Īsa vēsture. Nozīmīgākās personības 19. gs. 80. gadu vidū angļu matemātiķis un filologs Aleksandrs Eliss (Alexander John Ellis) izstrādāja toņu relatīvo augstumattiecību mērvienības ‒ centa (cent) ‒ jēdzienu un metodoloģiju toņaugstumu atstatumu (intervālu) mērīšanai (starp diviem oktāvas atstatuma toņiem ir 1200 centu, pustonis ir 100 centu liels utt.) darbā “Par dažādu tautu muzikālajām skalām” (On the Musical Scales of Various Nations, 1885). A. Eliss analizēja veidus, kā toņaugstumi sakārtoti sērijās (skalās) vairākos mūzikas piemēros ārpus Eiropas. Viņš parādīja, ka skalu daudzveidību nav iespējams izskaidrot ar fizikas likumu palīdzību, kā to bija mēģinājuši darīt pētnieki pirms viņa. Ietekmīgākais šāda veida mēģinājums bija vācu dabaszinātnieka Hermana fon Helmholca (Hermann Ludwig Ferdinand von Helmholtz) pētījums “Mācība par toņu sajutumiem kā mūzikas teorijas fizioloģiskais pamats” (Die Lehre von den Tonempfindungen als physiologische Grundlage für die Theorie der Musik, 1863). Tā aizsākās interese par to, kā dažādās kultūrās toņi tiek organizēti toņkārtās, kā arī interese par mūzikas sociālo funkcionalitāti. Taču mūzikas etnoloģijai īpaši svarīgi notikumi sāka risināties ap gadsimtu miju. Psihologs un filozofs Karls Štumpfs (Carl Stumpf) identificēja kādu mūzikā (ne rietumu) plaši lietotu melodiskā materiāla organizācijas formu ‒ heterofoniju ‒ paņēmienu, kas nozīmē vienlaicīgu vienas un tās pašas melodiskās līnijas pastāvēšanu variācijās (melodija tiek uzsākta vienlaikus un skan dažādās partijās, taču katrā no tām citādi). Citādīgums tiek panākts ar ritmiskās variēšanas un/vai atšķirīgas ornamentēšanas palīdzību. K. Štumpfs šo paņēmienu uzrādīja japāņu klasiskajā mūzikā gagaku, indonēziešu gamelāna mūzikā, Taizemes tradicionālajā mūzikā.
Ap 19. un 20. gs. miju pētniekiem sekmējās atklāt arī vēl citus veidus, kā kategorizēt mūziku (ne rietumu). Nozares tapšanai izšķiroši svarīgs izrādījās cits K. Štumpfa pirmveikums – fonogrāfa izmantojums tradicionālās mūzikas dokumentācijā un pētniecībā. Jau 1877. gadā Tomass Edisons (Thomas Alva Edison) patentēja skaņu ierakstu aparātu – fonogrāfu ‒, kura uzlabota versija – T. Edisona vaska valču fonogrāfs –, sākot ar 1887. gadu, pārliecinoši ienāca tirgū. K. Štumpfs jauno skaņu ierakstīšanas un atskaņošanas tehniku lietoja. Pateicoties tās sniegtajām ierakstu kolekcionēšanas, glabāšanas un analīzes iespējām, bezraksta mūzikas tradīciju pētniecībai pavērās pilnīgi jauni apvāršņi un tā ieguva stingri zinātnisku pamatojumu.
1900. gada septembrī, kad K. Štumpfs, izmantojot Edisona fonogrāfu, kopā ar līdzstrādnieku, ārstu un mūzikas psihologu Oto Ābrahamu (Otto Abraham) ierakstīja Taizemes teātra mūziķu spēli (teātris viesojās Berlīnē), radās doma un pirmās iestrādes Berlīnes Fonogrammarhīva (Berliner Phonogramm-Archiv) izveidei. Arhīvu K. Štumpfs nodibināja 1904. gadā kopā ar savu līdzstrādnieku un skolnieku Ērihu Moricu fon Hornbostelu (Erich Moritz von Hornbostel) kā privātu iestādi pie Frīdriha Vilhelma Universitātes (Friedrich-Wilhelms-Universität) Psiholoģijas institūta. 1905. gadā Ē. M. Hornbostels kļuva par tā pirmo direktoru. Arhīvs kļuva par nozīmīgāko zinātnisko iestādi nozares, ko toreiz sauca par salīdzinošo mūzikas zinātni (Vergleichende Musikwissenschaft), vēstures agrīnajā posmā. Ē. M. Hornbostels bija viens no nedaudzajiem, kas jau tajā laikā saprata un veicināja antropoloģisku pieeju mūzikai, kas nav radīta rietumos. Viņš un mūzikas zinātnieks Kurts Zakss (Curt Sachs) izveidoja arī vēl mūsdienās visbiežāk lietoto mūzikas globālās aptveres instrumentu sistemātiku (publicēta 1914. gadā), kas instrumentus iedala četrās pamatkategorijās – idiofonos, hordofonos, membranofonos un aerofonos – atkarībā no tā, kas instrumentā rada svārstības, ko cilvēka auss uztver kā skaņu.
20. gs. pirmajās desmitgadēs aktīvu fonografēšanas un izpētes darbu izvērta ungāru komponisti un mūzikas zinātnieki Bēla Bartoks (Bartók Béla) un Zoltāns Kodājs (Kodály Zoltán), atklājot agrāk nezināmus ungāru senās zemnieku mūzikas slāņus, fonografējot un pētot arī slovāku, rumāņu, bulgāru, grieķu un citu tautu tradicionālo mūziku.
Agrīnajā posmā (no 19. gs. beigām līdz aptuveni Otrajam pasaules karam) nozare aprobežojās ar mūzikas (ne rietumu) un retāk arī Eiropas zemnieku mūzikas, kas pastāvēja mutiskā tradīcijā, pētniecību galvenokārt salīdzinošā aspektā. Šāda orientācija izteikti kontrastēja ar tā laika universitātēs kopto mūzikas zinātni, kas pētīja rietumu mākslas mūziku pārsvarā vēsturiskā aspektā un bija izteikti eirocentriska – atbalstīja uzskatu, ka rietumu mākslas mūzika ir cilvēces muzikālās attīstības centrālais fenomens.
Nīderlandiešu mūzikas zinātnieks, Indonēzijas mūzikas eksperts Jāps Kunsts (Jaap Kunst) savā 1950. gada grāmatā “Studija par etnomuzikoloģijas dabu, tās problēmām, metodēm un reprezentatīvām personībām” (Musicologica: A Study of the Nature of Ethnomusicology, Its Problems, Methods, and Representative Personalities) kā etnomuzikoloģijas izpētes lauku definēja visu ārpus Eiropas esošo tautu, ieskaitot gan t. s. primitīvās tautas, gan civilizētās austrumu nācijas, mūziku. 20. gs. 50. un 60. gados arvien spēcīgāk izpaudās tendence mūziku pētīt tās kultūrkontekstos, apziņa, ka nepieciešama pamatīga iedziļināšanās ikreizējās sabiedrības/kopienas kultūrā, ciktāl tas ir svarīgi pētāmā muzikālā fenomena izpratnei. Šī tendence salīdzinošo paradigmu nobīdīja malā, un vecais nosaukums “salīdzinošā mūzikas zinātne” tika aizstāts ar J. Kunsta ieteikto apzīmējumu “etnomuzikoloģija”.
Amerikāņu tautasmūzikas pētnieks Alans Lomakss (Alan Lomax) 1948. gadā izgudroja aprakstes un statistiskās analīzes sistēmu, ko pielietoja un izkopa savu lauka pētījumu rezultātā iepazīto gadījumu pētniecībā. Vēlāk viņa vadībā tika attīstīta analīzes sistēma, kas ieguva nosaukumu “kantometrija” (cantometrics – aptuveni ‘dziesmu mērniecība’). Viņa globāla vēriena tautas mūzikas aprakstes un analīzes darba rezultāti apkopoti sējumā “Tautasdziesmas stils un kultūra” (Folk Song Style and Culture, 1968). A. Lomakss izdeva ierakstus, organizēja koncertus un radioraidījumus Amerikas Savienotajās Valstīs un Lielbritānijā. Tiem bija svarīga loma folk revival (aptuveni: ‘tautas mūzikas atjaunotnes kustība’) attīstībā minētajās zemēs 20. gs. 40.‒60. gados.
1964. gadā etnomuzikologs un antropologs Alans Merjams (Alan Parkhurst Merriam) publicēja savu jaunas vadlīnijas iedibinošo darbu “Mūzikas antropoloģija” (The Anthropology of Music). Tajā piedāvāts jauns modelis, kas vērsts uz mūzikas kā kultūras fenomena izziņu un paredz, ka mūzika tiek pētīta trijos līmeņos. Tie ir: konceptualizācijas par un ap mūziku, cilvēku muzikālā izturēšanās un mūzika kā skanisks fenomens. Attiecīgi nākamajās dekādēs etnomuzikoloģija pārorientējās no mūzikas kā skaniska produkta izpētes uz mūzikas kā kultūras procesa pētniecību. No šīs pieejas izrietēja, ka starp pētnieku un pētāmo kopienu veidojas partnerattiecības, kas ietver savstarpēju uzticēšanos un reālu varbūtību, ka pētnieks kļūst par ikreizējās kopienas muzikālo tradīciju atbalstītāju, kas aizsargā un popularizē šīs tradīcijas, atklāj un paskaidro sabiedrībai.
Kultūras procesa paradigma iesniedzās tālu 80. gados. Jaunus izaicinājumus etnomuzikoloģijas metodoloģijai radīja 1983. gadā izdotā Bruno Netla (Bruno Nettl) grāmata “Etnomuzikoloģiskā pētniecība: divdesmit deviņas problēmas un koncepti” (The Study of Ethnomusicology: Twenty-nine Issues and Concepts).
Britu etnomuzikologs un sociālantropologs Džons Blekings (John Blacking) bija pazīstams ar savu interesi par sakarībām, kas pastāv starp mūziku un bioloģiju, psiholoģiju, deju un politiku. Viņš virzīja ideju, ka mūzika un muzicēšana ir dziļi sakņota un inherenti piemīt cilvēkiem kā sugai. Darbā “Cik muzikāls ir cilvēks?” (How Musical is Man?, 1973) Dž. Blekings mēģināja kategorizēt tos mūzikas raksturlielumus, ar kuru palīdzību tā pauž cilvēka eksistenciālos stāvokļus, un to, kā tā pārvar sociālos dalījumus, kā ceļ cilvēku dzīves kvalitāti. 1995. gadā iznāca cits ietekmīgs Dž. Blekinga sējums – astoņu dažādos laikos izdotu eseju apkopojums “Mūzika, kultūra un pieredze: Džona Blekinga rakstu izlase” (Music, Culture, and Experience: Selected Papers of John Blacking). Šīs esejas lielā mērā balstās Dž. Blekinga lauka pētījumos pie vendu tautas Dienvidāfrikā un ietver viņa svarīgāko teorētisko uzskatu skaidrojumus, tādu kā muzikālo spēju inherenta klātesamība cilvēkā, mūzikas kā simboliskas sistēmas īpašības, mūzikas un sociālo institūciju sarežģītās attiecības un attiecības starp analīzi, ko veic mūzikas zinātnieks, un mūzikas kultūrizpratni.