitālu audio formātu pavēra iespējas vienkāršāk izveidot individualizētus mūzikas atskaņošanas sarakstus un atlasīt mūziku pēc dažādiem parametriem.