Lai arī darbību sākusi pankroka uzplaukuma epicentrā, Talking Heads nebija panku grupa. Pankrokam raksturīgo spontanitāti un novatorisku ierakstu producēšanas tehniku kombinējot ar ritmblūza, fanka, minimālisma, Rietumāfrikas un Ziemeļāfrikas mūzikas ietekmēm un deju ritmiem, tā kļuva par vienu  no pirmajām radoši un komerciāli nozīmīgajām postpanka jeb jaunā viļņa estētikas pārstāvēm un atstāja tālejošu ietekmi uz savas un nākamo paaudžu mūziku.

Dziedātājs un ģitārists Deivids Bērns (David Byrne), bundzinieks Kriss Francs (Chris Frantz, pilnā vārdā Čārtons Kristofers Francs, Charton Christopher Frantz) un viņa turpmākā dzīvesbiedre Tīna Veimusa (Tina Weymouth, pilnā vārdā Martina Mišele Veimusa, Martina Michèle Weymouth) iepazinās 70. gadu sākumā, mācoties Rodailendas Dizaina skolā (Rhode Island School of Design) Rodailendas un Providensas plantāciju pavalstī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). D. Bērns un K. Francs šeit muzicēja grupā The Artistics, bet kopš 1974. gada muzikālo darbību abi turpināja Ņujorkā. Par viņu jaunās grupas basģitāristi kļuva T. Veimusa, kurai iepriekšējas muzikālas pieredzes nebija. Grupas nosaukumam viņi izvēlējās ironisku vārdu salikumu, ar ko parasti apzīmē televīzijas diskusiju pārraižu dalībniekus – Talking Heads (angļu ‘Runājošās galvas’). 1977. gadā viņiem pievienojās agrākais grupas Modern Lovers taustiņinstrumentālists un ģitārists, arī arhitektūras students Hārvarda Universitātē (Harvard University) Džerijs Herisons (Jerry Harrison, pilnā vārdā Džeremija Grifins Herisons, Jeremiah Griffin Harrison). Vēlāk grupas sastāvs nav mainījies.

Grupas pirmā uzstāšanās notika 1975. gadā Ņujorkas klubā CBGB, iesildot Ramones koncertu, un arī turpmāk tās darbība saistīta ar CBGB, kas nereti dēvēts par amerikāņu pankroka šūpuli, kur regulāri muzicēja tādas grupas un izpildītāji kā Television; Petija Smita (Patti Smith) Band; Blondie un citi.

Par nozīmīgu pavērsienu Talking Heads mākslinieciskajā attīstībā kļuva otrajā albumā More Songs About Buildings and Food (1978) aizsāktā sadarbība ar angļu mūziķi un producentu Braienu Īno (Brian Eno). Viņa ietekmē grupa paplašināja muzikālo iedvesmas avotu loku, aizraujoties ar fanku un Āfrikas mūzikas ritmisko daudzveidību. Skanējums kļuva netradicionālāks un eksperimentālāks, taču mūzikas ritmiskā vitalitāte un melodiskā kvalitāte tai ļāva uzrunāt salīdzinoši plašu publiku.

Par Talking Heads pirmo populāro singlu 1978. gadā kļuva soulmūziķa Ela Grīna (Al Green) hita Take Me to the River kaverversija, tomēr grupas repertuāra lielāko daļu veidoja tās mūziķu oriģinālkompozīcijas ar bieži vien ironiskiem Rietumu patērētājsabiedrības dzīvesveidu komentējošiem D. Bērna tekstiem.

Darbu ar B. Īno grupa turpināja arī nākamajos albumos Fear of Music (1979) un Remain in Light (1980). Otrais albums, kurā līdzās fanka un disko ritmiem dzirdamas spēcīgas rietumāfrikāņu laikmetīgās mūzikas (afrobeat) un Ziemeļāfrikas arābu mūzikas ietekmes, ir viena no grupas radošās darbības virsotnēm – albums, kas būtiski ietekmējis 80. gadu postpanka, hiphopa un pasaules mūzikas (world music) estētikas. Par spīti mūzikas eksperimentālajam raksturam tajā ir viens no Talking Heads vispazīstamākajiem skaņdarbiem, desmitgades deju mūzikas klasikai piederīgais Once in a Lifetime. Radniecīgus eksperimentus D. Bērns un B. Īno šajā laikā īstenoja arī divatā radītā albumā My Life in the Bush of Ghosts (1981).

Darbības turpinājumā Talking Heads izdeva savus komercpanākumiem bagātākos albumus – Speaking in Tongues (1983), koncertierakstu Stop Making Sense (1984) un Little Creatures (1985) ar grupai neraksturīgi tradicionālu poproka skanējumu un divām no tās populārākajām kompozīcijām And She Was un Road to Nowhere.

Nozīmīga Talking Heads radošās identitātes sastāvdaļa bija atšķirīgs vizuālais tēls, kas uzsvērts atraktīvos un muzikālās televīzijas MTV bieži pārraidītos videoklipos, kā arī koncertfilmu žanra hrestomātijai bieži pieskaitītā filmā “Zaudēt jēgu” (Stop Making Sense, režisors Džonatans Demms, Jonathan Demme, ASV, 1984). Desmitgades otrajā pusē grupas darbību sarežģīja iekšējas nesaskaņas starp radošo līderi D. Bērnu un pārējiem mūziķiem.

Oficiāli par kopējo gaitu izbeigšanu mūziķi paziņoja 1991. gadā, taču grupas reālā darbība bija beigusies jau vairākus gadus iepriekš (pēdējais albums Naked –  1988. gads, pēdējā koncertturneja – 1983. gads).

Aktīvākā un panākumiem bagātākā individuālā karjera bijusi D. Bērnam, kurš izdevis solo albumus, sadarbojies ar B. Īno, Normenu Kuku (Norman Cook, pazīstams arī kā Fetbojs Slims, Fatboy Slim), Sentvinsentu (St. Vincent) un citiem mūziķiem, sacerējis mūziku filmām, dejas un teātra izrādēm, sarakstījis grāmatas par mūziku, mākslu, velobraukšanu un citām tēmām, izstādījis vizuālās mākslas darbus. 1988. gadā D. Bērns nodibināja pasaules mūzikas ierakstu kompāniju Luaka Bob.

K. Francs un T. Veimusa kopš 1981. gada periodiski muzicējuši pašu izveidotā grupā Tom Tom Club, kā arī producējuši citu mākslinieku (Happy Mondays; Zigijs Mārlijs, Ziggy Marley, u. c.) ierakstus. Dž. Herisons izdevis solo albumus, kā arī producējis daudzu mūziķu (Live; Crash Test Dummies; Violent Femmes u. c.) ierakstus.

1996. gadā K. Francs, T. Veimusa un Dž. Herisons apvienojās grupā The Heads (nosaukuma Talking Heads lietošanu tiesvedības ceļā aizliedza D. Bērns) un izdeva albumu No Talking, Just Head ar vairāku viesvokālistu (Debija Herija, Debbie Harry; Maikls Hatčenss, Michael Hutchence; Marija Makī, Maria McKee u. c.) līdzdalību, kā arī veica koncertturneju ar grupas Concrete Blonde dziedātāju Džoneti Napolitano (Johnette Napolitano).

Talking Heads ievērojamākais nopelns ir jaunu attīstības virzienu un stilistiskas daudzveidības iezīmēšana, arī intelektuālās dimensijas aktualizēšana mūzikas vidē, kas 20. gs. 70. gadu 2. pusē veidojās pankroka ietekmē. Apsteidzot t. s. pasaules mūzikas popularitātes vilni, grupa intensīvi eksperimentēja ar rietumāfrikāņu poliritmiju, arābu mūzikas intonācijām un citām rokmūzikā vēl mazapgūtām ietekmēm, tā izkopjot oriģinālu un stilistiski ietilpīgu skanējumu, kas iedvesmojis vairāku paaudžu ārtroka, postpanka, pasaules un deju mūzikas, hiphopa un citu žanru māksliniekus: The 1975; Arcade Fire; The B-52’s; Bloc Party; "Dzeltenie pastnieki"; Franz Ferdinand; Mobijs (Moby); Nellija Furtado (Nelly Furtado); Gang of Four; Joy Division; The Killers; LCD Soundsystem; No Doubt; Primus; Sentvinsenta; The Strokes; The Ting Tings; Vampire Weekend; The Weeknd, arī grupu Radiohead, kuras nosaukums aizgūts no Talking Heads skaņdarba Radio Head un citus.

Grupas dziesmas savā repertuārā iekļāvuši Toms Džonss (Tom Jones) & The Cardigans; Pīters Geibriels (Peter Gabriel); k. d. lenga (k.d. lang); The Lumineers; Phish; The Staple Singers; This Mortal Coil; Velvet Revolver un citi mūziķi, bet beniniešu dziedātāja, reizēm par Āfrikas prīmu dēvētā Anželika Kidžo (Angélique Kidjo) skaņuplatē Remain in Light (2018) interpretējusi tāda paša nosaukuma Talking Heads albumu.

More Songs About Buildings and Food un Remain in Light iekļauti žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (Rolling Stone’s 500 Greatest Albums of All Time, 2020).

Grupa uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2002).

D. Bērns (vokāls, ģitāra, 1975–1991)

K. Francs (sitamie instrumenti, 1975–1991)

T. Veimusa (basģitāra, fona vokāls, 1975–1991)

Dž. Herisons (taustiņinstrumenti, ģitāra, 1977–1991)

And She Was; Blind; Burning Down the House; Girlfriend Is Better; Heaven; Life During Wartime; (Nothing But) Flowers; Once in a Lifetime (Talking Heads/B. Īno); People Like Us; Psycho Killer; Road to Nowhere; Sax and Violins; Slippery People; Take Me to the River (E. Grīns/Mebons Hodžs, Mabon Hodges); This Must Be the Place (Naive Melody); Wild Wild Life.

* ja nav norādīti citi autori

Talking Heads: 77 (Sire, 1977); More Songs About Buildings and Food (Sire, 1978); Fear of Music (Sire, 1979); Remain in Light (Sire, 1980); The Name of This Band Is Taking Heads* (Sire, 1982); Speaking in Tongues (Sire, 1983); Stop Making Sense* (Sire, 1984); Little Creatures (Sire, 1985); True Stories (Sire, 1986); Naked (Sire, 1988).

* koncertieraksti