Marlēne Dītriha ir vācu aktrise un dziedātāja, kuras radošais mūžs aizsākās Vācijā 20. gs. pirmajās desmitgadēs un turpinājās Holivudā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). M. Dītriha kinovēsturē iegājusi kā īpašu, izsmalcinātu, provokatīvu liktenīgo sieviešu tēla radītāja un ar savdabīgu interpretes talantu apveltīta dziedātāja, kuras muzikālās dotības izpaudušās daudzās kinolomās, kā arī uz koncertskatuves. 

M. Dītriha piedzima turīgā ģimenē – viņas māte Vilhelmīna Elizabete Jozefīne Felzinga (Wilhelmina Elisabeth Josefine Felsing, pēc laulībām – Dītriha) bija no Berlīnes pulksteņu ražošanas uzņēmuma īpašnieku ģimenes. Tēvs Luiss Ērihs Oto Dītrihs (Louis Erich Otto Dietrich) bija policijas leitnants. Abu ģimenē piedzima divas meitas – M. Dītriha un viņas māsa Elizabete. Pēc ģimenes tēva pāragrās nāves 1908. gadā māte 1914. gadā apprecējās ar Eduardu fon Lošu (Eduard von Losch), kurš gāja bojā Pirmajā pasaules karā 1916. gadā. Pusaudzes gados M. Dītriha sāka sevi dēvēt par Marlēni, apvienojot abu savu vārdu – Marija un Magdalēna ­– zilbes.

No 1907. līdz 1917. gadam M. Dītriha mācījās Augustes Viktorijas meiteņu skolā (Auguste-Victoria Schule), 1918. gadā absolvēja Viktorijas Luīzes skolu (Victoria-Luise Schule) Berlīnē; no 1918. līdz 1921. gadam viņa izglītojās internātskolā Veimārā. Bērnībā un pusaudzes gados M. Dītriha apguva vijoles spēli un sapņoja kļūt par profesionālu vijolnieci, taču delnas locītavas traumas dēļ no šīs ieceres nācās atteikties. 1921. gadā M. Dītriha iestājās režisora Maksa Reinharta (Max Reinhardt) Vācu teātra skolā (DeutscheTheaterschule). Profesionālo darbību M. Dītriha sāka kā modele reklāmās un koriste muzikālajos teātros.

20. gs. 20. gadu sākumā viņa sāka spēlēt nelielas lomas kino – pirmā bija vēsturiskajā drāmā “Šādi ir vīrieši” (So sind die Männer, 1923, starptautiski pazīstama ar nosaukumu “Mazais Napoleons”, The Little Napoleon, režisors Georgs Jakobijs, Georg Jacoby).

1922. un 1923. gadā viņa spēlēja Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugās “Spītnieces savaldīšana” (The Taming of the Shrew) un “Sapnis vasaras naktī” (A Midsummer Night’s Dream), Franka Vēdekinda (Frank Wedekind) lugā “Pandoras lāde” (Die Buchse der Pandora) un citos Vācu teātra iestudējumos. Aktrise piedalījās arī muzikālās izrādēs.

Filmas “Mīlestības traģēdija” (Tragödie der Liebe, 1923, rež. Džo Mejs, Joe May) uzņemšanas laikā viņa iepazinās ar vācu filmu studijas Universum Film AG (UFA) aktieru atlases speciālistu Rūdolfu Zīberu (Rudolf Sieber), ar kuru 1923. gadā apprecējās. 1924. gadā piedzima abu meita Marija Elizabete Zībere (Maria Elisabeth Sieber, vēlāk – Marija Riva, Maria Riva). Pēc meitas piedzimšanas M. Dītriha atsāka filmēties, kā arī piedalīties dažādās izrādēs; nozīmīga loma viņas karjeras izveidē bija arī  R. Zīberam.

20. gados M. Dītriha nospēlēja nelielas lomas gandrīz divdesmit filmās. Pamanāmākās bija Vācijā uzņemtās “Es skūpstu jūsu roku, kundze” (Ich küsse Ihre Hand, Madame, 1928, rež. Roberts Lands, Robert Land) un “Pazudušo dvēseļu kuģis” (Das Schiff der verlorenen Menschen, 1929, rež. Moriss Turnē, Maurice Tourneur), kā arī “Kafejnīca Elektric” (Café Elektric, 1927, rež. Gustavs Ucickis, Gustav Ucicky), kas tapusi Austrijā. Šajā karjeras posmā M. Dītriha tēloja mēmajās kinofilmās, jo kino vēl nebija ienākusi skaņu tehnoloģija.

Būtiska M. Dītrihas turpmākās – jau starptautiskās – karjeras attīstībā bija satikšanās ar amerikāņu režisoru Džozefu fon Sternbergu (Josef von Sternberg), kurš viņu uzaicināja atveidot kabarē dziedātāju Lolu Lolu filmā “Zilais eņģelis” (Der blaue Engel, 1930). Šī loma kļuva par pagrieziena punktu M. Dītrihas karjerā. Viņas interpretācijā Lola Lola ir liktenīga sieviete, kura ar seksuāli provokatīvu uzvedību savaldzina cienījamu skolotāju, kura lomā bija viens no tā laika slavenākajiem vācu aktieriem Emīls Janningss (Emil Jannings). Kaislība pret Lolu Lolu skolotāju pazudina, padara par apsmieklu un no sabiedrības izstumto. M. Dītrihas koķetais, uz vulgaritātes robežas balansējošais spēles stils, kā arī īpatnējais balss tembrs muzikālajos priekšnesumos izraisīja sensāciju, aizēnojot filmas zvaigzni E. Janningsu.

Panākumus sekmēja arī fakts, ka “Zilais eņģelis” bija viena no pirmajām Vācijā tapušajām skaņu filmām. Pēc tās pirmizrādes Vācijā 1930. gada 1. aprīlī M. Dītriha devās uz ASV, lai filmētos studijas Paramount Pictures filmās.

Šajā studijā Dž. fon Sternbergs režisēja M. Dītrihas pirmās filmas Holivudā. Abu sadarbības laikā no 1930. līdz 1935. gadam tapa sešas filmas, kurās M. Dītriha attīstīja liktenīgās sievietes tēlu, spēlējot valdzinātājas, pavedinātājas, nereti arī dziedātājas, kas ļāva filmās iekļaut muzikālas epizodes. Dž. fon Sternberga vadībā M. Dītriha pilnveidoja savu ārējo veidolu, koriģēja svaru un pilnveidoja stilu. Režisors Dž. fon Sternbergs mērķtiecīgi izkopa kinematogrāfiskus paņēmienus, ar kuru palīdzību viņas tēlotās varones uz ekrāna ieguva īpašu valdzinājumu. Tādēļ tika izmantota gan noteikta apgaismojuma tehnika, gan filmēšanas veids, gan aksesuāri un dekorācijas, šo elementu kopumam ļaujot radīt pārlaicīgas, liktenīgas sievietes tēlu, kas joprojām asociējas ar M. Dītrihas vārdu.

Veiksmīga bija Dž. fon Sternbega filma “Maroka” (Marocco, 1930), kurā M. Dītriha nospēlēja savu pirmo lomu Holivudā. Viņa atveidoja dziedātāju, kas iebrauksi Marokā un sāk uzstāties vietējā lokālā, šokējot gan lokāla viesus, gan tā laika kino skatītājus, vienā no filmas epizodēm parādoties vīriešu uzvalkā un noskūpstot sievieti. Melodrāmas galvenajai varonei ir attiecības ar diviem vīriešiem un notikumu gaitā jāizšķiras starp pragmatisku mīlestību vai kaislību. Par šo lomu M. Dītriha tika nominēta ASV Kinoakadēmijas balvai (Academy Awards) “Oskars” kā labākā aktrise. Viņas partneris “Marokā” bija Gerijs Kūpers (Gary Cooper).

Sadarbība ar Dž. fon Sternbergu turpinājās arī nākamajās filmās: “Bezgode” (Dishonored, 1931), kurā M. Dītriha spēlēja spiedzi, “Šanhajas ekspresis” (Shanghai Express, 1932), kurā viņa atveidoja liktenīgu dēkaini, un “Blondā Venēra” (Blonde Venus, 1932), kurā aktrises varone ir dziedātāja, bet viņas ekrāna partneris bija Kerijs Grānts (Cary Grant).

1933. gadā M. Dītriha nofilmējās Rūbena Mamuljana (Rouben Mamoulian) romantiskajā filmā “Dziesmu dziesma” (Song of Songs), bet darbu ar savā karjerā nozīmīgāko režisoru Dž. fon Sternbergu noslēdza filmās “Sarkanā imperatore” (The Scarlet Empress, 1934) un “Nelabais ir sieviete” (The Devil Is a Woman, 1935). Šajā filmā Dž. fon Sternberga izsmalcinātā, manierīgā režija un apbrīna, ar kādu viņš uz ekrāna iemūžina M. Dītrihu, sasniedza kulmināciju – arī pati M. Dītriha to minējusi kā sev vistuvāko Dž. fon Sternberga darbu. “Nelabais ir sieviete” gan neguva cerētos kases panākumus, un tas bija viens no iemesliem, kālab abu sadarbība  neturpinājās.

30. gadu otrajā pusē M. Dītriha filmējās Frenka Borzeigija (Frank Borzage) filmā “Iekāre” (Desire, 1936) partnerībā ar G. Kūperu. 1936. gadā M. Dītriha sadarbojās ar producentu Deividu O. Selzniku (David O. Selznik) un nofilmējās savā pirmajā krāsu filmā “Allāha dārzs” (The Garden of Allah, 1936, rež. Ričards Boļeslavskis; Richard Boleslawski). Viņa piedalījās arī Lielbritānijā uzņemtā filmā “Bruņinieks bez bruņām” (Knight Without Armour, 1937). Ne vienai, ne otrai filmai negūstot cerētos kases panākumus, M. Dītrihas popularitāte mazinājās.

1937. gadā M. Dītriha atgriezās studijā Paramount, lai filmētos Ernsta Lubiča (Ernst Lubitsch) režisētajā filmā “Eņģelis” (Angel, 1937). Arī šī filma nebija finansiāli tik sekmīga, kā gaidīts, tādēļ līgums ar Paramount tika pārtraukts.

Pēc vairāku gadu radošās pauzes aktrise izmēģināja spēku cita veida lomās un žanros. 1939. gadā klajā nāca vesterns ar komēdijas elementiem “Destrija atkal seglos” (Destry Rides Again, 1939, rež. Džordžs Māršals, George Marshall), kurā  M. Dītriha spēlēja salona meiču; šajā darbā viņas partneris ir Džeimss Stjuarts (James Stewart). Divās nākamajās filmās – “Septiņi grēcinieki” (Seven Sinners, 1940, rež. Tajs Gārnets; Tay Garnett) un “Bojātāji” (The Spoilers, 1942, rež. Rejs Enraits, Ray Enright) – viņa filmējās ar Džonu Veinu (John  Wayne) un turpināja izkopt savdabīgāku, rotaļīgāku un ironiskāku tēlu zīmējumu nekā senākajās lomās.

30. gados M. Dītriha vairākkārt saņēma piedāvājumus filmēties Vācijā, taču tos noraidīja politisku iemeslu dēļ – viņai nebija pieņemams Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) režīms. 1939. gadā aktrise kļuva par ASV pilsoni un atteicās no Vācijas pilsonības.

M. Dītrihas pirmais lielais hits bija filmā “Zilais eņģelis” izskanējusī Frīdriha Hollandera (Friedrich Hollaender) dziesma Ich bin von Kopf bis Fuß auf Liebe eingestellt. M. Dītriha bija dziesmas pirmā izpildītāja, turklāt filmas angļu valodas versijā viņa to ar nosaukumu Falling in Love Again (Can’t Help It) dzied angliski. Nākamajās desmitgadēs Falling in Love Again (Can’t Help It) kļuva par populārās mūzikas standartu un vienu no pasaulē pazīstamākajām vāciskas izcelsmes dziesmām. To izpildījuši dažādu žanru un paaudžu mākslinieki (Zāra Leandere, Zarah Leander, Billija Holideja, Billie Holiday, Dorisa Deja, Doris Day, Nina Simone, Nina Simone, Marianna Feitfula, Marianne Faithfull, Braiens Ferijs, Bryan Ferry, u. c.), taču visbiežāk tā asociēta tieši ar M. Dītrihas dziedājumu. Falling in Love Again (Can’t Help It) pieteica izpildījuma manieri, ko M. Dītriha saglabājusi arī vēlāk – suģestējoši juteklisks dziedājums zemā altā; ierobežoto balss diapazonu kompensēja drāmas izjūta un savdabīga emocionāla distancētība. Šī kombinācija priekšnesumam piešķīra noslēpumainu pievilcību, kurā intimitāte saplūdusi ar traģisku un hēdonisku pieredzi.

Jau pirms Otrā pasaules kara M. Dītriha pievērsās aktīvai sabiedriskai darbībai, palīdzot bēgļiem no Vācijas. Otrā pasaules kara laikā M. Dītriha daudz uzstājās Sabiedroto kareivjiem Ziemeļāfrikā un Eiropā, kā arī iesaistījās ASV izlūkdienesta koordinētā radio propagandas kampaņā, kuras nolūks bija naidīgo, tā dēvēto Ass valstu klausītāju, īpaši militārpersonu, morāles graušana. Kampaņas vajadzībām dziedātāja veica ierakstus (uzrunas un dziesmas), ko pārraidīja par vācu armijas medijiem uzdotas sabiedroto radiostacijas.

Īpašu popularitāti šajos raidījumos iemantoja viņas interpretētā Lili Marleen – sentimentāls šlāgeršansons, kurā frontē esošs karavīrs ilgojas pēc dzimtenē atstātas iemīļotās (autori Norberts Šulce, Norbert Schultze, un Hanss Leips, Hans Leip). Dziesmu jau 1939. gadā bija ieskaņojusi vācu dziedātāja Lāle Andersena (Lale Andersen), taču M. Dītrihas versija, ko viņa pirmoreiz iedziedāja 1944. gadā, kļuva tik iecienīta abu karojošo pušu kareivju starpā (viņa to izpildīja gan vāciski, gan angliski), ka dažos vēlākos izdevumos tā pārdēvēta par Lili Marlene. Novērtējot dziesmas demoralizējošo ietekmi uz kareivjiem, Vācijā tās atskaņošana radio tika aizliegta, taču pēc daudzu frontinieku lūgumiem aizliegumu nācās atcelt. Turpmāk Lili Marleen kļuva par M. Dītrihas dziesmu vizītkarti, ko viņa izpildīja gandrīz katrā uzstāšanās reizē.

Par sabiedriski politisko un māksliniecisko darbību kara laikā M. Dītriha saņēma ASV Prezidenta Brīvības Medaļu (Presidential Medal of Freedom) un Francijas Goda leģiona ordeni (Ordre national de la Légion d’honneur).

Arī pēc Otrā pasaules kara M. Dītriha turpināja filmēties un sadarboties ar ievērojamiem režisoriem. Nozīmīga ir loma Austrijā dzimušā Holivudas režisora Billija Vaildera (Billy Wilder) filmā “Ārzemju lieta” (Foreign Affair, 1948), kurā viņa spēlē dziedātāju ar politiski sarežģītu pagātni. Alfreda Hičkoka (Alfred Hitchcock) filmā “Skatuves bailes” (The Stage Fright,1950) M. Dītriha radīja jaudīgu liktenīgās sievietes tēlu – aktrisi, kura tiek turēta aizdomās par vīra slepkavību.

50. gados viņa  filmējās Holivudā strādājošā vācu režisora Frica Langa (Fritz Lang) filmā “Rančo Notorius” (Rancho Notorious, 1952) un Viljama Vaildera (William Wilder) “Apsūdzības lieciniece” (Witness for the Prosecution, 1957), kuras darbība pamatā notiek tiesas zālē. Nelielu, bet spilgtu lomu Dītriha nospēlēja Orsona Velsa (Orson Welles) film noir žanra darbā “Ļaunuma pieskāriens” (Touch of Evil, 1958). Par vienu no viņas kino karjeru noslēdzošajiem veikumiem kļuva loma filmā “Nirnbergas tiesa” (Judgment at Nuremberg, 1961, rež. Stenlijs Krēmers, Stanley Kramer).

M. Dītriha ir ierunājusi aizkadra tekstu dokumentālajai filmai “Melnā lapsa: Ādolfa Hitlera spožums un posts” (Black Fox: The Rise and Fall of Adolf Hitler, 1962, rež. Luijs Klaids Stoumens, Louis Clyde Stoumen), kas saņēma balvu “Oskars” kā labākā dokumentālā filma.

1978. gadā M. Dītriha parādījās uz ekrāna pēc ilgāka pārtraukuma, un yas bija pēdējo reizi – viņa filmējās nelielā epizodē, kā arī izpildīja tituldziesmu filmā “Tikai žigolo” (Just a Gigolo, 1978, rež. Deivids Hemmingss, David Hemmings), kurā galveno lomu atveidoja mūziķis Deivids Bovijs (David Bowie).

Aktrise ir piedalījusies arī dokumentālajā filmā par savu dzīvi “Marlēne” (Marlene, 1984, rež. Maksimilians Šells, Maximilian Schell). M. Dītriha gan atteicās tajā filmēties, taču ierakstīja skaņu celiņu, komentējot dokumentālos materiālus. Filma ir spilgta liecība gan par viņas karjeru, gan personības rakstura šķautnēm. 

Karjeras pirmajās desmitgadēs M. Dītrihas profesionālā darbība galvenokārt aprobežojās ar kino, arī vairums izpildīto dziesmu bija saistītas ar kino lomām, bet no 20. gs. 50. gadiem līdz aktīvo skatuves gaitu izskaņai 70. gadu vidū M. Dītriha daudz koncertēja. Šajā laikā par viņas radošo pamatizpausmi kļuva dziedāšana un kabarē tipa priekšnesumi, kas ļāva ar lieliem panākumiem uzstāties ASV, Kanādā, Lielbritānijā, Japānā, Izraēlā, Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) un citās valstīs.

Kvalitatīvi jaunu līmeni šie koncerti ieguva 50. gadu otrajā pusē, par mākslinieces orķestra vadītāju kļūstot Bērtam Bekarakam (Burt Bacharach). Viņš daudzām dziesmām izstrādāja jaunus aranžējumus, kā arī palīdzēja pilnveidot M. Dītrihas vokālo sniegumu, kurā apvienojušās vācu tautasdziesmu un šlāgermūzikas, amerikāņu mūziklu un franču šansona izpildījuma tradīcijas.

1960. gadā M. Dītriha pirmo reizi kopš emigrācijas uzstājās dzimtenē – gan Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR), gan Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR). Par spīti revanšistiski noskaņotu tautiešu protestiem un pat teroraktu draudiem VFR, koncerti noritēja ar lieliem panākumiem. Lai gan dziedātājas mītnesvieta bija Parīzē un atsevišķi VFR sabiedrības pārstāvji viņai arī turpmāk pārmeta nacionāla patriotisma trūkumu un nodevību Otrā pasaules kara laikā, viņas koncertprogrammās līdzās filmu mūzikas hitiem, Brodvejas mūziklu tēmām un aktuālajai angloamerikāniskajai populārajai mūzikai bija arī daudz vācu dziesmu, īpaši Veimāras republikas kabarē skaņdarbu; par savu labāko albumu M. Dītriha uzskatīja tieši šim repertuāram veltīto Marlene singt Berlin, Berlin (1965). Savukārt viens no starptautiski veiksmīgākajiem ieskaņojumiem šajā periodā bija amerikāņu folkmūziķa Pīta Sīgera (Pete Seeger) pretkara dziesmas Where Have All the Flowers Gone? interpretācija (1962), ko viņa dziedāja angliski, vāciski un franciski.

Skatuviskajā priekšnesumā M. Dītriha turpināja izkopt savām kino lomām bieži raksturīgo ārēji spožas, noslēpumainas un vilinošas liktenīgās sievietes tēlu. Šis publiskais veidols, kam piemita androgīnas iezīmes, iedvesmoja tādus nākamo paaudžu māksliniekus kā Niko (Nico), Madonnu (Madonna), M. Feitfulu, D. Boviju un citus un ļāva viņai kļūt par LGTB kopienas autoritāti.

Dziedātājas karjeru M. Dītriha beidza 70. gadu vidū veselības problēmu dēļ.

M. Dītriha bija precējusies ar R. Zīberu līdz pat viņa nāvei (1976), tomēr jau pēc pirmajiem laulības gadiem abu attiecības kļuva formālas. Lai gan pāris oficiāli neizšķīrās, M. Dītriha bija biseksuāla, viņas privātā dzīve – daudzveidīga un eksperimentāla, arī egoistiska pret tuviniekiem. Šo savas mātes dzīves aspektu autobiogrāfiskajā grāmatā “Marlēne Dītriha” (Marlene Dietrich, 1994) atspoguļojusi viņas meita M. Riva. M. Dītrihu saistīja attiecības ar daudziem savu filmu partneriem, tostarp Dž. Stjuartu un G. Kūperu, kā arī rakstnieku Ērihu Mariju Remarku (Erich Maria Remarque), franču aktieri Žanu Gabēnu (Jean Gabin) un citiem.

Allein In einer Grossen Stadt; Black Market; Die Antwort wieß ganz allein der Wind; Die Welt War Jung; Give Me the Man; Ich bin die fesche Lola; Ich bin von Kopf bis Fuß auf Liebe eingestellt; Ich hab’ noch eienen Koffer in Berlin; Illusions; Jonny; Lili Marlene; Mein blondes Baby; Paff, der Zauberdrachen; Peter; See What the Boys in the Back Room Will Have; The Ruins of Berlin; Where Have All the Flowers Gone?

Overseas (Columbia, 1951); Live at the Café de Paris* (Columbia, 1954); Dietrich in Rio* (Columbia, 1959); Wiedersehen mit Marlene* (Electrola, 1960); Die neue Marlene (Electrola, 1965); Marlene singt Berlin, Berlin (Polydor, 1965); Dietrich in London* (Columbia, 1965) 

* koncertieraksti