Ievērojama Latīņamerikas mūzikas autoritāte, bieži dēvēts par “brazīliešu Bobu Dilanu (Bob Dylan)”. Vietējās tradīcijas apvienojot ar aktuālām starptautiskām tendencēm, 20. gs. 60. gados kopā ar domubiedriem radīja jauna veida brazīliešu mūziku un aizsāka nozīmīgu kultūras kustību Tropikālija (Tropicália, reizēm arī Tropikālisms, Tropicalismo). Augstu vērtējumu guvušu radošo darbību turpinājis arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs. Repertuāram piemīt stilistiska daudzveidība un smalki poētiski teksti; pastāvīgas K. Velozu tēmas ir nacionālā identitāte, multikulturālisms, politika un starptautiskā situācija, seksualitāte un mīlestība.

Jau agrīnā pusaudža vecumā interesējās par literatūru, kino un mūziku. Par izšķirošu iespaidu K. Velozu vēlākās muzikālās personības izveidē kļuva aizraušanās ar bosanovu (bossa nova) – 50. gadu nogalē radušos brazīliešu sambas novirzienu, kas liriskas melodijas apvienoja ar maigi plūdenu ritmiku un romantiskiem tekstiem. 60. gadu 1. pusē studēja filozofiju Baijas Federālajā universitātē (Universidade Federal da Bahia), rakstīja kino un literatūras kritikas vietējā presē, darbojās avangarda teātra trupā un kā bosanovas izpildītājs uzstājās bāros; šajā laikā iepazinās ar citiem Baijas mūziķiem, vēlākās tropikālistu kustības dalībniekiem: Galu Kostu (Gal Costa), Žilbertu Žilu (Gilberto Gil) un Tomu Zē (Tom Zé). Desmitgades vidū pārcēlās uz Riodežaneiro, kur panākumus kā mūziklu dziedātāja jau bija guvusi K. Velozu māsa Marija Betānija (Maria Bethânia), un ieskaņoja vairākus singlus ar pašsacerētām dziesmām, kā arī iekļāvās vietējā hipiju kustībā.

Plašāku ievērību K. Velozu izpelnījās 1967. gadā, kopā ar G. Kostu iedziedot bosanovas albumu Domingo. Dažus mēnešus vēlāk viņš (arī Ž. Žils), ignorējot brazīliešu mūzikas kanonus, nozīmīgā populārās mūzikas festivālā uzstājās ar elektriskus instrumentus spēlējošu rokgrupu. Daļā publikas šis eksperiments izraisīja noliedzošu un pat agresīvu reakciju, taču K. Velozu izpildītā dziesma Alegria, Alegria kļuva par hitu, līdz ar debijas soloalbumu Caetano Veloso (1968), aizsākot savā laikā radikālu, bet turpmāk nozīmīgu tendenci.

Joprojām balstoties sambas, bosanovas un brazīliešu folkloras tradīcijās, K. Velozu savā repertuārā tiecās asimilēt angloamerikāniskā roka un džeza ietekmes. Šie centieni piesaistīja arī citu gados jaunu mūziķu uzmanību un ļāva rasties neformālai domubiedru apvienībai, kas, ietekmējoties no Ēliu Oičisika (Hélio Oiticica) tāda paša nosaukuma mākslas instalācijas (1967), sevi nosauca par Tropikāliju.

Tropikālistu mērķis bija mūzika ar brazīlisku pamatidentitāti un jaunu ekspresiju, kas precīzāk nekā tradicionālie žanri spētu izteikt laikmeta gaisotni un viņu attieksmi pret valstī valdošo militāro diktatūru (1964. gadā Brazīlijā notika militārs apvērsums). Kustības idejiskās pamatnostādnes balstījās dzejnieka Osvaldu di Andradi (Oswald de Andrade) darbā “Antropofāga manifests” (Manifesto Antropófago, 1928) paustā atziņā, ka brazīliešu kultūras spēks un nākotne ir t. s. pirmās pasaules kultūru “kanibilizācijā”, to ietekmes pārstrādājot jaunā saturā un formā, kas raksturīga tikai Brazīlijai. Memuāros “Tropiskā patiesība” (Verdade Tropical, 1997) K. Velozu raksta: “Kultūrkanibālisma ideja mums derēja kā cimds. Mēs “ēdām” The Beatles un Džimiju Hendriksu (Jimi Hendrix)”.

Tropikālijas idejas atbalsojās arī brazīliešu literatūrā, tēlotājmākslā, kino un teātrī, taču galvenokārt tā bija mūziķu kustība, par kuras līderiem kļuva K. Velozu (viņa dziesma Tropicália uzskatāma par tropikālisma manifestu) un Ž. Žils. Pazīstamākais tropikālistu darbs ir psihedēlisks sambas un bosanovas albums Tropicália: ou Panis et Circencis (1968) ar K. Velozu, Ž. Žila, G. Kostu, T. Zē, Os Mutantes u. c. mūziķu dziesmām, t. sk. Baby – par brazīliešu popmūzikas klasiku kļuvušu K. Velozu sacerējumu, ko šajā albumā izpilda autors ar G. Kostu, bet vēlāk interpretējuši daudzi citi mākslinieki.

Kustības dalībnieki bija atklāti militārā režīma kritiķi un 1968. gadā Riodežaneiro notikušo studentu protestu dalībnieki, taču viņu darbība izpelnījās pretestību gan no valdošajām labējām aprindām, gan opozīcijā esošiem nacionāli noskaņotiem studentiem u. c. kreisajiem spēkiem, kas tropikālistu centienus uztvēra kā nacionālo ideālu komercializāciju un pakļaušanu imperiālistiskās kultūras degradējošai ietekmei.

1968. gada rudenī publikas sašutumu izsauca K. Velozu un grupas Os Mutantes uzstāšanās festivālā Sanpaulu Katoļu universitātē (Universidade Católica). Skatītājus saniknoja ne vien skaļā mūzika (K. Velozu izpildīja dziesmu É proibido proibir, kuras nosaukumā “Aizliegts aizliegt” izmantots Parīzes studentu 1968. gada nemieru sauklis), bet arī dziesminieka androgīnais skatuves tēls un provokatīvi seksuālās kustības. Savstarpējas neiecietības gaisotnē noritējušo priekšnesumu K. Velozu noslēdza ar kaismīgu monologu, pārmetot publikai politisku un estētisku konservatīvismu.

Pēc festivāla notikumu atreferējuma plašsaziņas līdzekļos, kur viņam tika nepatiesi piedēvēta necienīga izturēšanās pret nacionālo karogu un himnu, K. Velozu un Ž. Žils tika arestēti, divus mēnešus pavadīja ieslodzījumā, bet pēc tam ilgāku laiku mājas arestā. 1969. gada vasarā varas iestāžu spiediena rezultātā abi devās politiskā trimdā uz Londonu (Anglija). Londonā K. Velozu uzturējās divarpus gadus un ieskaņoja divus nostalģiskus albumus Caetano Veloso (1971) un Transa (1972); šajā laikā mūziķis sāka dziedāt ne vien portugāļu, bet arī angļu valodā, kā arī koncertēja vairākās Eiropas valstīs.

Kaut Tropikālijas darbība beidzās līdz ar kustības līderu arestu, tās ietekme izrādījās ļoti tālejoša. Londonas Universitātes (University of London) asociētā profesore Loreina Leu (Lorraine Leu) grāmatā “Brazīliešu populārā mūzika: Kaetanu Velozu un tradīcijas atjaunotne” (Brazilian Popular Music: Caetano Veloso and the Regeneration of Tradition, 2006) raksta, ka jau 70. gados gandrīz visa jaunā mūzika valstī attīstījusies tropikālistu ievirzītā estētiskā gultnē: “Tropikālistu aizsāktais dialogs ar ārzemju žanriem [..] turpmāk bija neatņemama Brazīlijas populārās mūzikas dimensija”.

Arī mūsdienās Tropikālija ir bieži pieminēta brazīliešu 20. gs. kultūrvēstures epizode, kuras ietekme neaprobežojas ar Latīņameriku, bet skārusi arī tādus ziemeļamerikāņu māksliniekus kā Devendra Benharts (Devendra Banhart), kādreizējais Talking Heads līderis Deivids Bērns (David Byrne), kurš ar K. Velozu ieskaņojis koncertalbumu Live at Carnegie Hall (2012) un Beks (Beck), kura albumā Mutations (1998) dzirdama Tropikālijas estētikā ieturēta oriģināldziesma Tropicalia.

K. Velozu un Ž. Žila atgriešanās dzimtenē 1972. gada sākumā tika atzīmēta, izdodot koncertalbumu Barra 69, kas ieskaņots 1969. gadā – abu pēdējā koncertā pirms trimdas. Arī turpmāk latīņu mūzikas stilistikas K. Velozu jaunradē bieži apvienotas ar folkroka, psihedēliskā roka, džeza, regeja un Āfrikas mūzikas ietekmēm, tostarp arī avangardiskiem meklējumiem (1973. gadā publikas neizpratni izsauca albums Arçá Azul), kas K. Velozu nodrošināja kontroversāla un neprognozējama mākslinieka reputāciju.

Jaunu karjeras pacēlumu dziesminieks piedzīvoja 80. un 90. gadu mijas periodā ar autordziesmu albumiem Estrangeiro (1989) un Circuladô (1991), kā arī klasiskam latīņamerikāņu repertuāram veltīto Fina Estampa (1994). Šajā laikā K. Velozu reputācija sāka izplatīties arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Eiropā, kur viņa u. c. tropikālistu atpazīstamību veicināja D. Bērna ierakstu kompānija Luaka Bop, kas laida klajā vairākas kustības mūziķu vēsturisko ierakstu izlases. Starptautisku popularitāti veicināja arī līdzdalība režisora Pedro Almodovara (Pedro Almodóvar) filmas “Runā ar viņu” (Hable con ella, 2002) epizodē, izpildot meksikāņu dziesmu Cucurrucucú Paloma.

Īpaši veiksmīga bija sadarbība ar čellistu, aranžētāju un producentu Žaku Morelenbaumu (Jaques Morelenbaum). Kopīgi radītais Livro (1998) tika godalgots ar Grammy balvu kategorijā Labākais pasaules mūzikas albums (Best World Music Album), savukārt A Foreign Sound (2004) bija pirmais K. Velozu pilnībā angliski iedziedātais albums, kurā, apliecinot nezūdošu mīlestību uz ziemeļamerikāņu populāro mūziku, interpretēti Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas skaņdarbi, kā arī B. Dilana, Talking Heads un Nirvana sacerējumi. Eksperimentus ar sambas un bosanovas stilistikām šajos darbos bagātināja izsmalcināti orķestrāli aranžējumi, bet albumiem Cê (2006); Zii e Zie (2009) un Abraçaço (2012) raksturīga elektriskās ģitāras skanējumā balstīta rokmūzikas ekspresija.

Visas radošās darbības laikā K. Velozu turpinājis sadarboties arī ar Tropikālijas laika domubiedriem, īpaši ar Ž. Žilu – abi veikuši vairākas kopīgas koncertturnejas un ieskaņojuši augstu novērtējumu guvušus albumus, t. sk. Tropicália 2 (1993) un Dois Amigos (2016).

K. Velozu saņēmis deviņas Latīņamerikas Ierakstu akadēmijas (Latin Recording Academy) Latīņu Grammy balvas (Latin Grammy Award) un divas ASV Ierakstu akadēmijas (The Recording Academy) Grammy balvas (Grammy Award). 2012. gadā Latīņamerikas Ierakstu akadēmija viņu godināja kā Gada cilvēku (Person of the Year). Par mūziku filmai “Orfejs” (Orfeu, režisors Kakā Djēgess, Cacá Diegues, 1999) saņēmis Brazīlijas Kultūras ministrijas Lielo kino balvu (Grande Prêmio do Cinema Brasileiro).

2012. gadā klajā laistā veltījumalbumā A Tribute to Caetano Veloso viņa repertuāru interpretējuši latīņamerikāņu, ziemeļamerikāņu, spāņu un britu mūziķi: D. Benharts, Beks, Migels Poveda (Miguel Poveda), Seu Žorži (Seu Jorge), Krisija Hainda (Chrissie Hynde) un citi.

Daudzas desmitgades saglabājot augstu autoritāti Brazīlijas intelektuāļu aprindās, K. Velozu izcēlies ar ievērojamu sabiedrisko aktivitāti, iesaistījies diskusijās par nacionāli nozīmīgiem kultūras, vēstures un politikas jautājumiem, kritizējis valsts amatpersonu darbību, iestājies pret cenzūru un citiem demokrātijas un kultūras ierobežojumiem.

1998. gadā mūziķa otrā sieva, aktrise un filmu producente Paula Lavini (Paula Lavigne) preses intervijā atklāja, ka attiecības ar K. Velozu sākusi 13 gadu vecumā (abu laulība noslēgta 1986. gadā, kad P. Lavini bija 17, bet K. Velozu 44 gadi; laulība šķirta 2004. gadā). Atsaucoties uz šo informāciju, vairāki sabiedrības pārstāvji pret K. Velozu vērsuši publiskus apvainojumus pedofīlijā – viņam vienmēr izdevies juridiskā ceļā panākt to atsaukšanu; oficiālas apsūdzības mūziķim nav izvirzītas.

Alegria, Alegria; Baby; Cucurrucucú Paloma; You Don’t Know Me; Irene; Lua de São Jorge; Meia-Lua Inteira; Nine Out of Ten; O Leaozinho; Odara; Oração ao Tempo; Peter Gast; Qualquer Coisa; Soy Loco Por Ti America; Tropicália; Você È Linda.

Domingo (Philips, 1967, ar Galu Kostu); Caetano Veloso (Philips, 1968); Caetano Veloso (Philips, 1969); Caetano Veloso (Polygram, 1971); Transa (Polygram, 1972); Barra 69* (Philips, 1972, ar Žilbertu Žilu); Qualquer Coisa (Polygram, 1975); Jóia (Polygram, 1975); Bicho (Polygram, 1977); Muito (Philips, 1978); Cinema Transcendental (Polygram, 1979); Uns (Philips, 1983); Caetanear (Philips, 1985); Estrangeiro (Philips, 1989); Circuladô (Philips, 1991); Tropicália 2 (Philips, 1991, ar Žilbertu Žilu); Fina Estampa (Philips, 1994); Livro (Nonesuch, 1998); A Foreign Sound (Nonesuch, 2004); Cê (Nonesuch, 2006); Abraçaço (Universal, 2012); Live at Carnegie Hall* (Nonesuch, 2012, ar Deividu Bērnu); Dois Amigos* (Sony, 2016, ar Žilbertu Žilu).

* koncertieraksti