Viens no ievērojamākiem mūziķiem džeza vēsturē; sacerējis daudz skaņdarbu, kas kļuvuši par džeza un populārās mūzikas klasiku jeb standartiem. Kaut arī D. Elingtona vārds visciešāk saistīts ar lielo svinga orķestru jeb bigbendu (big band) popularitātes laiku 20. gs. 30. un 40. gados, kad svinga dejošana bija viens no iecienītākiem amerikāņu izklaides veidiem, augstvērtīgu radošo darbību turpināja līdz pat mūža beigām. Pats savu jaunradi nesauca par džezu, bet par “amerikāņu mūziku” (American music).

Dzimis un audzis muzikālā vidusšķiras afroamerikāņu ģimenē. Bērnībā skolotājas vadībā mācījās klasisko klavierspēli un aizrāvās ar regtaima mūziku un 15 gadu vecumā sacerēja pirmo skaņdarbu. Vidusskolas laikā sāka apgūt glezniecību un izpelnījās stipendiju studijām prestižā mākslas augstskolā, tomēr izvēlējās nākotni saistīt ar mūziku. 17 gadu vecumā sāka ar dažādiem mūziķu sastāviem uzstāties deju pasākumos. Jau bērnībā izcēlās ar izsmalcinātām manierēm un runasveidu, tādēļ tika iesaukts par Djūku (angļu duke ‘hercogs’).

1923. gadā D. Elingtons pārcēlās uz Ņujorku, kur sāka vadīt sekstetu, kas pakāpeniski pārauga arvien lielākos mūziķu sastāvos, iekļaujoties lielo svinga orķestru muzicēšanas tradīcijā, kas 30. gados kļuva par vadošo džeza stilistiku. 1927.–31. gadā orķestra pastāvīgā rezidence bija populārais Hārlemas naktsklubs Cotton Club – kluba mūziķu uzstāšanos regulāri translēja radio, veicinot to atpazīstamību nacionālā mērogā. 1928. gadā Billboard Top 20 sasniedza D. Elingtona orķestra izpildītā dziesma Creole Love Call (vokāliste Adelaide Hola, Adelaide Hall), kurai sekoja daudz citu populāru un visbiežāk paša D. Elingtona sacerētu skaņdarbu.

D. Elingtona komponista, aranžētāja un kolektīva vadītāja talants, spilgtais orķestra solistu sniegums (dažādos periodos orķestrī muzicējuši trompetists Kūtijs Viljamss, Cootie Williams; saksofonisti Harijs Kērnijs; Harry Carney; Džonijs Hodžess, Johnny Hodges; Bens Vebsters, Ben Webster; basists Džimijs Blentons, Jimmy Blanton, u. c. ievērojami instrumentālisti) un pastāvīgās vokālistes Aivijas Andersones (Ivie Anderson) sketa dziedājums un interpretācijas dotības ļāva izstrādāt īpašu, no konkurentiem atšķirīgu skanējumu un spēles manieri, kam bija milzīga ietekme gan uz lielo svinga orķestru, gan t. s. simfodžeza (symphonic jazz) stilistikas attīstību. 1937.–38. gadā, atkal kļūstot par Cotton Club pastāvīgo orķestri, tas jau bija viens no populārākajiem bigbendiem pasaulē, un koncertēja ne vien ASV, bet arī Eiropā.

40. gadu 2. pusē, svinga dejošanai un līdz ar to arī lielajiem orķestriem izejot no modes, D. Elingtona kolektīva slava mazinājās, taču, atšķirībā no daudziem citiem bigbendiem, tas spēja darbību turpināt, un 50. gadu 2. pusē atkal atguva popularitāti un intensīvi koncertēja daudzās valstīs; 1971. gadā uzstājās arī vairākās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības pilsētās, kur tā bija viena no pirmajām prominentu Rietumvalstu džeza mūziķu koncertturnejām. Orķestri D. Elingtons vadīja līdz pat savai nāvei 1974. gadā; vēlāk tas darbojās viņa dēla Mersera Elingtona (Mercer Ellington) vadībā.

D. Elingtons ir viens no ievērojamākiem un ražīgākiem komponistiem džeza vēsturē – sacerējis vairāk nekā 3 tk dažādas formas un žanru skaņdarbu. Pirmo ievērību guva kā deju mūzikas autors ar formā koncentrētām svinga kompozīcijām, kurās, tālāk attīstot Ņūorleānas tradicionālā džeza stilistiku, nereti izmantoti neierasti harmoniskie un ritmiskie risinājumi, kā arī dotas plašas iespējas izpausties orķestra solistu meistarībai. 30. gados pievērsās daudzveidīgiem radošiem meklējumiem, radot virkni formā izvērstāku un saturiski daudzslāņaināku, impresionistiskām skaņu faktūrām bagātu kompozīciju: Creole Rhapsody (1931); Echoes of Harlem (1936); Diminuendo and Crescendo in Blue (1937) un citas.

Radošā brieduma periodā sacerēja daudzus liela apjoma skaņdarbus, kuros nereti tuvojās klasiskās mūzikas formveidei un instrumentācijai, t. sk. afroamerikāņu vēstures svīta Black, Brown and Beige (1943); simfodžeza kompozīcija Harlem (1950); džeza vēstures alegorija A Drum Is a Woman (1956, līdzautorība ar Billiju Streihornu, Billy Strayhorn); svīta ar Viljama Šekspīra (William Shakespeare) liriku Such Sweet Thunder (1957, ar B. Streihornu) un Japānas koncertturnejas iedvesmota svīta The Far East Suite (1967, ar B. Streihornu). Savukārt D. Elingtona un B. Streihorna skaņu celiņš filmai “Slepkavības anatomija” (Anatomy of a Murder, režisors Otto Premingers, Otto Preminger, 1959) ir ne tikai klasisks kinomūzikas sacerējums, bet arī viens no pirmajiem Holivudas filmā plaši izmantotas afroamerikāņu džeza mūzikas paraugiem.

Mūža pēdējā desmitgadē komponists pievērsās garīgajai mūzikai, sacerot trīs liturģiskās mūzikas koncertus (A Concert of Sacred Music, 1965; Second Sacred Concert, 1968; Third Sacred Concert, 1973), ko pats uzskatīja par saviem nozīmīgākajiem darbiem.

Visplašāk pazīstamo D. Elingtona jaunrades daļu veido dziesmas, kas nereti pieskaitītas Lielajai amerikāņu dziesmu grāmatai. Lai arī vairums viņa kompozīciju radītas kā instrumentāli skaņdarbi, vēlāk daudzas no tām (Mood Indigo, 1930; It Don’t Mean a Thing If It Ain’t Got That Swing, 1931; Sophisticated Lady, 1933; (In My) Solitude, 1934; In a Sentimental Mood, 1935; Satin Doll, 1958, u. c.) papildinātas ar dažādu autoru tekstiem, kļūstot par populārās mūzikas standartiem, ko interpretējuši Ella Ficdžeralda (Ella Fitzgerald), Billija Holideja (Billie Holiday), Nina Simone (Nina Simone), Lūiss Ārmstrongs (Louis Armstrong), Karmena Makreja (Carmen McRae), Sāra Vona (Sarah Vaughan) un citi vokālisti.

30. gadu nogalē mūziķis uzsāka sadarbību ar pianistu, komponistu, tekstu autoru un aranžētāju B. Streihornu – turpmāk savu tuvāko radošo partneri un nereti arī līdzautoru, kuram bija ievērojama nozīme D. Elingtona komponista talanta pilnveidē. B. Streihorns arī sacerējis vienu no pazīstamākām D. Elingtona orķestra repertuāra kompozīcijām Take the “A” Train (1939).

Lielāko daļu D. Elingtona ļoti apjomīgās diskogrāfijas (vairāki simti vienību) veido ieraksti, kas veikti ar viņa orķestri un tā sastāva modifikācijām, tomēr gan studijā, gan uz koncertskatuves viņš muzicējis arī ar citiem ievērojamiem kolēģiem. Starp sadarbības partneriem, bijušas gan svinga ēras izcilības Kaunts Beizijs (Count Basie), L. Ārmstrongs, E. Ficdžeralda un saksofonists Kolmens Hokinss (Coleman Hawkins), gan tādi bibopa paaudzes mūziķi kā Džons Koltreins (John Coltrane), Čārlzs Minguss (Charles Mingus) un Makss Roučs (Max Roach). Savukārt albumā Francis A. & Edward K. (1967) D. Elingtons sastrādājies ar Frenku Sinatru (Frank Sinatra).

D. Elingtons uzņemts Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, 1971), kā arī Lielo orķestru un džeza slavas zālē (Big Band and Jazz Hall of Fame, 1978), viņam piešķirtas 13 Grammy balvas, ieskaitot godalgu par mūža ieguldījumu (Lifetime Achievement Award, 1966, tolaik – “Binga Krosbija balva”, Bing Crosby Award).

D. Elingtonam veltīti vairāki skaņdarbi: Deiva Brubeka (Dave Brubeck) kompozīcija The Duke (1954); Mailza Deivisa (Miles Davis) He Loved Him Madly (1974); Č. Mingusa Duke Ellington’s Sound of Love (1974) un Stīvija Vondera (Stevie Wonder) Sir Duke (1976). Daudzi ievērojami mākslinieki (E. Ficdžeralda; S. Vona; Tonijs Benets, Tony Bennett; Oskars Pītersons, Oscar Peterson; Dizijs Gilespijs, Dizzy Gillespie; Džo Pass, Joe Pass, u. c.) ieskaņojuši viņa mūzikas interpretāciju albumus.

Mūziķa dzimtajā pilsētā Vašingtonā viņa vārdā nosaukts tilts (Duke Ellington Bridge), bet Ņujorkā, kur D. Elingtons aizvadījis radošā mūža lielāko daļu – iela (Djūka Elingtona Bulvāris, Duke Ellington Boulevard); Ņujorkas Centrālparkā uzstādīts viņam veltīts piemineklis (skulptors Roberts Greiems, Robert Graham).

ASV Pasts laidis apgrozībā pastmarku ar D. Elingtona portretu (1986), bet mūziķa simtgadē (1999) viņa ieguldījums mākslā un kultūrā tika godināts ar Pulicera speciālbalvu (Pulitzer Prize Special Award).

ASV prezidents Lindons Džonsons (Lyndon Johnson) D. Elingtonam piešķīris Prezidenta Zelta medaļu (President’s Gold Medal, 1966), prezidents Ričards Niksons (Richard Nixon) – Brīvības medaļu (Medal of Freedom, 1969). Francijas valdība viņu apbalvojusi ar valsts augstāko apbalvojumu Goda leģiona ordeni (Légion d'honneur, 1973).

Black and Tan Fantasy; Black, Brown and Beige; Caravan (Huans Tisols, Juan Tizol)*; Concerto for Cootie; Cotton Train; Creole Rhapsody; East St. Louis Toodle-Oo (Bubers Milijs, Bubber Miley); In a Sentimental Mood (Manijs Kurcs, Manny Kurtz/Ērvings Millss, Irving Mills); (In My) Solitude (Edijs Delānžs, Eddie DeLange/Ē. Millss); It Don’t Mean a Thing If It Ain’t Got That Swing (Ē. Millss); Mood Indigo (Bārnijs Bigards, Barney Bigard/Ē. Millss); Prelude to a Kiss (Ērvings Gordons, Irving Gordon/Ē. Milss); Rockin’ in Rhythm (Harijs Kārnijs, Harry Carney/Ē. Millss); Satin Doll (B. Streihorns, Billy Straihorn/Džonijs Mersers, Johnny Mercer); Sophisticated Lady (Ē. Millss/Mičels Perišs, Mitchell Parish); The Tattooed Bride; Warm Vallley.

* iekavās aiz nosaukuma norādīti līdzautori; daudzi minētie skaņdarbi pazīstami gan instrumentālās, gan vokālinstrumentālās versijās ar atšķirīgiem līdzautoriem

Masterpieces by Ellington (Columbia, 1951); Ellington Uptown (Columbia, 1953); Dance to the Duke! (Capitol, 1954); Ellington ’55 (Blue Note, 1954); Ellington at Newport* (Columbia, 1956); Such Sweet Thunder (Columbia, 1957); Ella Fitzgerald Sings the Duke Ellington Songbook (Verve, 1957, ar E. Ficdžeraldu); Newport 1958* (Mosaic, 1958); Black, Brown and Beige (Columbia, 1958); Anatomy of  a Murder• (Columbia, 1959); Back to Back: Duke Ellington and Johnny Hodges Play the Blues (Verve, 1959, ar Dž. Hodžesu); Side by Side (Verve, 1959); Blues in Orbit (Columbia, 1959); Piano in the Background (Columbia, 1960); A Portrait of Duke Ellington (Verve, 1960); The Nutcracker Suite (Columbia, 1960); Piano in the Foreground (Columbia, 1961); The Great Reunion (Roulette, 1961, ar L. Ārmstrongu); Together Again (Roulette, 1961, ar L. Ārmstrongu); First Time! The Count Meets the Duke (Columbia, 1961, ar K. Beiziju); Money Jungle (Blue Note, 1962, ar Č. Mingusu un M. Rouču); Duke Ellington Meets Coleman Hawkins (Impulse!, 1962, ar K. Hokinsu); Afro Bosa (Reprise, 1963); Duke Ellington & John Coltrane (Impulse!, 1963, ar Dž. Koltreinu); The Great Paris Concert* (Atlantic, 1963); Ella at Duke’s Place (Verve, 1965, ar E. Ficdžeraldu); A Concert of Sacred Music* (RCA, 1966); Ella & Duke at the Côte D’Azur* (PolyGram, 1967, ar E. Ficdžeraldu); Far East Suite (RCA, 1967); ...And His Mother Called Him Bill (RCA, 1967); Francis A. & Edward K. (Reprise, 1967, ar F. Sinatru); Second Sacred Concert (Prestige, 1968); The Afro-Eurasion Eclipse (Decca, 1971); Eastbourne Performance* (BMG, 1973).

* koncertieraksti

• mūzika tāda paša nosaukuma filmai