Viens no 20. gs. iecienītākajiem izklaides māksliniekiem, ievērojamākais amerikāņu dziedātājs un panākumiem bagāts kinoaktieris 20. gs. 30. un 40. gados. Būtiski izmainot populārās mūzikas vokālā izpildījuma tradīciju, ieskaņoja apmēram 2000 dziesmu, tai skaitā kopdarbus ar citiem ievērojamiem māksliniekiem: Djūku Elingtonu (Duke Ellington), Lūisu Ārmstrongu (Louis Armstrong), Ellu Ficdžeraldu (Ella Fitzgerald), Džūdiju Gārlendu (Judy Garland), Pegiju Lī (Peggy Lee), Fredu Astēru (Fred Astaire), Frenku Sinatru (Frank Sinatra), Lesu Polu (Les Paul), The Andrews Sisters u. c.
Bings Krosbijs
amerikāņu dziedātājs un kinoaktieris
Saistītie šķirkļi
Bings Krosbijs. 20. gs. 50. gadi.
Satura rādītājs
Bērnība un jaunība, mūzikas gaitu sākums
B. Krosbijs bija ceturtais bērns muzikālā septiņu bērnu strādnieku ģimenē. Mācījās katoļu pamatskolā, un jau agrā bērnība iemīlēja mūziku, īpaši komiķa un dziedātāja Ala Džolsona (Al Jolson) ierakstus. Šajā laikā arī ieguva iesauku Bings.
17 gadu vecumā iestājās Gonzagas Universitātē (Gonzaga University, Spokenā, Vašingtonas pavalsts), lai apgūtu jurista izglītību, taču studijas nepabeidza, jo sāka dziedāt grupās, kas muzicēja dejās, kinoteātros un Spokenas radio.
Profesionālā darbība
20. gs. 20. gadi. Pirmā atzinība
1925. gadā B. Krosbijs ar savu tuvāko muzikālo partneri Alu Rinkeru (Al Rinker) pārcēlās uz Losandželosu (Kalifornijas pavalsts, ASV) un sāka uzstāties ar populāro Pola Vaitmena (Paul Whiteman) orķestri. Nākamajā gadā abu duets veica pirmos ierakstus un līdz ar Harija Berisa (Harry Barris) pievienošanos pārtapa veiksmīgā trio The Rhythm Boys. 30. gadu sākumā, B. Krosbija popularitātei pamazām aizēnojot kopīgos panākumus (1928. gadā ieskaņoja pirmo lielo solo hitu Ol’ Man River), viņš trio pameta, lai nodotos individuālai karjerai.
20. gs. 30. gadi. Nacionāla slava
1931.–1933. gadā nacionāla mēroga panākumus veicināja uzstāšanās Ņujorkas radiostacijas WABC ikdienas (sešas reizes nedēļā) pārraidē, kuras sākotnējais nosaukums bija “15 minūtes ar Bingu Krosbiju” (15 Minutes with Bing Crosby). Tās vajadzībām dziedātājs apguva plašu repertuāru, kura izcelsme parasti saistījās ar Ņūorleānas džeza un t. s. Skārda pannu alejas apriti.
1934. gadā B. Krosbijs noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju Decca Records. Turpmāk viņa repertuārs kļuva vēl daudzveidīgāks, aptverot gandrīz visus tolaik populāros mūzikas novirzienus (džezs, kantrī, tautas un baznīcas, īru un havajiešu dziesmas, Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas skaņdarbi, patriotiskas dziesmas, operešu ārijas u. c.) un ļaujot uzrunāt maksimāli plašu auditoriju; dziesmas viņam rakstīja laikmeta ievērojamākie autori: Kouls Porters (Cole Porter), Ērvings Berlins (Irving Berlin), Hogijs Kārmaikls (Hoagy Carmichael) u. c.
Džūdija Gārlenda un Bings Krosbijs ierakstu studijā. Visticamāk 20. gs. 30. gadi.
20. gs. 40. gadi. White Christmas un darbība Otrā Pasaules kara laikā
B. Krosbija slavu īpaši vairoja Ē. Berlina dziesma White Christmas, ko viņš savā radiopārraidē pirmoreiz izpildīja 1941. gada Ziemassvētkos, neilgi pēc ASV iesaistīšanās Otrajā pasaules karā. 1942. gadā B. Krosbijs White Christmas dziedāja Holivudas mūziklā “Brīvdienu viesnīca” (Holiday Inn, režisors Marks Sendričs, Mark Sandrich), kurā viņa partneris bija Freds Astērs (Fred Astaire), un izdeva skaņuplatē, kas guva vēl nepieredzētus panākumus, piedzīvoja daudzkārt atkārtotus izdevumus gan ASV (nacionālajā topā tā iekļuvusi 20 reižu, trīsreiz sasniedzot virsotni), gan daudzās citas valstīs, un joprojām ir visvairāk pārdotais singls mūzikas industrijas vēsturē – pēc Ginesa pasaules rekordu grāmatas (Guinness World Records) datiem, tā visā pasaulē pārdota vairāk nekā 100 miljonu tirāžā, t. sk. vismaz 50 miljoni singlu. White Christmas B. Krosbiju padarīja par populārāko dziedātāju pasaulē, arī daudzās valstīs, kur angļu valoda nebija izplatīta. Savukārt ASV šī dziesma vairāku paaudžu uztverē veicināja B. Krosbija saistību ar Ziemassvētkiem un tradicionālām amerikāņu dzīvesveida vērtībām.
Kara laikā B. Krosbijs regulāri dziedāja ASV bruņoto spēku radiopārraidēs, bija starp šovbiznesa slavenībām, kas visaktīvāk iesaistījās valdības kara aizņēmuma obligāciju pārdošanas kampaņā, kā arī daudz uzstājās Eiropā dislocētajiem amerikāņu kareivjiem. Karam beidzoties, dziedātājs ASV armijas aptaujā tika atzīts par cilvēku ar vislielāko ieguldījumu karavīru morāles stiprināšanā.
50. un 60. gadi
Starptautisku autoritāti B. Krosbijs saglabāja arī vēlāk, taču līdz ar rokenrola uzplaukumu 50. gados viņa popularitāte mazinājās. Tomēr dziedātājs joprojām daudz koncertēja, vadīja radio un televīzijas šovus (t. sk. gadskārtēju Ziemassvētku pārraidi), filmējās, kā arī izdeva jaunus ierakstus; turklāt 1959. gadā, beidzot ilggadējas attiecības ar Decca, nodibināja savu ierakstu kompāniju Project Records.
Šajā laikā vairākkārt atgriezās pie tradicionālā džeza izpildītāja ampluā, tostarp arī ieskaņojot albumu Bing & Satchmo (1960) ar savu lielāko mūzikas autoritāti L. Ārmstrongu.
Kino
B. Krosbija slavas sākums sakrita ar skaņu filmu izplatību un mūzikla žanra uzplaukumu, kas viņam ļāva skatuviskās un muzikālās dotības apliecināt arī kino. Debija Holivudā notika 1930. gadā, The Rhythm Boys sastāvā piedaloties filmā “Džeza karalis” (The King of Jazz, rež. Džons Marijs Andersons, John Murray Anderson), bet nedaudz vēlāk viņš noslēdza individuālu kontraktu ar studiju Paramount Pictures. Viņa pirmā lielā loma bija radio dziedātāja atveidojums muzikālā komēdijā “Lielā pārraide” (The Big Broadcast, rež. Frenks Tatls, Frank Tuttle, 1932), un tai sekoja daudzas līdzīgas ievirzes filmas.
1940. gadā plašu ievērību izpelnījās Viktora Šercingera (Victor Schertzinger) komēdija “Ceļš uz Singapūru” (Road to Singapore). B. Krosbija partneri tajā bija komiķis Bobs Houps (Bob Hope) un dziedošā aktrise Dorotija Lamūra (Dorothy Lamour); 1941.–1962. gadā viņi piedalījās vēl sešās filmās, kuru nosaukums sākās ar “Ceļš uz...” (Road to...) – tās visas vienoja ne tikai galveno aktieru trio, bet arī asprātīgas atsauces uz Holivudas slavenībām, filmām un to klišejām.
20. gs. 40. gadi un 50. gadu sākums bija B. Krosbija kinokarjeras kulminācijas laiks, kad dziedātājs bija viena no Holivudas pieprasītākajām zvaigznēm, filmas ar viņa dalību ierindojās starp visvairāk apmeklētajām, un viņa aktiermeistarība vairs neaprobežojās ar muzikālām un komiskām izpausmēm, iegūstot arī dramatiskāku šķautni. Par 1944. gada ienesīgāko kinolenti ASV kļuva “Ejot savu ceļu” (Going My Way, rež. Leo Makerijs, Leo McCarey), turklāt Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences) žūrija tai piešķīra “Oskara” balvu (Oscar) kategorijā Labākā filma (Best Picture). B. Krosbijs šoreiz atveidoja katoļu mācītāju, kura ietekmē huligānisku jauniešu banda pārtop baznīcas korī; 1945. gadā “Ejot savu ceļu” komercpanākumus atkārtoja tās turpinājums “Svētās Marijas baznīcas zvani” (The Bells of St. Mary’s), kurā mūķenes lomā līdzās B. Krosbijam filmējusies Ingrīda Bergmane (Ingrid Bergman).
Vienu no pārliecinošākajām dramatiskajām lomām – alkoholisma māktu dziedātāju un aktieri – B. Krosbijs atveidoja Džordža Sītona (George Seaton) kinodarbā “Lauku meitene” (The Country Girl, 1954). Šajā filmā viņa partnere bija Greisa Kellija (Grace Kelly), ar kuru (arī F. Sinatru un L. Ārmstrongu) B. Krosbijs saspēlējās arī muzikālā romantiskā komēdijā “Augstākā sabiedrība” (High Society, rež. Čārlzs Volterss, Charles Walters, 1956), kas kļuva pa vienu no pēdējām plašus panākumus guvušām filmām ar viņa līdzdalību.
Bings Krosbijs, Greisa Kellija un Frenks Sinatra filmā “Augstākā sabiedrība”. ASV, 1956. gads.
Mūža nogale
20. gs. 70. gadu sākumā B. Krosbijam veselības problēmu dēļ profesionālo darbību nācās pārtraukt, taču desmitgades vidū viņš to atsāka. 1977. gada rudenī dziedātājs aizvadīja veiksmīgu turneju pa Lielbritāniju, bet četras dienas pēc tās beigām (un trīs dienas pēc pēdējās ierakstu sesijas), spēlējot golfu Madrides pievārtē, viņu piemeklēja nāvējoša sirdslēkme.
Īsi pirms nāves B. Krosbijs Londonā (Anglija) nofilmējās televīzijas pārraidē “Vecie jaukie Ziemassvētki” (Merrie Olde Christmas), kurā starp viņa viesiem bija arī Deivids Bovijs (David Bowie). Abi kopā iedziedāja dziesmas The Little Drummer Boy un Peace on Earth; 1982. gadā tās tika izdotas singlā, kas sasniedza trešo vietu Lielbritānijas topā.
Mākslinieciskā savdabība un nozīme populārās mūzikas attīstībā
Slavas sākumperiodā B. Krosbijs atšķirībā no vairuma baltādaino vokālistu savu baritona dziedājumu balstīja Ņūorleānas džeza tradīcijā, kas arī viņa izpildītajām popdziesmām piešķīra ritmisku intensitāti un emocionālu svaigumu. Vēlāk, paplašinot stilistiskās robežas, B. Krosbijs saglabāja svinga izjūtu, kā arī džezam raksturīgu sinkopējumu un frāzējumu, taču atteicās no sketa u. c. primāri ar džezu saistītiem vokālās tehnikas paņēmieniem, turklāt prasmīgi izmantoja mikrofonu. Līdz 20. gs. 30. gadiem vairums vokālistu mikrofonu nelietoja, tādēļ, uzstājoties ar orķestri, bija spiesti pārslogot balss saites un skaļāka dziedājuma dēļ upurēt izpildījuma niansētību. Savukārt B. Krosbijam, pateicoties šim tehnoloģiskajam jauninājumam, izdevās iedibināt jaunu dziedājuma tradīciju – aizrautīgu, bet relaksēti atbrīvotu, emocionālu, taču nepārspīlētu, dabisku un intīmu. Šī izpildījuma maniere kļuva pazīstama kā krūnēšana (crooning), sniedza muzikālu identitāti tādiem vokālistiem kā F. Sinatra, Dīns Mārtins (Dean Martin), Tonijs Benets (Tony Bennett), Endijs Viljamss (Andy Williams) un nav zaudējusi aktualitāti arī 21. gs.
Pēc B. Krosbija nāves viņam piemitušo ģimenes un sabiedrības vērtības godājošā “paraugamerikāņa” tēlu iedragāja dēla Gerija Krosbija (Gary Crosby) grāmata “Ejot savu ceļu” (Going My Own Way, 1983), kurā viņš savu tēvu raksturo kā bezsirdīgu un varmācīgu despotu, taču dziedātāja ieguldījums populārās mūzikas attīstībā tiek vērtēts nemainīgi augstu. Laikraksta The New York Times mūzikas kritiķis Džeimss Gevins (James Gavin) to rezumējis šādi: “Vairāk nekā jebkurš cits vokālists, B. Krosbijs šo mākslas formu atbrīvoja no stīvuma, kas tai piemita gadsimta sākumā, un pārvērta sarunā [ar klausītāju]. Ar mierinošu nosvērtību viņš Ameriku izvadīja cauri Lielajai depresijai un Otrajam pasaules karam, pēc tā kļūstot par mājas dzīves stabilitātes simbolu.”
Mūzikas un kino industrijas novērtējums
Par lomu filmā “Ejot savu ceļu” B. Krosbijam 1945. gadā piešķirta balva “Oskars” kategorijā “Labākais aktieris galvenajā lomā” (Best Actor in a Leading Role); šai balvai viņš nominēts vēl divas reizes. Četras dziesmas (Sweet Leilani, 1937; White Christmas, 1942; Swinging on a Star, 1944; In the Cool, Cool, Cool of the Evening, 1951), kas dažādās filmās skanējušas B. Krosbija izpildījumā, novērtētas ar “Oskaru” kategorijā “Labākā oriģināldziesma” (Best Original Song).
1963. gadā B. Krosbijs kļuva par pirmo mūziķi, kurš saņēmis Grammy balvu par Mūža sasniegumiem (Grammy Lifetime Achievement Award); desmitgades turpinājumā šīs godalgas oficiālais nosaukums bija “Binga Krosbija balva” (The Bing Crosby Award).
Plate ar Binga Krosbija iedziedāto singlu White Christmas (1942). Vācija, 09.12.2020.
Ievērojamākās B. Krosbija repertuāra dziesmas
Brother, Can You Spare a Dime?; Dinah; Don’t Fence Me In; Gone Fishin’*; It’s Been a Long Long Time; June in January; Let’s Do It (Let’s Fall in Love); Night and Day; Ol’ Man River; Only Forever; Pennies from Heaven; Silent Night; St. Louis Blues; Sweet Leilani; Swinging on a Star; White Christmas
*ar L. Ārmstrongu
Bings Krosbijs. 10 ievērojamas dziesmas.
Ievērojamākie albumi
White Christmas (Decca, 1945); Bing Sings George Gershwin (Decca, 1950); Christmas Greetings (Decca, 1950); Blue Skies (Decca, 1950); Cole Porter Songs (Decca, 1950); Down the Memory Lane (Decca, 1951); Bing Sings Whilst Bregman Swings* (Decca, 1956); Bing & Satchmo** (MGM, 1960); That’s What Life Is All About (United Artists, 1975); A Couple of Song and Dance Men*** (United Artists, 1975)
* ar Badiju Bregmanu (Buddy Bregman)
** ar L. Ārmstrongu
*** ar F. Astēru
Multivide
Bings Krosbijs. 20. gs. 50. gadi.
Džūdija Gārlenda un Bings Krosbijs ierakstu studijā. Visticamāk 20. gs. 30. gadi.
Bings Krosbijs, Greisa Kellija un Frenks Sinatra filmā “Augstākā sabiedrība”. ASV, 1956. gads.
Plate ar Binga Krosbija iedziedāto singlu White Christmas (1942). Vācija, 09.12.2020.