Par Lielo amerikāņu dziesmu grāmatu kā noteiktu kultūrvēsturisku vērtību kopumu mūzikas pētnieki runā kopš 20. gs. 70. gadu sākuma. Piederība šim kanonam nav strikti saistāma ar konkrētu vēsturisku laikposmu, taču visbiežāk uz to attiecināti laikā no 20 gs. 20. gadiem līdz 50. gadiem tapuši skaņdarbi, kas parasti sacerēti Brodveja muzikālo teātru izrādēm vai Holivudas kino mūzikliem. Mūzikas kritiķis un vēsturnieks, grāmatas “B puse: Skārda pannu alejas gals un lielās amerikāņu dziesmas atdzimšana” (The B Side: The Death of Tin Pan Alley and the Rebirth of the Great American Song, 2015) autors Bens Jagoda (Ben Yagoda) uz Lielo dziesmu grāmatu attiecina 300–400 šajā periodā sacerētu dziesmu; līdzīgās domās ir arī vairums citu populārās mūzikas pētnieku.
Šo dziesmu vairumam piemīt spilgtas, viegli uztveramas melodijas, vairāk vai mazāk jūtamas džeza ietekmes un vienkārši, bet eleganti formulēti romantiskas ievirzes teksti, arī stipri izteikts sentiments un optimisms, kas veicināja rezonansi dažādos sabiedrības slāņos, nodrošinot pozitīvas emocijas lielās depresijas un Otrā pasaules kara laikā. Daudzus skaņdarbus izpildīja gan ievērojami vokālisti, kas nereti uzstājās lielo svinga orķestra pavadībā, gan džeza instrumentālisti, kas tos bieži izmantoja savām improvizācijām.
