Lielāko radošo un komerciālo panākumu laiks bija 20. gs. 70. gados, augstvērtīgus ierakstus izdevis arī vēlāk. Nereti dēvēts par pēdējo no soulmūzikas “klasiskā” perioda (t. i. - līdz disko dominances sākumam) izcilajiem vokālistiem.

Bija sestais bērns nabadzīgā desmit bērnu pusgraudnieku ģimenē. Tēvs, būdams stipri reliģiozs garīgās mūzikas cienītājs, kopā ar vecākajiem dēliem nodibināja gospeļmūzikas grupu The Greene Brothers, kas uzstājās Arkanzasas un – pēc dzīvesvietas maiņas – Mičiganas pavalsts afroamerikāņu baznīcās. Tajā pirmo profesionālo pieredzi guva arī E. Grīns. Dziedātājam bija 18 gadu, kad tēvs, pieķēris dēlu klausāmies laicīgus ritmblūza ierakstus, to padzina gan no ģimenes grupas, gan mājas. E. Grīna tālākā darbība saistīta ar vokālo kvartetu The Creations (vēlākais nosaukums Al Greene & The Soul Mates), kas izpildīja gan gospeļus, gan laicīgu ritmblūzu, un 1967. gadā izdeva savu vienīgo hitu Back Up Train.

1968. gadā E. Grīns jau kā solomākslinieks uzsāka sadarbību ar mūziķi, aranžētāju, producentu un Memfisas (Tenesī pavalsts, ASV) ierakstu kompānijas Hi Records viceprezidentu Villiju Mičelu (Willie Mitchell) – abu radošais tandēms pastāvēja astoņus gadus, laižot klajā vairākus singlus (Tired of Being Alone, 1971; Let’s Stay Together, 1971; I’m Still in Love with You, 1972; Livin’ for You, 1973, un citus) un albumus (Let’s Stay Together, 1972; I’m Still in Love with You, 1972; Call Me, 1973, un citus), kas E. Grīnam ļāva kļūt par vienu no populārākiem soula izpildītājiem.

V. Mičela vadībā E. Grīns izstrādāja oriģinālu un viegli atpazīstamu izpildījuma manieri – gospeļa tradīcijā sakņots falseta dziedājums ar maigi delikātu frāzējumu, grūtsirdīgām nopūtām un jutekliskiem izsaucieniem, kuros erotiska kaisle apvienojusies ar nostalģisku smeldzi. E. Grīna izteikti romantiskajā repertuārā ietilpa arī roka, popmūzikas un kantrī (The Beatles; The Doors; The Bee Gees; Henks Viljamss, Hank Williams, u. c. autori) skaņdarbu adaptācijas soula un fanka stilistikās, tomēr vairums dziedātāja pazīstamāko ieskaņojumu bija viņa paša sacerējumi (nereti līdzautorībā ar V. Mičelu u. c. mūziķiem) izsmalcināti elegantā V. Mičela producējumā, kam raksturīga vienkārša ritmiskā pulsācija ar uzsvērtām zemo frekvenču skaņām un romantiski klusināts stīgu un pūšaminstrumentu skanējums.

1974. gadā mentāli nelīdzsvarota bijusī draudzene E. Grīnu aplēja ar verdošu biezputru un pēc tam nošāvās. Šim incidentam, kurā mūziķis guva smagus apdegumus, bija tālejoša ietekme uz viņa radošo darbību un reliģisko pārliecību. Autobiogrāfijā “Aizved mani uz upi” (Take Me to the River, 2000) E. Grīns raksta, ka jau 1973. gadā, esot panākumu virsotnē, viņu piemeklējusi “dziļa garīga atklāsme”, kas likusi sevi no jauna apzināties kā kristieti. Savukārt pēc traģiskā atgadījuma viņš iegādājās nelielu baznīcu Memfisā, ordinējās priestera amatā un kļuva par draudzes mācītāju.

E. Grīns turpināja darboties arī mūzikā un 1977. gadā, pārtraucis sadarbību ar V. Mičelu, laida klajā pašproducētu albumu The Belle Album, kurā risina savu iekšējo konfliktu starp laicīgās un garīgās dzīves pretrunām. Vairāki kritiķi to atzinuši par vienu no viņa nozīmīgākajiem darbiem, tomēr albums guva vien minimālu ievērību, apliecinot soula popularitātes mazināšanos laikā, kad popularitāti strauji iemantoja diskomūzika.

1979. gadā E. Grīns kādā koncertā nokrita no skatuves. Šo negadījumu mūziķis uztvēra kā Dieva brīdinājumu un turpmāk, atteicies no laicīga repertuāra, pievērsās kristīgai mūzikai, radot virkni Dievu slavinošu albumu, kuri nespēja atkārtot viņa agrāko ierakstu komercpanākumus, taču tika novērtēti ar vairākām Grammy balvām soulgospeļa un gospeļmūzikas kategorijās.

Kopš 80. gadu 2. puses dziedātājs epizodiski atgriezies arī pie laicīgas mūzikas (1988. gadā iedziedāja duetu Put a Little Love in Your Heart ar Eniju Lenoksu, Annie Lennox; 1994. gadā Grammy balvu kategorijā Labākā popmūzikas sadarbība ar vokālu, Best Pop Collaboration with Vocals, saņēma E. Grīna un kantrīdziedātāja Laila Laveta, Lyle Lovett duets Funny How Time Slips Away), tomēr vairumam viņa darbu arī turpmāk piemita kristīga ievirze.

21. gs. sākumā E. Grīns pēc ilgstoša pārtraukuma atjaunoja sadarbību ar V. Mičelu un laida klajā laicīgu popdziesmu albumus I Can’t Stop (2003) un Everything’s OK (2005), kuros viņa 70. gadu ierakstiem raksturīgais skanējums apvienots ar laikmetīgām tendencēm. Savukārt augstu vērtējumu guvušā albumā Lay It Dawn (2008), ko producējuši hiphopa mūziķi Questlove un Džeimss Poizers (James Poyser), cita starpā dzirdami arī dueti ar mūsdienu R&B izpildītājiem Entoniju Hemiltonu (Anthony Hamilton), Džonu Ledžendu (John Legend) un Korinu Beiliju Reju (Corinne Bailey Rae).

Pēc Lay It Down E. Grīns mūziķa karjeru turpinājis vien sporādiski, pārsvarā nododoties mācītāja misijai savā baznīcā.

E. Grīns uzņemts Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1995), Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, 2004) un Gospeļmūzikas slavas zālē (Gospel Music Hall of Fame, 2004). Mūziķim piešķirtas 12 Grammy balvas, ieskaitot godalgu par mūža ieguldījumu (Grammy Lifetime Achievement Award, 2002).

Trīs viņa albumi (t. sk. izlase Greatest Hits, 1975) iekļauti žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku izcilāko albumu reitingā (Rolling Stone 500 Greatest Albums of All Time, 2012).

Back Up Train; Call Me (Come Back Home); Full of Fire; Here I Am (Come and Take Me); I’m Still in Love with You; Keep Me Cryin; L-O-V-E (Love); Let’s Get Married; Let’s Stay Together; Livin’ for You; Put a Little Love in Your Heart*; Sha-La-La (Make Me Happy); Take Me to the River; Tired of Being Alone; You Ought to Be with Me

* ar E. Lenoksu

Back Up Train (Hot Line Music Journal, 1967); Green Is Blues (Hi, 1969); Al Green Gets Next to You (Hi, 1971); Let’s Stay Together (Hi, 1972); I’m Still in Love with You (Hi, 1972); Call Me (Hi, 1973); Livin’ for You (Hi, 1973); Al Green Explores Your Mind (Hi, 1974); Al Green Is Love (Hi, 1975); Full of Fire (Hi, 1976); Have a Good Time (Hi, 1976); The Belle Album (Hi, 1977); Truth N’Time (Hi, 1978); The Lord Will Make a Way (Myrrh, 1980); Tokyo Live* (Hi, 1981); Higher Plane (Myrrh, 1981); Precious Lord (The Right Stuff, 1982); I’ll Rise Again (The Right Stuff, 1983); The Christmas Album (The Right Stuff, 1983); Trust in God (The Right Stuff, 1984); He Is the Light (The Right Stuff, 1985); Soul Survivor (A&M, 1986); I Get Joy (A&M, 1989); From My Soul (Arrival, 1990); Love Is Reality (Epic, 1992); Don’t Look Back (RCA, 1993); Your Heart’s in Good Hands (MCA, 1995); I Can’t Stop (Blue Note, 2003); Everything’s OK (Blue Note, 2005); Lay It Down (Blue Note, 2008)

* koncertieraksti