Mūsdienās termins "pasaules mūzika" tiek lietots galvenokārt mūzikas tirgū jeb marketingā, lai apzīmētu Rietumu pasaulē sacerētu mūsdienu populāro mūziku, kurā konstatējama lielāka vai mazāka Ārpuseiropas tradicionālās mūzikas klātbūtne.

Terminu 20. gs. 60. gados radīja amerikāņu etnomuzikologs Roberts Brauns (Robert E. “Bob” Brown). Viņš 1961. gadā Veslija Universitātē (Wesleyan University) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) izveidoja etnomuzikoloģijas programmu, kurā studentiem bija jāapgūst gan vietējā, gan kāda no ārzemju mūzikas tradīcijām. Jaunizveidotās programmas nosaukumā viņš pirmo reizi lietoja terminu “pasaules mūzika”. Termins tika izvēlēts kā labskanīgāks un saprotamāks, salīdzinot ar akadēmisko terminu “etnomuzikoloģija”. Mūsdienās termina robežas ir izplūdušas un nav viennozīmīgi nosakāmas, jo mūzikas zinātnieki terminu definē atšķirīgi.

Britu muzikoloģe Elisone Letema (Alison Latham) vienā no pasaules autoritatīvākajām mūzikas vārdnīcām – “Oksfordas mūzikas terminu vārdnīcā” (Oxford Dictionary of Musical Terms, 2004) – terminu definē plaši – tā ir jebkura mūzikas tradīcija, kas nav radusies Eiropā, kā arī etnisko minoritāšu mūzika un mūsdienām raksturīga tradicionālās mūzikas un rietumu popmūzikas vai rokmūzikas saplūsme. Amerikāņu etnomuzikologs Maikls Beikans (Michael Bakan) sniedz vēl ietilpīgāku termina skaidrojumu – termins “pasaules mūzika” ir pietiekami plašs, lai aptvertu visu mūziku, kas mūsdienās un jebkad pasaulē pastāvējusi, tomēr to nevar korekti attiecināt uz kādu konkrētu specifisku mūzikas tradīciju, jo termins ir pakļauts ļoti dažādām interpretācijām. Indijas rāga var tikt apzīmēta ar terminu “pasaules mūzika” tikpat labi kā Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) klaviersonātes.

1987. gadā tika radīta pārdošanas zīme “pasaules mūzika”, par ko vienojās neatkarīgas britu, Eiropas un Amerikas skaņu ierakstu kompānijas, kas izdeva galvenokārt mūziku no t. s. trešās pasaules valstīm.

Sākot ar 20. gs. 80. gadiem termins “pasaules mūzika” tika plaši lietots mūzikas un skaņu ierakstu industrijas mārketingā, lai apzīmētu tradicionālo mūziku ārpus Eiropas. Šajā laikā eiroamerikāniskajā mūzikas kultūrā veidojās arī dažādi hibrīdžanri – world fusion, global fusion, ethnic fusion un world beat, kas apvienoja Rietumu populārās mūzikas un Ārpuseiropas tautu tradicionālās mūzikas elementus.

World beat apzīmē hibrīdmūzikas formu, kas Eiropas un Amerikas populāro mūziku apvieno ar elementiem no Latīņamerikas, Āfrikas, Āzijas, Karību reģiona, Austrālijas un Eiropas tautas mūzikas. Savukārt skaņu ierakstu industrija, sekojot klausītāju interesei par Ārpuseiropas mūzikas tradīcijām, veicināja šādas mūzikas izplatību Rietumu pasaulē.

20. gs. 80. gados eiroamerikāņu popmūzikā – gan amerikāņu mūziķa un aktiera Pola Saimona (Paul Simon), gan angļu mūziķa un dziedātāja Pītera Geibriela (Peter Brian Gabriel) kompozīcijās parādījās eksperimenti ar Āfrikas, Latīņamerikas un Āzijas tradicionālo un populāro mūziku, iekļaujot to elementus savā mūzikā un uzsverot t. s. trešās pasaules tautu tradicionālās kultūras vitalitāti un dzīvesprieku.  

Pazīstamākie pasaules mūzikas pārstāvji: grupas Afro Celt Sound System (Lielbritānija); Buena Vista Social Club (Kuba); Deep Forest (Francija); Enigma (Vācija); Gipsy Kings (Francija); Värttinä (Somija); mūziķi Mari Boine (Mari Boine Persen, Norvēģija); Gorans Bregovičs (Goran Bregovič, Bosnija); Sezārija Evora (Cesaria Evora, Kaboverde); P. Geibriels; Dživans Gasparjans (Ջիվան Գասպարյան, Djivan Gasparyan, Armēnija); Nusrats Fatehs Ali Hans (Nusrat Fateh Ali Khan, Pakistāna); Mariza (Mariza, Portugāle); Jusu Ndurs (Youssou N'Dour, Senegāla); P. Saimons.

1989. gadā P. Geibriels nodibināja mūzikas izdevniecību Real World Records, kas izdeva un popularizēja gan pasaules mūzikas ierakstus, gan paša P. Geibriela oriģinālmūziku. Lielu atzinību guva albums Passion (1989), kura vienā tvartā skan P. Geibriela mūzika amerikāņu režisora Mārtina Skorsēzes (Martin Scorsese) filmai “Kristus pēdējais kārdinājums” (The Last Temptation of Christ, 1988). Šīs filmas mūzikā P. Geibriels izmantojis tradicionālos Marokas, Turcijas, Armēnijas un Ēģiptes mūzikas instrumentus, kā arī Pakistānas musulmaņu, mistiķu kawwali dziedājumus. Otrajā šī paša albuma tvartā P. Geibriels iekļāvis muzikālo tradīciju paraugus oriģinālā skanējumā.

P. Saimona albumā Graceland (1986) dzirdami Dienvidāfrikas grupas Ladysmith Black Mambazo dziedājumi isicathamiya stilā, kas, balstoties zulusu tradicionālajā mūzikā, izveidojās 20. gs. sākumā. Savukārt P. Saimona albumā The Rhythm of the Saints (1990) līdzās viņa balsij, kā arī afrikāņu, franču un amerikāņu mūziķiem, dzirdams Brazīlijas ostas pilsētā Baijā ieskaņots vietējo bundzinieku ansambļa priekšnesums ar sarežģītu ritmisko pulsāciju.

Pasaules mūzikai ir veltīti gan festivāli, gan mūzikas gadatirgi. P. Geibriels 1980. gadā Lielbritānijā izveidoja starptautisku festivālu “Mūzikas, mākslas un dejas pasaule” jeb WOMAD (World of Music, Arts and Dance Festival), kas kopš 1982. gada tiek rīkots arī citās pasaules valstīs – WOMADelaide Austrālijā, WOMAD Abu Dhabi Apvienotajos Arābu Emirātos, WOMAD Sicily Itālijā, un citur. Pazīstamākie pasaules mūzikas festivāli ir arī Rūdolštates Tautas un deju mūzikas festivāls (Rudolstadt Tanz & Folk Fest, kopš 1991, Vācija), Glatt & Verkehrt (kopš 1996, Austrija), ¡Globalquerque! (kopš 2005, ASV), Rainforest pasaules mūzikas festivāls (Rainforest World Music Festival, kopš 1997, Malaizija), Kaustinenas tautas mūzikas festivāls (Kaustisen kansanmusiikkijuhlat, kopš 1968, Somija). Baltijas reģionā lielākais pasaules mūzikas festivāls notiek Vīlandē (Viljandi pärimusmuusika festival, kopš 1994, Igaunija). 

Latvijā šim mūzikas veidam veltīts Pasaules mūzikas festivāls Porta (kopš 1999; sākotnēji – Pasaules mūzikas festivāls, tad Mūsdienu tautas mūzikas festivāls; Mūsdienu tautas mūzikas festivāls “Pasaules mūzika”; kopš 2009 – Pasaules mūzikas festivāls Porta).

Lielākais pasaules mūzikas gadatirgus Eiropā ir WOMEX (World Music Expo, kopš 1994), kas notiek katru gadu citā Eiropas pilsētā.

Prestižā mūzikas godalga – Grammy balva kopš 1991. gada tiek pasniegta arī labākajam pasaules mūzikas ierakstam. Kopš 2004. gada, atspoguļojot to, ka jēdziens “pasaules mūzika” mūsdienās tiek izprasts ambivalenti, šī balva tika sadalīta divās daļās – labākais tradicionālās mūzikas albums (The Grammy Award for Best Traditional World Music Album) un labākais mūsdienu pasaules mūzikas albums (The Grammy Award for Best Contemporary World Music Album). Kopš 2020. gada Grammy balvas sistēmā termina “pasaules mūzika” vietā tiek lietots termins “globālā mūzika” (The Grammy Award for Best Global Music Album).