F. Vēdekinda pirmie nozīmīgākie dramaturģiskie sacerējumi tapa 19. gs. 90. gadu sākumā Minhenē, kad tika uzrakstītas un 1891. gadā izdotas lugas “Bērni un nerri” (Kinder und Narren) un “Pavasara atmoda” (Frűhlings Erwachen). Luga “Bērni un nerri”, vēlākā redakcijā “Jaunā pasaule” (Die junge Welt, 1897), aizsākta 1889. gada jūnijā, taču tās tapšanu ietekmēja Gerharta Hauptmaņa (Gerhart Hauptmann) drāmas “Miera svētki” (Das Friedensfest) publikācija un pirmizrāde 1890. gada pirmajā pusē, jo tās saturā bija izmantots F. Vēdekinda atstāstītais konflikts ar tēvu. G. Hauptmaņa teksts F. Vēdekindam kalpoja kā viens no pamudinājumiem personiskai atbildei un vienlaikus polemikai ar naturālisma estētiku, ārējas dzīves līdzības vietā kā būtisku izvirzot nepieciešamību detalizēti atklāt personu psiholoģiskos konfliktus. Atšķirībā no G. Hauptmaņa darbiem, F. Vēdekinda satīras objekts nebija personu izskats vai izturēšanās, bet viņu viedokļi un idejas. Otra būtiska lugas tēma bija pārprasta sieviešu emancipācija. Pēc F. Vēdekinda uzskata, sieviešu emancipācija 19. gs. nogalē neizbēgami bija saistīta ar sabiedrības neizpratni un nosodījumu, tā rezultātā izveidojoties nespējai veidot saskanīgu, laimīgu ģimenes dzīvi. Personiski iespaidi ir pamatā arī lugai “Pavasara atmoda”, kurā tēlota skolas vide. Gan neierastā stilistika, lugas darbību izkārtojot daudzās epizodiskās ainās, gan problēmu saasinājums sākotnēji padarīja šī darba iestudējumu neiespējamu, un publiski tas vispirms izskanēja vairākos paša autora lasījumos. “Pavasara atmoda” pirmizrādi piedzīvoja tikai 20.11.1906. režisora Maksa Reinharta (Max Reinhardt) iestudējumā Berlīnes Kamerteātrī (Kammerspiele). Šajā uzvedumā, kas izraisīja strauju F. Vēdekinda popularitātes vilni, piedalījās izcilie aktieri Ģertrūde Eizolde (Gertrud Eysoldt) un Aleksandrs Moisi (Aleksandër Moisiu), kā arī pats F. Vēdekinds, kurš nereti uzstājās kā aktieris un kabarē deklamētājs un dziedātājs. Īpašu atzinību viņš izpelnījās ar priekšnesumiem Vācijas pirmajā politiskajā kabarē “Vienpadsmit bendes” (Die Elf Scharfrichter), kas tika atvērts 1901. gadā Minhenē.
1894. gadā F. Vēdekinds pabeidza lugas “Pandoras lāde” (Die Büchse von Pandora) sākotnējo variantu, ko nodēvēja par “briesmoņa traģēdiju” (eine Monstertragődie). Šis teksts, kas vēlāk tika atkārtoti pārstrādāts un variēts, centrālās varones Lulu un viņas partneru attiecību veidojumā akcentēja rakstniekam būtiskos ķermeniskuma un garīguma, vitalitātes un dzīves spara izsīkuma, optimisma un pesimisma, uzplaukuma un krīzes pretstatus. Būtiska nozīme F. Vēdekinda dramaturģijā bija vācu filozofa Frīdriha Nīčes (Friedrich Nietzsche) personības un darbu iespaidam. Pārveidojot jaunā redakcijā lugas “Pandoras lāde” sākotnējā varianta pirmo cēlienu tekstu, 25.02.1898. Leipcigā paša autora režijā tika sagatavots lugas “Zemes gars” (Der Erdgeist) uzvedums, kas bija pirmais F. Vēdekinda darba iestudējums. Tālākais šī paša sižeta risinājums tika ietverts lugas “Pandoras lāde” pārstrādātajā versijā, kas tika publicēta periodikā 1902. gadā un grāmatā 1904. gadā, taču vēlāk, 1906. gadā, ar tiesas lēmumu aizliegta, uzliekot par pienākumu nepārdotos eksemplārus iznīcināt.
1901. gadā Berlīnē, Rezidences teātrī (Residenztheater), tikai iestudēta F. Vēdekinda drāma “Marķīzs fon Keits” (Der Marquis von Keith). Taču vislielākā loma F. Vēdekenda popularitātē 20. gs. pirmajos divos gadu desmitos bija viņa apzināti veidotā publiskā tēla plašajai atpazīstamībai.