Etnomuzikologi redz mūziku kā sociālu procesu un savos pētījumos meklē atbildes uz jautājumiem, kā mūzika dzīvo un funkcionē sabiedrībā, ko tā nozīmē mūzikas praktizētājiem un tiem, kas veido mūzikas mērķauditorijas, kādas nozīmes un vēstījumus tā izplata, nostiprina un atražo, kā ar mūzikas palīdzību tiek interpretēts dažāds sociālais saturs. Etnomuzikoloģija ir augstākā mērā starpdisciplināra nozare. Neskatoties uz starpdisciplinaritāti un iekšējo daudzveidību, etnomuzikologus vieno noteiktas disciplināras pamatnostādnes: 1) skatījums uz mūziku kā globālu un globāli daudzveidīgu fenomenu, kura ietvaros neviena atsevišķa mūzikas forma vai kultūra nav centrāla vai atskaites punkts citu interpretācijai; 2) pētījumos vienmēr klātesoši ir mūzikas sociālās funkcionalitātes un/vai sociālo kontekstu jautājumi; 3) izšķiroša ir iedziļināšanās ikreizējā kultūrā un tās mūzikā, veicot lauka pētījumus. Vēsturiski izveidojusies konvencija, ka etnomuzikologi savos pētījumos fokusē pasaules zemju un tautu tradicionālo mūziku, taču, sākot ar aptuveni 20. gs. 80. gadu otro pusi un 90. gadiem, šī ir vairāk dominējoša tendence un pētniecības repertuārā var tikt iekļauts praktiski jebkurš muzikāls fenomens.

19. gs. 80. gadu vidū angļu matemātiķis un filologs Aleksandrs Eliss (Alexander John Ellis) izstrādāja toņu relatīvo augstumattiecību mērvienības ‒ centa (cent) ‒ jēdzienu un metodoloģiju toņaugstumu atstatumu (intervālu) mērīšanai (starp diviem oktāvas atstatuma toņiem ir 1200 centu, pustonis ir 100 centu liels utt.) darbā “Par dažādu tautu muzikālajām skalām” (On the Musical Scales of Various Nations, 1885). A. Eliss analizēja veidus, kā toņaugstumi sakārtoti sērijās (skalās) vairākos mūzikas piemēros ārpus Eiropas. Viņš parādīja, ka skalu daudzveidību nav iespējams izskaidrot ar fizikas likumu palīdzību, kā to bija mēģinājuši darīt pētnieki pirms viņa. Ietekmīgākais šāda veida mēģinājums bija vācu dabaszinātnieka Hermana fon Helmholca (Hermann Ludwig Ferdinand von Helmholtz) pētījums “Mācība par toņu sajutumiem kā mūzikas teorijas fizioloģiskais pamats” (Die Lehre von den Tonempfindungen als physiologische Grundlage für die Theorie der Musik, 1863). Tā aizsākās interese par to, kā dažādās kultūrās toņi tiek organizēti toņkārtās, kā arī interese par mūzikas sociālo funkcionalitāti. Taču mūzikas etnoloģijai īpaši svarīgi notikumi sāka risināties ap gadsimtu miju. Psihologs un filozofs Karls Štumpfs (Carl Stumpf) identificēja kādu mūzikā (ne rietumu) plaši lietotu melodiskā materiāla organizācijas formu ‒  heterofoniju ‒ paņēmienu, kas nozīmē vienlaicīgu vienas un tās pašas melodiskās līnijas pastāvēšanu variācijās (melodija tiek uzsākta vienlaikus un skan dažādās partijās, taču katrā no tām citādi). Citādīgums tiek panākts ar ritmiskās variēšanas un/vai atšķirīgas ornamentēšanas palīdzību. K. Štumpfs šo paņēmienu uzrādīja japāņu klasiskajā mūzikā gagaku, indonēziešu gamelāna mūzikā, Taizemes tradicionālajā mūzikā.

Ap 19. un 20. gs. miju pētniekiem sekmējās atklāt arī vēl citus veidus, kā kategorizēt mūziku (ne rietumu). Nozares tapšanai izšķiroši svarīgs izrādījās cits K. Štumpfa pirmveikums – fonogrāfa izmantojums tradicionālās mūzikas dokumentācijā un pētniecībā. Jau 1877. gadā Tomass Edisons (Thomas Alva Edison) patentēja skaņu ierakstu aparātu – fonogrāfu ‒, kura uzlabota versija – T. Edisona vaska valču fonogrāfs –, sākot ar 1887. gadu, pārliecinoši ienāca tirgū. K. Štumpfs jauno skaņu ierakstīšanas un atskaņošanas tehniku lietoja. Pateicoties tās sniegtajām ierakstu kolekcionēšanas, glabāšanas un analīzes iespējām, bezraksta mūzikas tradīciju pētniecībai pavērās pilnīgi jauni apvāršņi un tā ieguva stingri zinātnisku pamatojumu.

1900. gada septembrī, kad K. Štumpfs, izmantojot Edisona fonogrāfu, kopā ar līdzstrādnieku, ārstu un mūzikas psihologu Oto Ābrahamu (Otto Abraham) ierakstīja Taizemes teātra mūziķu spēli (teātris viesojās Berlīnē), radās doma un pirmās iestrādes Berlīnes Fonogrammarhīva (Berliner Phonogramm-Archiv) izveidei. Arhīvu K. Štumpfs nodibināja 1904. gadā kopā ar savu līdzstrādnieku un skolnieku Ērihu Moricu fon Hornbostelu (Erich Moritz von Hornbostel) kā privātu iestādi pie Frīdriha Vilhelma Universitātes (Friedrich-Wilhelms-Universität) Psiholoģijas institūta. 1905. gadā Ē. M. Hornbostels kļuva par tā pirmo direktoru. Arhīvs kļuva par nozīmīgāko zinātnisko iestādi nozares, ko toreiz sauca par salīdzinošo mūzikas zinātni (Vergleichende Musikwissenschaft), vēstures agrīnajā posmā. Ē. M. Hornbostels bija viens no nedaudzajiem, kas jau tajā laikā saprata un veicināja antropoloģisku pieeju mūzikai, kas nav radīta rietumos. Viņš un mūzikas zinātnieks Kurts Zakss (Curt Sachs) izveidoja arī vēl mūsdienās visbiežāk lietoto mūzikas globālās aptveres instrumentu sistemātiku (publicēta 1914. gadā), kas instrumentus iedala četrās pamatkategorijās – idiofonos, hordofonos, membranofonos un aerofonos – atkarībā no tā, kas instrumentā rada svārstības, ko cilvēka auss uztver kā skaņu.

20. gs. pirmajās desmitgadēs aktīvu fonografēšanas un izpētes darbu izvērta ungāru komponisti un mūzikas zinātnieki Bēla Bartoks (Bartók Béla) un Zoltāns Kodājs (Kodály Zoltán), atklājot agrāk nezināmus ungāru senās zemnieku mūzikas slāņus, fonografējot un pētot arī slovāku, rumāņu, bulgāru, grieķu un citu tautu tradicionālo mūziku.

Agrīnajā posmā (no 19. gs. beigām līdz aptuveni Otrajam pasaules karam) nozare aprobežojās ar mūzikas (ne rietumu) un retāk arī Eiropas zemnieku mūzikas, kas pastāvēja mutiskā tradīcijā, pētniecību galvenokārt salīdzinošā aspektā. Šāda orientācija izteikti kontrastēja ar tā laika universitātēs kopto mūzikas zinātni, kas pētīja rietumu mākslas mūziku pārsvarā vēsturiskā aspektā un bija izteikti eirocentriska – atbalstīja uzskatu, ka rietumu mākslas mūzika ir cilvēces muzikālās attīstības centrālais fenomens.

Nīderlandiešu mūzikas zinātnieks, Indonēzijas mūzikas eksperts Jāps Kunsts (Jaap Kunst) savā 1950. gada grāmatā “Studija par etnomuzikoloģijas dabu, tās problēmām, metodēm un reprezentatīvām personībām” (Musicologica: A Study of the Nature of Ethnomusicology, Its Problems, Methods, and Representative Personalities) kā etnomuzikoloģijas izpētes lauku definēja visu ārpus Eiropas esošo tautu, ieskaitot gan t. s. primitīvās tautas, gan civilizētās austrumu nācijas, mūziku. 20. gs. 50. un 60. gados arvien spēcīgāk izpaudās tendence mūziku pētīt tās kultūrkontekstos, apziņa, ka nepieciešama pamatīga iedziļināšanās ikreizējās sabiedrības/kopienas kultūrā, ciktāl tas ir svarīgi pētāmā muzikālā fenomena izpratnei. Šī tendence salīdzinošo paradigmu nobīdīja malā, un vecais nosaukums “salīdzinošā mūzikas zinātne” tika aizstāts ar J. Kunsta ieteikto apzīmējumu “etnomuzikoloģija”.

Amerikāņu tautasmūzikas pētnieks Alans Lomakss (Alan Lomax) 1948. gadā izgudroja aprakstes un statistiskās analīzes sistēmu, ko pielietoja un izkopa savu lauka pētījumu rezultātā iepazīto gadījumu pētniecībā. Vēlāk viņa vadībā tika attīstīta analīzes sistēma, kas ieguva nosaukumu “kantometrija” (cantometrics – aptuveni ‘dziesmu mērniecība’). Viņa globāla vēriena tautas mūzikas aprakstes un analīzes darba rezultāti apkopoti sējumā “Tautasdziesmas stils un kultūra” (Folk Song Style and Culture, 1968). A. Lomakss izdeva ierakstus, organizēja koncertus un radioraidījumus Amerikas Savienotajās Valstīs un Lielbritānijā. Tiem bija svarīga loma folk revival (aptuveni: ‘tautas mūzikas atjaunotnes kustība’) attīstībā minētajās zemēs 20. gs. 40.‒60. gados.

1964. gadā etnomuzikologs un antropologs Alans Merjams (Alan Parkhurst Merriam) publicēja savu jaunas vadlīnijas iedibinošo darbu “Mūzikas antropoloģija” (The Anthropology of Music). Tajā piedāvāts jauns modelis, kas vērsts uz mūzikas kā kultūras fenomena izziņu un paredz, ka mūzika tiek pētīta trijos līmeņos. Tie ir: konceptualizācijas par un ap mūziku, cilvēku muzikālā izturēšanās un mūzika kā skanisks fenomens. Attiecīgi nākamajās dekādēs etnomuzikoloģija pārorientējās no mūzikas kā skaniska produkta izpētes uz mūzikas kā kultūras procesa pētniecību. No šīs pieejas izrietēja, ka starp pētnieku un pētāmo kopienu veidojas partnerattiecības, kas ietver savstarpēju uzticēšanos un reālu varbūtību, ka pētnieks kļūst par ikreizējās kopienas muzikālo tradīciju atbalstītāju, kas aizsargā un popularizē šīs tradīcijas, atklāj un paskaidro sabiedrībai.

Kultūras procesa paradigma iesniedzās tālu 80. gados. Jaunus izaicinājumus etnomuzikoloģijas metodoloģijai radīja 1983. gadā izdotā Bruno Netla (Bruno Nettl) grāmata “Etnomuzikoloģiskā pētniecība: divdesmit deviņas problēmas un koncepti” (The Study of Ethnomusicology: Twenty-nine Issues and Concepts).

Britu etnomuzikologs un sociālantropologs Džons Blekings (John Blacking) bija pazīstams ar savu interesi par sakarībām, kas pastāv starp mūziku un bioloģiju, psiholoģiju, deju un politiku. Viņš virzīja ideju, ka mūzika un muzicēšana ir dziļi sakņota un inherenti piemīt cilvēkiem kā sugai. Darbā “Cik muzikāls ir cilvēks?” (How Musical is Man?, 1973) Dž. Blekings mēģināja kategorizēt tos mūzikas raksturlielumus, ar kuru palīdzību tā pauž cilvēka eksistenciālos stāvokļus, un to, kā tā pārvar sociālos dalījumus, kā ceļ cilvēku dzīves kvalitāti. 1995. gadā iznāca cits ietekmīgs Dž. Blekinga sējums – astoņu dažādos laikos izdotu eseju apkopojums “Mūzika, kultūra un pieredze: Džona Blekinga rakstu izlase” (Music, Culture, and Experience: Selected Papers of John Blacking). Šīs esejas lielā mērā balstās Dž. Blekinga lauka pētījumos pie vendu tautas Dienvidāfrikā un ietver viņa svarīgāko teorētisko uzskatu skaidrojumus, tādu kā muzikālo spēju inherenta klātesamība cilvēkā, mūzikas kā simboliskas sistēmas īpašības, mūzikas un sociālo institūciju sarežģītās attiecības un attiecības starp analīzi, ko veic mūzikas zinātnieks, un mūzikas kultūrizpratni.

90. gados vērojamas svarīgas jaunas tendences ‒ par etnomuzikoloģijas objektiem šajā laikā kļuva pasaules populārā un urbānā mūzika, kā arī džezs. Kā pētniecības virziens nostiprinājās arī pievēršanās tradicionālās mūzikas revival (aptuveni: ‘atjaunotnes’) procesiem un praksei, aktivizējās darbs tādā vecākā etnomuzikoloģijas pavadnozarē kā mūzikas arheoloģija (arheoloģisko mūzikas instrumentu, skaņu rīku un citu muzikālo artefaktu pētniecība). 20. gs. 90. gados un 21. gs. pirmajās dekādēs pastiprinājās nozares sazarošanās dažādās tematiskās un metodoloģiskās apakšnozarēs. Termins “skaitļojošā etnomuzikoloģija” (computational ethnomusicology) parādījās jau 70. gadu beigās. 21. gs. šī pētniecības gultne kļuvusi par atsevišķu apakšnozari, kas aptver dažādu datortehnoloģiju izmantojumu mūzikas pētniecībā. Vēsturiskā etnomuzikoloģija (historical ethnomusicology) 20. gs. beigās un 21. gs. izvērtusies atsevišķā apakšnozarē un tiek interpretēta galvenokārt kā pētījumi par mūzikas un tās kultūras kontekstu un sociālo kontekstu pārvērtībām. Līdzīgi arī reliģiskā etnomuzikoloģija (religious ethnomusicology) – mūzikas pētniecība dažādu reliģisko prakšu kontekstā – ir ar bagātu priekšvēsturi, taču par atsevišķu apakšnozari kļuvusi salīdzinoši nesen. Kaut gan jau pat salīdzinošās mūzikas zinātnes periodā bija gadījumi, kad pētnieki iesaistījās procesos un aktivitātēs ārpus akadēmiskās zinātnes, diskusija par t. s. pielietojamo jeb lietišķo etnomuzikoloģiju (applied ethnomusicology) izvērtās tikai 90. gados. Tā bija reakcija uz plašāku kustību tālaika sociālajās zinātnēs (pirmām kārtām sociālajā antropoloģijā un folkloristikā), kas apšaubīja tīri akadēmiskas pētniecības, tās autonomijas vērtību. Lietišķā etnomuzikoloģija mūsdienās ir strauji augoša. Tās iespaidā aktualizējušies muzikālās daudzveidības, tās saglabāšanas un aizsardzības, t. i., mūzikas ekoloģijas, jautājumi.

Etnomuzikologi savu pētījumu materiālu lielākoties sagādā pašu veiktos lauka pētījumos ‒ tiešā (parasti ilgstošā) saskarsmē ar pētāmās kopienas vai etniskās/ sociālās grupas locekļiem. Biežāk lietotās datu ieguves metodes attiecīgi ir novērojums (gan ārējais, gan līdzdalīgais) un intervijas. Mūsdienu praksē šīs metodes gandrīz vienmēr tiek kombinētas ar audiovizuālo ierakstu. Novērojuma, interviju un citu metožu gaitā tiek iegūts gan muzikālais materiāls, gan verbāla un vizuāla informācija. Muzikālais materiāls atkarībā no tematiskā uzstādījuma var tikt apstrādāts ar digitālo rīku palīdzību – veicot spektroskopiju, ritma, tembra un toņaugstumu mērījumus u. tml., iegūtos datus nereti izmantojot detalizētu nošu transkripciju izgatavošanā. Mūzikas materiāls tiek analizēts, uz to projicējot mūzikas teorijas piedāvātos mūzikas formas, melodikas, harmonijas, polifonijas un citus konceptus. Dokumentācijas gaitā iegūtās vielas izpētē un interpretācijā lietotās teorijas visbiežāk ir aizgūtas no sociālās antropoloģijas (kaut nereti modificētas). Etnomuzikoloģijas teorētisko skatījumu ietekmējušas sociālās antropoloģijas teorētisko paradigmu mijas – salīdzinošās mūzikas zinātnes laikā pētniecību ietekmēja evolucionisms un difuzionisms (piemēram, caur kultūras loku teorijas izmantojumu), 20. gs. otrajā pusē etnomuzikoloģija pārņēma strukturālisma teorētiskos modeļus, sporādiski iedvesmojās no marksisma idejām. Savu iespaidu atstāja performances teorija, 60.‒80. gados – semiotika. Kad sociālajā antropoloģijā uzmanības centrā nonāca dzimtes, etnicitātes un identitātes jautājumi un attīstījās ar tiem saistītie teorētiskie koncepti, tas guva nepastarpinātu atbalsojumu arī etnomuzikoloģijā. Tas pats attiecināms arī uz postmodernisma, postkoloniālisma un globalizācijas tematikas un tām piederīgo teoriju ienākšanu etnomuzikoloģiskajos pētījumos 20. gs. pēdējās dekādēs. Jau šajā laikā iezīmējās metožu un teoriju plurālisms, kas raksturo arī mūsdienu stāvokli.

1947. gadā Apvienotajā Karalistē darbu sāka Starptautiskā Tautas mūzikas padome (International Folk Music Council). Sākotnēji tā koncentrējās uz Eiropas tautas mūzikas izziņu un popularizēšanu, taču pakāpeniski ģeogrāfiskais un konceptuālais ietvars paplašinājās, un ap 1978. gadu uzsvars jau bija pārvietojies uz zinātni un pētniecību. 1981. gadā organizācija tika pārdēvēta par Starptautisko Tradicionālās mūzikas padomi (International Council for Traditional Music, ICTM). Mūsdienās tā ir starptautiska zinātnieku apvienība, kas darbojas, lai veicinātu tradicionālo un citu mūzikas veidu, kā arī tradicionālās dejas pētniecību, dokumentēšanu, saglabāšanu un popularizēšanu pasaulē, dažādu kontinentu un zemju zinātnieku domu apmaiņu un sadarbību. Padome organizē simpozijus un kolokvijus, vispasaules konferences, izdod gadagrāmatu un ikgadējus biļetenus, ir konsultatīvās attiecībās ar Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizāciju (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO). Padomes paspārnē darbojas ievērojams skaits darba grupu. Starptautiskajā Tradicionālās mūzikas padomē ietilpst arī liels skaits nacionālo komiteju. Tādējādi šī organizācija veido un veicina sadarbību starp dažādu valstu zinātniekiem, to apvienībām, zinātnes disciplīnām.

1955. gadā Bostonā tika nodibināta Etnomuzikoloģijas biedrība (Society for Ethnomusicology). Biedrība izveidojusi izdevumu Ethnomuzikology, kas no 1953. gada tika laists klajā neliela laikraksta formātā, taču, sākot ar 1958. gadu, iznāca kā zinātnisks žurnāls. Mūsdienās tas saglabā savu statusu kā nozares nozīmīgākais periodiskais izdevums.

Eiropas Etnomuzikoloģijas semināru (European Seminar in Ethnomusicology, ESEM) kā Eiropas etnomuzikologu tīklojumu 1981. gadā Belfāstā nodibināja Dž. Blekings. Seminārs ir atvērts visas pasaules zinātniekiem un tematikai. Seminārs ir platforma plašai informācijas apmaiņai par nozares jaunumiem – jaunākajām publikācijām, darba piedāvājumiem un tamlīdzīgi. 2021. gada beigās seminārā bija ap 250 reģistrētu biedru. Tie regulāri saņem organizācijas biļetenu.