Sešas desmitgades dziedāja džezu un popmūziku, kļūstot par vairāku paaudžu iecienītu izpildītāju, kurai piemita ne vien spilgts vokālais talants, autores un interpretes dotības, bet arī atraktīva publiskā personība; ilgstoši bija pazīstama kā “Miss Pegija Lī” (Miss Peggy Lee).

Dziedātāja bija sestais no septiņiem bērniem skandināvu imigrantu pēcteču ģimenē. Meitenei bija četri gadi, kad nomira māte, bet pēc gada tēvs, kurš bija alkoholiķis, apprecēja sievieti, kas pret bērniem izturējās neiecietīgi un varmācīgi. Psiholoģisku patvērumu no ģimenes sarežģījumiem Norma atrada mūzikā – daudz klausījās radio, sacerēja dziesmas, dziedāja baznīcas korī, svinībās un talantu konkursos, bet 14 gadu vecumā debitēja radio, kā arī iesaistījās deju orķestrī. Pēc vidusskolas beigšanas kļuva par Ziemeļdakotā populāras radiostacijas WDAY solisti – uzskatot, ka vārds “Norma Egstroma” nav pietiekami “amerikānisks”, tās programmu direktors viņai deva pseidonīmu Pegija Lī.

1938. gadā P. Lī pārcēlās uz Holivudu, kur strādāja par oficianti un dziedāja naktsklubos, bet 1941. gadā sāka uzstāties prestižās Čikāgas viesnīcās Ambassador West un Ambassador East. Tur viņu ievēroja Bennijs Gudmens (Benny Goodman), kurš piedāvāja solistes vietu savā orķestrī – vienā no populārākajiem svinga orķestriem valstī.

Ar The Benny Goodman Orchestra P. Lī dziedāja no 1941. līdz 1943. gadam. Viņas pirmās uzstāšanās tika neglaimojoši salīdzinātas ar orķestri nesen pametušās Helenas Forestas (Helen Forrest) sniegumu, kritiķiem uzsverot, ka jaunā soliste publikai piedāvā ārēju pievilcību, bet ne muzikālu talantu. Tomēr 1942. gadā viņa iedziedāja Why Don’t You Do Right? – jau 30. gados melnās blūza un džeza publikas iecienītu skaņdarbu, kas sākotnēji saucās Weed Smoker’s Dream un stāstīja par marihuānas pīpmaņa izjūtām; vēlāk dziesmas autors Kanzass Džo Makojs (Kansas Joe McCoy) tai sacerēja jaunu, baltās publikas vairākumam pieņemamu tekstu, kura varone žēlojas par vīra bezatbildību. Why Don’t You Do Right? svinga aranžējumu P. Lī ar B. Gudmena orķestri dziedāja filmā “Aizskatuves bufete” (Stage Door Canteen, režisors Frenks Borzeidžs, Frank Borzage, 1943) un tas kļuva par viņas pirmo lielo hitu, ko dziedātāja izpildīja visas karjeras laikā.

Kaut arī P. Lī atzina, ka pie B. Gudmena guvusi nepārvērtējamu pieredzi, pēc laulībām ar ģitāristu Deivu Bārburu (Dave Barbour) viņa kopā ar jauno vīru orķestri atstāja, jo romantiskas attiecības tā dalībnieku starpā nebija atļautas.

Mūzikā dziedātāja atgriezās pēc meitas nākšanas pasaulē, 1945. gadā noslēdzot līgumu ar ierakstu kompāniju Capitol Records, daudz uzstājoties radio un laižot klajā virkni veiksmīgu singlu. Viņas repertuārā bija džezs, mūziklu tēmas, popmūzika un t. s. ilgošanās dziesmu (torch songs) tradīcijai piederīgas balādes, arī daudz pašsacerētu (ar D. Bārburu; dziedātājas pamatspecialitāte bija teksti) dziesmu. Turklāt šajā laikā P. Lī uzstājās ar mazākiem mūziķu sastāviem, kuru skanējums labāk par lielajiem svinga orķestriem atbilda viņas klusināti niansētajai dziedājuma manierei. 1948. gadā viņas singls Mañana (Is Soon Enough for Me) deviņas nedēļas saglabāja ASV popmūzikas tabulas pirmo vietu, nodrošinot industrijas laikraksta Billboard piešķirto titulu “Nācijas vokāliste Nr. 1”.

50. gadu sākumā izjuka dziedātājas laulība ar D. Bārburu, bet 1952. gadā, kad Capitol iebilda pret viņas nākamā singla izvēli, dziedātāja nomainīja ierakstu kompāniju, noslēdzot vienošanos ar Decca Records. Nākamajā gadā iznāca Black Coffee – izsmalcināti aranžētu balāžu krājums, kas ieturēts džeza klubā valdošas vēlas nakts atmosfērā; vienotās noskaņas un “kafijas, cigarešu un vientulības” tematikas dēļ Black Coffee reizēm dēvēts par vienu no pirmajiem konceptalbumiem un arī 21. gs. tiek vērtēts kā vokālā džeza klasika.

1957. gadā, beidzoties līgumam ar Decca, P. Lī saņēma jaunu sadarbības piedāvājumu no Capitol – kompānijas vadību par to bija pārliecinājis dziedātājas draugs Frenks Sinatra (Frank Sinatra). Atgriešanās Capitol apgādā tika atzīmēta ar romantisku balāžu albumu The Man I Love (1957), kura mūzikas aranžētājs bija Nelsons Ridls (Nelson Riddle), bet orķestra diriģents – F. Sinatra. Idejiski un stilistiski izturētus albumus P. Lī turpmāk ieskaņoja regulāri – viņas diskogrāfijā ir darbi, kas radīti blūza, latīņu mūzikas, kabarē un popa ietekmē, bet pēc trešās laulības šķiršanas viņa laida klajā tematisku albumu I Like Men! (“Man patīk vīrieši!”, 1958).

1958. gadā P. Lī arī veica ieskaņojumu, ar ko turpmāk tikusi asociēta visbiežāk – ritmblūza hita Fever kaverversiju, kas būtiski atšķiras no Litla Villija Džona (Little Willie John) oriģinālizpildījuma (1956). Tā ir ievērojami lēnāka, ar minimālistisku kontrabasa, bungu un pirkstu knipju pavadījumu (pašas dziedātājas un Džeka Māršala, Jack Marshall, aranžējums), kas īpaši akcentē viņas suģestējoši apvaldīto, taču nepārprotami erotiski uzlādēto dziedājumu, turklāt P. Lī arī papildinājusi dziesmas tekstu. 1959. gadā, ASV Ierakstu akadēmijai (Recording Academy) pirmoreiz piešķirot Grammy balvas, Fever bija nominēta trīs kategorijās: Labākais vokālais izpildījums sieviešu konkurencē (Best Vocal Performance, Female), Gada dziesma (Song of the Year) un Gada ieraksts (Record of the Year). Vēlāk to dziedājuši arī Elviss Preslijs (Elvis Presley); Sūzija Kvatro (Suzi Quatro); The Cramps; Boney M; Amanda Līra (Amanda Lear); Madonna (Madonna); Danzig; Bejonsē (Beyoncé) u. c. mākslinieki, turklāt vairāki (t. sk. E. Preslijs) savās interpretācijās sekojuši P. Lī paraugam.

60. gadu sākumā, būdama talanta pilnbriedā, dziedātāja ieskaņoja divus konceptuālus albumus ar aranžētāju un diriģentu Kvinsiju Džounsu (Quincy Jones) – šķiršanās un ilgošanās balāžu kolekciju If You Go (1961) un Blues Cross Country (1962), kura tematika ir ceļojums pa dažādiem ASV reģioniem. Savukārt ar aranžētāju un diriģentu Benniju Kārteru (Benny Carter) radītie Sugar ‘N’ Spice (1962) un Mink Jazz (1963) ir viņas pēdējie darbi, kas pilnībā veltīti džeza repertuāram.

Desmitgades turpinājumā, līdz ar The Beatles panākumu ievadītajām pārmaiņām mūzikas industrijā, P. Lī, tāpat ka vairums viņas paaudzes izpildītāju, piedzīvoja popularitātes kritumu. Tomēr arī šajā laikā viņa bija viena no pirmajiem t. s. “vecās skolas” izpildītājiem, kas spēja iejusties jaunajā muzikālajā klimatā, līdzās svinga, balāžu un latīņu šlāgeru repertuāram, izpildot arī jauno bosanovas, folka, popa un roka autoru skaņdarbus. Turklāt šīs simpātijas nereti bija abpusējas. Beatles otrajā albumā With the Beatles (1963) dzirdama Pola Makartnija (Paul McCartney) dziedāta P. Lī repertuāra dziesma Till There Was You, bet 70. gados P. Makartnijs viņai sacerēja balādi Let’s Love un pats arī producēja tās ieskaņojumu; liels P. Lī cienītājs bija arī grupas The Doors līderis Džims Morisons (Jim Morrison).

Desmitgades nogalē P. Lī pēc ilgāka pārtraukuma guva pārsteidzošus panākumus ar dziesmu Is That All There Is?, ko sacerējuši Džerijs Lībers (Jerry Leiber) un Maiks Stollers (Mike Stoller) – viens no ievērojamākiem 50. gadu rokenrola autoru un producentu duetiem. P. Lī jau bija veiksmīgi iedziedājusi abu I’m a Woman, taču jauno dziesmu, kuras varone, rezignēti atskatoties uz savu mūžu, pārdomā dzīves jēgu, autori bija paredzējuši Marlēnei Dītrihai (Marlene Dietrich). Kad M. Dītriha (arī Bārbra Streizande, Barbra Streisand) no Is That All There Is? atteicās, viņi to piedāvāja P. Lī, kura dziesmā saklausīja līdzību ar savu dzīves pieredzi un iedziedāja kā stilizētu t. s. Veimāras republikas kabarē šlāgeri. Šis ieraksts kļuva par P. Lī brieduma gadu dziesmu-vizītkarti (vēlāk to izpildījuši arī Tonijs Benets, Tony Bennett; Čaka Kāna, Chaka Khan; P. Dž. Hārvija, P. J. Harvey; The Tiger Lillies u. c.) un kopā ar tāda paša nosaukuma albumu (1969), kurā Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas repertuārs mijas ar laikmetīgām Rendija Ņūmena (Randy Newman), Nīla Daimonda (Neil Diamond) un The Beatles dziesmām, ir viena no viņas karjeras virsotnēm.

P. Lī ir vienīgā dziedātāja amerikāņu populārās mūzikas vēsturē, kuras singli Top 10 tabulā bijuši gan 20. gs. 40., gan 50. un 60. gados.

Atskaitot nelielu pārtraukumu 80. gadu pirmajā pusē, profesionālo darbību P. Lī turpināja līdz 1998. gadā pārciestam insultam. Arī pirms tā māksliniece cīnījās ar nopietnām veselības problēmām un uz skatuves nereti bija ratiņkrēslā, taču saglabāja ekstravagantas dīvas tēlu; viņas pēdējais albums Moments Like This iznāca 1992. gadā.

Par spīti fotogēniskai ārienei un skatuviskam šarmam kinoindustrijā P. Lī bijusi mazāk aktīva nekā daudzas citas 40. un 50. gadu amerikāņu mūzikas slavenības. Viena no viņas pirmām ievērojamām lomām bija filmā “Džeza dziedātājs” (The Jazz Singer, rež. Maikls Kērtizs, Michael Kurtiz, 1952; tāda paša nosaukuma 1927. gada filmas rimeiks), taču nozīmīgākais kinodarbs ir profesionāla apsīkuma un alkoholisma māktas dziedātājas atveidojums muzikālā kriminālfilmā “Pīta Kellija blūzs” (Pete Kelly’s Blues, rež. Džeks Vebs, Jack Webb, 1955). Filmējusies arī epizodiskās lomās, t. sk. filmā “Misters mūzika” (Mr. Music, režisors Ričards Haidns, Richard Haydn, 1950), kur dziedāja duetu Life Is So Peculiar ar Bingu Krosbiju (Bing Crosby).

Vairākās filmās skanējušas dziesmas ar P. Lī tekstiem un/vai mūziku. Pazīstamākā ir Volta Disneja (Walt Disney) studijas animācijas filma “Lēdija un klaidonis” (Lady and the Tramp, rež. Klaids Džeronimi, Clyde Geronimi; Hamiltons Lasks, Hamilton Luske; Vilfreds Džeksons, Wilfred Jackson, 1955) ar sešiem skaņdarbiem, kas tapuši dziedātājas sadarbībā ar Oliveru Volisu (Oliver Wallace); viņa arī ieskaņojusi četru filmas tēlu aizkadra balsis.

P. Lī vokālais talants veidojies kopš agra vecuma, dziedot daudzveidīgu repertuāru, taču raksturīgo, intīmu sarunu vai monologu atgādinošo dziedājuma manieri viņa apguva 20. gs. 40. gadu sākumā, uzstājoties populārā Palmspringsas (Kalifornijas pavalsts) naktsklubā The Doll House. Memuāros “Miss Pegija Lī: autobiogrāfija” (Miss Peggy Lee: An Autobiograhy, 1989) dziedātāja raksta, ka publika klubā izturējusies trokšņaini, tādēļ viņas balss bijusi grūti saklausāma. Nevēloties priekšnesumu pārvērst kliegšanā, viņa izvēlējusies pretēju taktiku – katru nākamo dziesmu dziedājusi arvien klusāk, arī klausītājiem liekot pieklust un pievērsties skatuvei. Ar laiku tieši šāds, emocionāli apvaldīts, taču juteklisks kontralta dziedājums, kas ļāva pilnībā atklāties balss tonālajai niansētībai un emocionālajai ietilpībai, kļuva par P. Lī pazīšanas zīmi. Turklāt, dziedājumā un skatuviskajā tēlā vienmēr saglabājot elegantu atturību, viņa priekšnesumā nevairījās akcentēt erotisku valdzinājumu (50. gadu sākumā dziedātājas ierakstu kompānija preses relīzē uzsvēra, ka “Pegija dziesmā ieliek vairāk seksa nekā citām meitenēm tas izdodas striptīzā”). Līdz ar nevainojamo svinga un ritma izjutu, izteiksmīgo frāzējumu un dziesmas teksta lasījumam atbilstošu improvizāciju, šīs īpašības P. Lī ļāva paplašināt gan popmūzikas, gan džeza vokālās tradīcijas robežas, kļūstot par, iespējams, spilgtāko savas paaudzes baltādaino amerikāņu vokālisti.

Būdama viena no pirmajām populārajām dziedātājām, kas pati sacerēja daļu repertuāra (starp viņas līdzautoriem bijuši Djūks Elingtons, Duke Ellington; Deivs Gruzins, Dave Grusin; K. Džounss u. c.), P. Lī arī pati izvēlējās savus tērpus un iesaistījās skatuves iekārtojuma un apgaismojuma risinājumos, kā arī mūzikas aranžēšanas un ieskaņošanas procesā. Šāda profesionālā daudzpusība un patstāvība ievērojami apsteidza tolaik mūzikas industrijā valdošās normas un sniegusi daudzveidīgu ietekmi daudzām nākamo paaudžu dziedātājām, t. sk. Madonna, Debora Herija (Deborah Harry), k. d. lenga (k. d. lang), Daiena Krāla (Diana Krall), Dastija Springfīlda (Dusty Springfield), Adele (Adele), Lana Del Reja (Lana del Rey) un Billija Ailiša (Billie Eilish).

Par dziesmu Is That All There Is? P. Lī piešķirta Grammy balva kategorijā Labākais laikmetīgais vokālais izpildījums sieviešu konkurencē (Best Contemporary Vocal Performance, Female, 1970); saņēmusi arī Grammy Mūža sasniegumu balvu (Grammy Lifetime Achievement Award, 1995), un uzņemta Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, 1999).

Par dalību filmā “Pīta Kellija blūzs” dziedātāja bija izvirzīta ASV Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences) balvai “Oskars” (Oscar) kategorijā “Labākā otrā plāna aktrise” (Best Supporting Actress, 1956).

Alright, Okay, You Win; Black Coffee; Caramba! It’s the Samba; Don’t Smoke in Bed; Fever; Golden Earrings; I Don’t Know Enough About You; I’m a Woman; I’m Gonna Go Fishin’; Is That All There Is?; It’s a Good Day; It’s All Over Now; Mañana (Is Soon Enough for Me); My Man; The Folks Who Live on the Hill; Till There Was You; Waitin’ for the Train to Come In; Where Can I Go Without You?; Why Don’t You Do Right?

Rendezvous with Peggy Lee (Capitol, 1948); Black Coffee (Decca, 1953); Dream Street (Decca, 1957); The Man I Love (Capitol, 1957); Sea Shells (Decca, 1958); Things Are Swinging (Capitol, 1958); I Like Men! (Capitol, 1958); Beauty and the Beat!* (Capitol, 1959); Latin Ala Lee! (Capitol, 1960); Basin Street East Proudly Presents Miss Peggy Lee* (Capitol, 1961); If You Go (Capitol, 1961); Blues Cross Country (Capitol, 1962); Sugar ‘N’ Spice (Capitol, 1962); Mink Jazz (Capitol, 1963); Big $pender (Capitol, 1966); Is That All There Is? (Capitol, 1969); Peggy at Basin Street East* (Collector’s Choice, 2002)

* koncertieraksti