“Zilais eņģelis” un Holivudas karjera Būtiska M. Dītrihas turpmākās – jau starptautiskās – karjeras attīstībā bija satikšanās ar amerikāņu režisoru Džozefu fon Sternbergu (Josef von Sternberg), kurš viņu uzaicināja atveidot kabarē dziedātāju Lolu Lolu filmā “Zilais eņģelis” (Der blaue Engel, 1930). Šī loma kļuva par pagrieziena punktu M. Dītrihas karjerā. Viņas interpretācijā Lola Lola ir liktenīga sieviete, kura ar seksuāli provokatīvu uzvedību savaldzina cienījamu skolotāju, kura lomā bija viens no tā laika slavenākajiem vācu aktieriem Emīls Janningss (Emil Jannings). Kaislība pret Lolu Lolu skolotāju pazudina, padara par apsmieklu un no sabiedrības izstumto. M. Dītrihas koķetais, uz vulgaritātes robežas balansējošais spēles stils, kā arī īpatnējais balss tembrs muzikālajos priekšnesumos, izraisīja sensāciju, aizēnojot filmas zvaigzni E. Janningsu.
Marlēne Dītriha filmā “Zilais eņģelis”, 1930. gads.
Avots: Hulton Archive/Getty Images, 2638092.
Panākumus sekmēja arī fakts, ka “Zilais eņģelis” bija viena no pirmajām Vācijā tapušajām skaņu filmām. Pēc tās pirmizrādes Vācijā 1930. gada 1. aprīlī M. Dītriha devās uz ASV, lai filmētos studijas Paramount Pictures filmās.
Šajā studijā Dž. fon Sternbergs režisēja M. Dītrihas pirmās filmas Holivudā. Abu sadarbības laikā no 1930. līdz 1935. gadam tapa sešas filmas, kurās M. Dītriha attīstīja liktenīgās sievietes tēlu, spēlējot valdzinātājas, pavedinātājas, nereti arī dziedātājas, kas ļāva filmās iekļaut muzikālas epizodes. Dž. fon Sternberga vadībā M. Dītriha pilnveidoja savu ārējo veidolu, koriģēja svaru un pilnveidoja stilu. Režisors Dž. fon Sternbergs mērķtiecīgi izkopa kinematogrāfiskus paņēmienus, ar kuru palīdzību viņas tēlotās varones uz ekrāna ieguva īpašu valdzinājumu. Tādēļ tika izmantota gan noteikta apgaismojuma tehnika, gan filmēšanas veids, gan aksesuāri un dekorācijas, šo elementu kopumam ļaujot radīt pārlaicīgas, liktenīgas sievietes tēlu, kas joprojām asociējas ar M. Dītrihas vārdu.
Veiksmīga bija Dž. fon Sternbega filma “Maroka” (Marocco, 1930), kurā M. Dītriha nospēlēja savu pirmo lomu Holivudā. Viņa atveidoja dziedātāju, kas iebrauksi Marokā un sāk uzstāties vietējā lokālā, šokējot gan lokāla viesus, gan tā laika kino skatītājus, vienā no filmas epizodēm, parādoties vīriešu uzvalkā un noskūpstot sievieti. Melodrāmas galvenajai varonei ir attiecības ar diviem vīriešiem un notikumu gaitā jāizšķiras starp pragmatisku mīlestību vai kaislību. Par šo lomu M. Dītriha tika nominēta ASV Kinoakadēmijas balvai (Academy Awards) “Oskars” kā labākā aktrise. Viņas partneris “Marokā” bija Gerijs Kūpers (Gary Cooper).
Sadarbība ar Dž. fon Sternbergu turpinājās arī nākamajās filmās: “Bezgode” (Dishonored, 1931), kurā M. Dītriha spēlēja spiedzi, “Šanhajas ekspresis” (Shanghai Express, 1932), kurā viņa atveidoja liktenīgu dēkaini, un “Blondā Venēra” (Blonde Venus, 1932), kurā aktrises varone ir dziedātāja, bet viņas ekrāna partneris bija Kerijs Grānts (Cary Grant).
1933. gadā M. Dītriha nofilmējās Rūbena Mamuljana (Rouben Mamoulian) romantiskajā filmā “Dziesmu dziesma” (Song of Songs), bet darbu ar savā karjerā nozīmīgāko režisoru Dž. fon Sternbergu noslēdza filmās “Sarkanā imperatore” (The Scarlet Empress, 1934) un “Nelabais ir sieviete” (The Devil Is a Woman, 1935). Šajā filmā Dž. fon Sternberga izsmalcinātā, manierīgā režija un apbrīna, ar kādu viņš uz ekrāna iemūžina M. Dītrihu, sasniedza kulmināciju – arī pati M. Dītriha to minējusi kā sev vistuvāko Dž. fon Sternberga darbu. “Nelabais ir sieviete” gan neguva cerētos kases panākumus, un tas bija viens no iemesliem, kālab abu sadarbība neturpinājās.
30. gadu otrajā pusē M. Dītriha filmējas Frenka Borzeigija (Frank Borzage) filmā “Iekāre” (Desire, 1936) partnerībā ar G. Kūperu. 1936. gadā M. Dītriha sadarbojās ar producentu Deividu O. Selzniku (David O. Selznik) un nofilmējas savā pirmajā krāsu filmā “Allāha dārzs” (The Garden of Allah, 1936, rež. Ričards Boļeslavskis; Richard Boleslawski). Viņa piedalījās arī Lielbritānijā uzņemtā filmā “Bruņinieks bez bruņām” (Knight Without Armour, 1937). Ne vienai, ne otrai filmai negūstot cerētos kases panākumus, M. Dītrihas popularitāte mazinājās.
1937. gadā M. Dītriha atgriezās studijā Paramount, lai filmētos Ernsta Lubiča (Ernst Lubitsch) režisētajā filmā “Eņģelis” (Angel, 1937). Arī šī filma nebija finansiāli tik sekmīga, kā gaidīts, tādēļ līgums ar Paramount tika pārtraukts.
Pēc vairāku gadu radošas pauzes aktrise izmēģināja spēku cita veida lomās un žanros. 1939. gadā klajā nāca vesterns ar komēdijas elementiem “Destrija atkal seglos” (Destry Rides Again, 1939, rež. Džordžs Māršals, George Marshall), kurā M. Dītriha spēlēja salona meiču; šajā darbā viņas partneris ir Džeimss Stjuarts (James Stewart). Divās nākamajās filmās – “Septiņi grēcinieki” (Seven Sinners, 1940, rež. Tajs Gārnets; Tay Garnett) un “Bojātāji” (The Spoilers, 1942, rež. Rejs Enraits, Ray Enright) – viņa filmējās ar Džonu Veinu (John Wayne) un turpināja izkopt savdabīgāku, rotaļīgāku un ironiskāku tēlu zīmējumu nekā senākajās lomās.
30. gados M. Dītriha vairākkārt saņēma piedāvājumus filmēties Vācijā, taču tos noraidīja politisku iemeslu dēļ – viņai nebija pieņemams Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) režīms. 1939. gadā aktrise kļuva par ASV pilsoni un atteicās no Vācijas pilsonības.