I. Bergmane sāka filmēties 1932. gadā, studējot Karaliskajā teātra skolā (Kungliga Dramatiska Teaterns Elevskola). Pirmo reizi uz ekrāna parādījās masu skatos filmā “Meitene rindā” (Landskamp, 1932). Sekoja lomas filmās “Vecpilsētas grāfs” (Munkbrogreven, 1935), “Svedenhīlmi” (Swedenhielms, 1935), “Sievietes seja” (En kvinnas ansikte, 1938) un citās. Nozīmīgākā no I. Bergmanes Zviedrijas perioda darbiem ir melodrāma “Intermezzo” (Intermezzo, 1936). Šīs filmas rimeika tiesības nopirka amerikāņu producents Deivids O. Selzniks (David O. Selznik), uzaicinot jauno zviedru aktrisi spēlēt šo pašu lomu filmas “Intermezzo” (1939) Holivudas versijā. Pēc filmas panākumiem I. Bergmane kļuva par starptautisku zvaigzni.
40. gadu sākumā I. Bergmane filmējās ārkārtīgi intensīvi. Īpašu atpazīstamību ieguva režisora Maikla Kērtiza (Michael Curtiz) filma “Kasablanka” (Casablanca, 1942), kurā aktrises partneris ir Holivudas zvaigzne Hamfrijs Bogarts (Humphrey Bogart). Filma “Kasablanka” kļuvusi par tā dēvēto kulta filmu, ar kuru Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) uzaugušas daudzas paaudzes un kuras teksti (citāti) ieguvuši fenomenālu popularitāti.
Ingrīda Bergmane un Hemfrijs Bogarts filmā "Kasablanka". 1942. gads.
Pirmo reizi aktrise tika nominēta Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvai “Oskars” (Oscar) par lomu Ernesta Hemingveja (Ernest Miller Hemingway) darba ekranizācijā “Kam zvanīs zvans” (For Whom the Bell Tolls, 1943). Nozīmīgs ir viņas darbs psiholoģiskajā trillerī “Gāzes gaisma” (Gaslight, 1944).
Aktrise vairākkārt sadarbojusies ar režisoru Alfredu Hičkoku (Alfred Hitchcock). Viena no viņas izcilākajām lomām un filmām ir A. Hičkoka “Sliktā slava” (Notorious, 1946). Spēlējusi arī A. Hičkoka trillerī “Apmātais” (Spellbound, 1945) un vēsturiskajā drāmā “Zem Mežāža zvaigznāja” (Under the Capricon, 1949).
1949. gadā sāka filmēties Itālijā pie neoreālisma pārstāvja režisora Roberto Rosellīni (Roberto Rossellini) filmā “Stromboli” (Stromboli, 1950). I. Bergmanes un R. Rosellīni privātās attiecības izraisīja skandālu ASV – I. Bergmane pameta vīru un meitu, arī savu Holivudas karjeru. Viņi apprecējās 24.05.1950., abu ģimenē dzimuši trīs bērni – dēls Roberto Ingmars Rosellīni (Roberto Ingmar Rossellini) un dvīnes Izabella Rosellīni (Isabella Rossellini) un Isota Ingrīda Rosellīni (Isotta Ingrid Rossellini).
I. Bergmanes un R. Rosellīni radošās sadarbības rezultātā tapušas piecas filmas: “Eiropa 51” (Europa '51, 1952), “Ceļojums uz Itāliju” (Journey to Italy, 1954), “Bailes” (La Paura, 1954), “Žanna d'Arka uz sārta” (Giovanna d'Arco al rogo, 1954; tēlojusi Žannu d'Arku arī ASV veidotajā filmā “Žanna d'Arka”, Joan of Arc, 1948), par kuru nominēta balvai “Oskars”.
Pēc šķiršanās no R. Rosellīni filmējās franču režisora Žana Renuāra (Jean Renoir) filmā “Helēna un viņas vīrieši” (Elena et les hommes, 1956). Holivudā I. Bergmane atgriezās ar lomu filmā “Anastasija” (Anastasia, 1956). Aktrise turpināja filmēties gan ASV, gan Eiropā līdz pat 70. gadu beigām. Par I. Bergmanes pēdējo kinolomu kļuva loma zviedru režisora Ingmara Bergmana (Ingmar Bergman) drāmā “Rudens sonāte” (The Autumn Sonata, 1978). Par slavenas pianistes lomu šajā filmā I. Bergmane tika nominēta balvai “Oskars”. Savā pēdējā lomā – televīzijas filmā “Sieviete vārdā Golda” (A Woman Called Golda, 1982) I. Bergmane spēlēja Izraēlas premjerministri Goldu Meiru (Golda Meir).
Ingrīda Bergmane un Līva Ulmane (Liv Ullmann) drāmā "Rudens sonāte". 1977. gads.
Pēc I. Bergmanes meitas I. Rosellīni ierosinājuma zviedru režisors Stigs Bjerkmans (Stig Björkman) izveidoja dokumentālu filmu “Mani sauc Ingrīda” (Jag är Ingrid; Ingrid Bergman: In Her Own Words, 2015), kurā izmantoti unikāli I. Bergmanes ģimenes arhīva materiāli, kurus filmējusi arī pati aktrise. 2015. gadā, atzīmējot aktrises simtgadi, I. Bergmanes piemiņu godināja 68. Kannu kinofestivālā (Festival de Cannes) – I. Bergmanes portrets rotāja pasaules nozīmīgākā kinofestivāla plakātu.
