Jaunā laikmeta mūzika galvenokārt ir instrumentālās mūzikas žanrs, kas attīstījās 20. gs. 2. pusē Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Lielbritānijā. Plašu popularitāti tā iemantoja tieši 80. un 90. gados. Mūzikai ir atmosfērisks, ambients skanējums, uzsverot mierpilnu un pozitīvu noskaņu. Sākotnēji tā bija saistīta ar jaunā laikmeta kustības filozofiju. Mūsdienās tā ir plaša un daudzveidīga mūzikas kategorija.

Vairāku pretrunīgu tendenču rezultātā 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gados radās jaunā laikmeta mūzika. No vienas puses, tā bija elektroniskās mūzikas attīstība, bet no otras puses – vēlme atgriezties pie vienkāršākiem mūzikas radīšanas veidiem, popularizējot galvenokārt mierīgu un harmonisku akustisko instrumentu skaņdarbu ierakstus; nozīmīga bija arī džeza, klasiskās un tautas mūzikas ietekme.

Kā agrīns jaunā laikmeta mūzikas raksturīgs piemērs ir Tonija Skota (Tony Scott) albums Music for Zen Meditation (1964). Vēlāk par jaunā laikmeta mūzikas iezīmēm kļuva jau šajā albumā izmantotais Āzijas un Rietumu mūzikas instrumentu un muzicēšanas stilu apvienojums.

Jaunā laikmeta mūzikas žanrs ir ieguvis tādu pašu nosaukumu kā kustība, kas bija populāra 20. gs. 70. gados. Jaunā laikmeta kustība ietekmējās no daudzām tā brīža kontrkultūras parādībām, piemēram, alternatīvās medicīnas, meditācijas, Tālo Austrumu idejām, iezemiešu kultūras pielūgsmes, neošamanisma un neopagānisma, pašpalīdzības grupām, maģiskām praksēm. Šo kustību raksturoja daudzveidīgas un pretrunīgas idejas un vērtības. Par svarīgu uzskatīja garīgā un fiziskā vienotību (holistiskā pieeja), cilvēka idealizēšanu un tā potenciāla realizēšanu, opozīciju varas iestādēm un mūsdienu Rietumu zinātnei, paļaušanos uz personīgo pieredzi, nevis racionālismu. Aktuāla bija dabas tematika, sievišķības apbrīnošana un interese par misticismu. Jaunā laikmeta kustībai kopumā bija raksturīga interese par radošumu un mākslu. Mūzikas nozīme tajā bija dažāda — sākot no mūzikas izmantošanas ceremonijās un rituālos līdz pat terapeitiskam lietojumam. Šī kustība popularizēja mūziku kā fiziskās un emocionālās dziedināšanas līdzekli, kā rīku, kas palīdz iepazīt sevi. Ieraksti ar “Om” skandēšanu un citām meditāciju mantrām arī tiek klasificēti kā jaunā laikmeta mūzika.

Nozīmīgs pagrieziena punkts bija ģitārista un ierakstu producenta Viljama Akermana (William Ackerman) pirmais soloalbums In Search of the Turtle's Navel (1976). Līdz ar šo albumu apzīmējums “jaunais laikmets” tika attiecināts arī uz mūziku. Šis un nākamie V. Akermana albumi tika izdoti viņa dibinātajā ierakstu sabiedrībā Windham Hill Records. Akustiska, instrumentāla un mierīga mūzika kļuva par šīs ierakstu sabiedrības zīmolu.

Paralēli jaunā laikmeta mūzikai attīstījās arī līdzīgs žanrs — ambientā mūzika. Atšķirība starp jaunā laikmeta un ambiento mūziku skanējuma ziņā ne vienmēr ir nošķirama, taču ambientā mūzika vairāk saistīta ar eksperimentālās un elektroniskās mūzikas attīstību, kā arī tai nav raksturīgi jaunā laikmeta kustībai tuvie ideāli vai mūzikas izmantošanas veidi.

Jaunā laikmeta mūzika savu lielāko popularitāti piedzīvoja pēdējās divās 20. gs. desmitgadēs. Kopš 80. gadiem jaunā laikmeta mūzika kļuva par ienesīgu nišu mūzikas ierakstu industrijā. Pakāpeniski šis žanrs paplašinājās, iekļaujot mūziku, kas nav nekādā veidā saistīta ar jaunā laikmeta kustības filozofiju. Apzīmējums “jaunais laikmets” kļuva par mūzikas ierakstu sabiedrību un izplatītāju izmantotu veiksmīgu mārketinga kategoriju, kurā ietilpa viegla instrumentāla mūzika un dabas skaņu ieraksti.

No 1987. gada tiek piešķirta Grammy balva kategorijā “Labākais jaunā laikmeta mūzikas gada albums” (Grammy Award for Best New Age Album). No 1988. gada žurnāls Billboard izdod jaunā laikmeta mūzikas ierakstu albumu topu (New Age Albums Chart).

90. gadu beigās šī žanra robežas kļuva aizvien nenoteiktākas; praksē tika popularizēti arī citi apzīmējumi, kas skaidrāk noteica mūzikas raksturu vai lietojumu. Žanra noriets ir saistīts arī ar mūziķu nevēlēšanos tikt asociētiem ar jaunā laikmeta kustību vai pašmērķīgi skaistas un maigas mūzikas radītājiem. Jaunā laikmeta mūzikas apzīmējums ieguva negatīvu noskaņu, tomēr to turpināja izmantot mūzikas ierakstu sabiedrības un tirdzniecības vietas kā mūzikas žanru, kurā ietilpst grūti kategorizējami vai muzikāli eklektiski skaņdarbi un izpildītāji.

Jaunā laikmeta mūzika pārstāv arvien plašāku skaņdarbu klāstu, kurā var tikt apvienoti dažādi elementi no popmūzikas, rokmūzikas, džeza, klasiskās mūzikas, folkmūzikas, elektroniskās mūzikas, avangarda un citu žanru tradīcijām.

Jaunā laikmeta mūzika ir kļuvusi par vienu no populārās mūzikas pamatžanriem, kuru iespējams sīkāk iedalīt tādos apakšžanros kā pasaules mūzika, ambientā mūzika, fona mūzika u. c., piemēram, ASV mūzikas datubāzē AllMusic ir definēts 21 mūzikas pamatžanrs, tostarp viens no tiem ir jaunā laikmeta mūzika (līdzās tādiem žanriem kā rokmūzika, džezs, klasiskā mūzika). Šajā vietnē ir minēti arī 24 jaunā laikmeta mūzikas apakšžanri. Tāpat jaunā laikmeta žanrā iekļaujas arī dažādi albumi un mūzikas atskaņošanas saraksti ar šādiem nosaukumiem: mierīga klaviermūzika vai mūzika dažādiem noskaņojumiem un nodarbēm (meditācijai, relaksācijai, mācībām u. c.), kā arī dabas skaņu ieraksti.

Grammy balvas šajā kategorijā tiek piešķirtas gan sekulārai, gan sakrālai mūzikai, tomēr ierakstiem ar sakrālu saturu vai nolūku visbiežāk ir sektantisks vai universāls raksturs. Joprojām liela daļa jaunā laikmeta mūzikas ir radīta, iedvesmojoties no panteistiskā, monistiskā un spiritiskā pasaules redzējuma.

Jaunā laikmeta mūzika ir pazīstama ar tās izmantojumu. Klusināti mierpilnā rakstura dēļ tā tiek izmantota relaksācijas un skaistumkopšanas centros, jogas un līdzīgas vingrošanas nodarbībās. To dažreiz raksturo kā “dziedinošu mūziku” un izmanto meditācijā, lai sasniegtu izmainītus apziņas stāvokļus. Var tikt saistīta ar ezotēriku un reliģiskām ceremonijām.

Jaunā laikmeta mūzikas skanējums var būt eklektisks, ietekmējoties no visdažādākajiem mūzikas stiliem un kultūrām. Mūzikas raksturs pārsvarā ir mierīgs un maigs. Konsonējošo harmoniju un tās stabilitātes dēļ tiek radīta nomierinoša un pozitīva noskaņa; visbiežāk tiek izmantotas mažora tonalitātes. Jaunā laikmeta mūzikas kompozīcijās tiek uzsvērts telpiskums un faktūra, mēģinot radīt atmosfērisku skanējumu. Raksturīga vienlaicīga vairāku muzikālu notikumu pārklāšanās. Skaņdarbiem raksturīga spontāna un improvizēta pieeja. Tipiska ir izvairīšanās no konkrētas mūzikas pulsācijas — tai piemīt vairāk plūstoša vai aritmiska kustība, tomēr sastopamas arī kompozīcijas ar atkārtojumos balstītu ritmiku. Tiek izmantotas gan akustiskas, gan elektroniskas skaņas, tāpat arī ierakstītas vides skaņas.

No instrumentiem biežāk tiek izmantotas klavieres un ģitāra, nereti bagātinātas ar elektroniskiem efektiem, kā arī tiek izmantoti visdažādākie simfoniskā orķestra instrumenti, uzsverot to tembrālās kvalitātes, nevis virtuozitāti. Ietekmējoties no pasaules mūzikas pieredzes, izmanto arī visdažādākos Austrumu tradicionālos instrumentus. Lai gan žanrs galvenokārt ir instrumentāls, tā attīstības gaitā, ietekmējoties no garīgiem dziedājumiem un mitoloģijā balstītiem tekstiem, ir radušās arī vokālas kompozīcijas.

Ar instrumentālajām kompozīcijām klavierēm slavens ir grieķu izcelsmes amerikāņu pianists un komponists Yanni jeb Giannēss Hrisomallēss (Γιάννης Χρυσομάλλης), savukārt ar kompozīcijām akustiskajai ģitārai — V. Akermans. Īru mūziķe Enya jeb Enja Brenana (Eithne Pádraigín Ní Bhraonáin) ir viena no slavenākajām jaunā laikmeta, tostarp arī pasaules un ķeltu mūzikas, māksliniecēm. Ieguvusi četras Grammy balvas nominācijā “Labākais jaunā laikmeta mūzikas albums”. Japāņu mūziķis un komponists Kitaro (喜多郎, Kitarō) ir ievērojams ar saviem skaņdarbiem, kuros saplūst tradicionālā un elektroniskā mūzika. Arī daudzpusīgais grieķu mūziķis, kurš pazīstams kā Vangelis (Βαγγέλης), dažkārt tiek pieskaitīts jaunā laikmeta mūzikas žanram. Amerikāņu producents un diskžokejs Raiens Farišs (Ryan Farish) ir pazīstams kā elektroniskās jaunā laikmeta mūzikas veidotājs (darbojas tādos žanros kā lēntemps (downtempo), “čilauts” (chill-out) un citos).