F. Vēdekinds ir viens no spilgtākajiem vācu literatūras pārstāvjiem 19. un 20. gs. mijā, kura personībā un literārajā darbībā atklātas radoša indivīda pretrunīgās attiecības ar pilsonisko sabiedrību un identitātes meklējumi, darbos nereti ietverot provokatīvu saturu un poētiskus eksperimentus. F. Vēdekinda daiļrades nozīmi un ietekmi noteica pastāvīgi estētiskie eksperimenti, kas bija balstīti nesaudzīgā pašanalīzē, kā arī vēlmē un spējā par dzīves parādībām izteikties ļoti tiešā, bet mākslinieciski piesātinātā un daudzveidīgā literārā formā.  

F. Vēdekinda tēvs Frīdrihs Vilhelms Vēdekinds (Friedrich Wilhelm Wedekind) 1872. gadā iegādājās īpašumu Šveices ziemeļu daļā – Lencburgas (Lenzburg) pili Ārgavas kantonā, kur topošais rakstnieks pastāvīgi dzīvoja līdz divdesmit gadu vecumam, vispirms apmeklējot zēnu draudzes skolu (Gemeinde-Knabenschule), kopš 1875. gada – Lencburgas apgabala skolu (Bezirksschule), bet kopš 1879. gada – Kantona skolu Āravā (Alte Kantonschule Aarau), kas mūsdienās ir vecākā laicīgā mācību iestāde Šveicē. Viena no tās ēkām mūsdienās nosaukta Franka Vēdekinda vārdā. Pēc skolas absolvēšanas 1884. gadā F. Vēdekinds apmeklēja studiju kursus ģermānistikā un franču literatūrā Lozannas Universitātē (Université de Lausanne), bet, sekojot tēva mudinājumam, 1884. gada ziemas semestrī uzsāka jurisprudences studijas Ludviga Maksimiliāna Universitātē Minhenē (Ludwig-Maximilians-Universität München), ko vēlāk pārtrauca, taču no 1888. gada turpināja Cīrihes Universitātē (Universität Zürich), izbeidzot tās pēc tēva nāves tā paša gada oktobrī. F. Vēdekinda turpmāko eksistenci nodrošināja saņemtā mantojuma daļa, kā arī ienākumi no radošās darbības.  

F. Vēdekinda pirmie nozīmīgākie dramaturģiskie sacerējumi tapa 19. gs. 90. gadu sākumā Minhenē, kad tika uzrakstītas un 1891. gadā izdotas lugas “Bērni un nerri” (Kinder und Narren) un “Pavasara atmoda” (Frűhlings Erwachen). Luga “Bērni un nerri”, vēlākā redakcijā “Jaunā pasaule” (Die junge Welt, 1897), aizsākta 1889. gada jūnijā, taču tās tapšanu ietekmēja Gerharta Hauptmaņa (Gerhart Hauptmann) drāmas “Miera svētki” (Das Friedensfest) publikācija un pirmizrāde 1890. gada pirmajā pusē, jo tās saturā bija izmantots F. Vēdekinda atstāstītais konflikts ar tēvu. G. Hauptmaņa teksts F. Vēdekindam kalpoja kā viens no pamudinājumiem personiskai atbildei un vienlaikus polemikai ar naturālisma estētiku, ārējas dzīves līdzības vietā kā būtisku izvirzot nepieciešamību detalizēti atklāt personu psiholoģiskos konfliktus. Atšķirībā no G. Hauptmaņa darbiem, F. Vēdekinda satīras objekts nebija personu izskats vai izturēšanās, bet viņu viedokļi un idejas. Otra būtiska lugas tēma bija pārprasta sieviešu emancipācija. Pēc F. Vēdekinda uzskata, sieviešu emancipācija 19. gs. nogalē neizbēgami bija saistīta ar sabiedrības neizpratni un nosodījumu, tā rezultātā izveidojoties nespējai veidot saskanīgu, laimīgu ģimenes dzīvi. Personiski iespaidi ir pamatā arī lugai “Pavasara atmoda”, kurā tēlota skolas vide. Gan neierastā stilistika, lugas darbību izkārtojot daudzās epizodiskās ainās, gan problēmu saasinājums sākotnēji padarīja šī darba iestudējumu neiespējamu, un publiski tas vispirms izskanēja vairākos paša autora lasījumos. “Pavasara atmoda” pirmizrādi piedzīvoja tikai 20.11.1906. režisora Maksa Reinharta (Max Reinhardt) iestudējumā Berlīnes Kamerteātrī (Kammerspiele). Šajā uzvedumā, kas izraisīja strauju F. Vēdekinda popularitātes vilni, piedalījās izcilie aktieri Ģertrūde Eizolde (Gertrud Eysoldt) un Aleksandrs Moisi (Aleksandër Moisiu), kā arī pats F. Vēdekinds, kurš nereti uzstājās kā aktieris un kabarē deklamētājs un dziedātājs. Īpašu atzinību viņš izpelnījās ar priekšnesumiem Vācijas pirmajā politiskajā kabarē “Vienpadsmit bendes” (Die Elf Scharfrichter), kas tika atvērts 1901. gadā Minhenē.

1894. gadā F. Vēdekinds pabeidza lugas “Pandoras lāde” (Die Büchse von Pandora) sākotnējo variantu, ko nodēvēja par “briesmoņa traģēdiju” (eine Monstertragődie). Šis teksts, kas vēlāk tika atkārtoti pārstrādāts un variēts, centrālās varones Lulu un viņas partneru attiecību veidojumā akcentēja rakstniekam būtiskos ķermeniskuma un garīguma, vitalitātes un dzīves spara izsīkuma, optimisma un pesimisma, uzplaukuma un krīzes pretstatus. Būtiska nozīme F. Vēdekinda dramaturģijā bija vācu filozofa Frīdriha Nīčes (Friedrich Nietzsche) personības un darbu iespaidam. Pārveidojot jaunā redakcijā lugas “Pandoras lāde” sākotnējā varianta pirmo cēlienu tekstu, 25.02.1898. Leipcigā paša autora režijā tika sagatavots lugas “Zemes gars” (Der Erdgeist) uzvedums, kas bija pirmais F. Vēdekinda darba iestudējums. Tālākais šī paša sižeta risinājums tika ietverts lugas “Pandoras lāde” pārstrādātajā versijā, kas tika publicēta periodikā 1902. gadā un grāmatā 1904. gadā, taču vēlāk, 1906. gadā, ar tiesas lēmumu aizliegta, uzliekot par pienākumu nepārdotos eksemplārus iznīcināt. 

1901. gadā Berlīnē, Rezidences teātrī (Residenztheater), tikai iestudēta F. Vēdekinda drāma “Marķīzs fon Keits” (Der Marquis von Keith). Taču vislielākā loma F. Vēdekenda popularitātē 20. gs. pirmajos divos gadu desmitos bija viņa apzināti veidotā publiskā tēla plašajai atpazīstamībai.

F. Vēdekinda “bērnu dvēseles traģēdijā” “Pavasara atmoda” analizēta ģimenes un skolas ietekme personību veidošanā un pirmā saskarsme ar pieaugušo pasauli. Rakstnieka apmeklētā kantona skola Āravā bija liberāla mācību iestāde, kurā pedagogi centās audzēkņiem radīt priekšstatu par jaunākajiem zinātņu pētījumiem un gara dzīves attīstības tendencēm. Tomēr arī šeit spēkā bija ierastā militārā apmācība, miesassodi un sods ar ieslodzījumu karcerī, un tāpat to skāra tajā laikā aktuālā skolēnu pašnāvību problēma, kas prasīja divu Franka skolasbiedru dzīvību. To galvenie cēloņi bija pārslodze mācībās, kas balstījās zināšanu iekalšanā, kā arī bailes no vecāku reakcijas izslēgšanas gadījumā. F. Vēdekinda lugā šī problemātika atspoguļota dramatiski sakāpinātā, bet vienlaikus arī ironiskā un pat groteskā formā, it īpaši, attēlojot skolotājus kā audzēkņu liktenī neieinteresētu, bezpersonisku masu. Drāmas novatorismu noteica tieši tās saturiskā un estētiskā daudzveidība, jo līdzās ainām, kurās jūtama saikne ar naturālisma literatūru, iezīmējās arī impresionisma un simbolisma elementi un ekspresionisma aizmetņi.

“Pandoras lāde” un “Zemes gars” pieder spilgtākajiem modernisma literatūras tekstiem, kuros akcentētas cilvēka dabai piemītošās jutekliskās dziņas. Šo darbu centrālā varone Lulu nereti traktēta kā dēmoniska un liktenīga vīriešu pavedinātāja. Šī tēla veidojumā pausta gan rakstnieka sajūsma un ķermeņa pievilcības valdzinājums, gan arī atspoguļota tā iztukšošanās un degradācija. Tēlojuma centrā nav personāžu psiholoģisa portretējuma, bet ir eksistenciāla problemātika, individuālo vaibstu vietā piedāvājot masku vai marionešu spēli. Attiecību mehāniskums ir autora versija par atsvešinātību modernajā pasaulē, kurā prieks un pārdzīvojums ir pieredze, kurā nav iespējams dalīties. Viena no lugu raksturīgām iezīmēm ir darbības norises vietu kosmopolītisms, kas atklāj tēlotā konflikta universālo raksturu. Notikumi risinās gan kādā lielpilsētā Vācijā, gan Parīzē un Londonā, un rakstnieks izmantojis samērā plašus dialoga fragmentus franču un angļu valodā.

Luga “Marķīzs fon Keits”, kam rakstnieks devis apzīmējumu “Minhenes ainas”, F. Vēdekinda daiļradē būtiska ar pasaules galēju fragmentāciju, lugas nozīmīgāko personu attiecības skatot dažādās eksperimentālās variācijās, kā arī ar dubultnieka tēmu, ko autors izmantojis kā estētisku paņēmienu konfliktu risinājumā.

F. Vēdekinda personība un daiļrade kļuva par vienu no spilgtākajiem piemēriem 19. un 20. gs. mijas literatūrā, kas liecināja arī par jaunu tendenci publiskajā telpā, cieši saistot radošo darbību, tās popularizāciju un autora dzīves stilu. F. Vēdekinds apzināti polemizēja ar nostabilizētiem un populāriem estētiskiem strāvojumiem, tajā skaitā, 19. gs. 50.–80. gadu reālismu, un arī viņa privātā dzīve sava laika sabiedrībā tika uztverta kā bohēmisks izaicinājums pilsonisko aprindu tikumībai. F. Vēdekinds ne tikai radīja populārus literārus tekstus, bet kļuva par vienu no tām laikmeta būtību visprecīzāk izteicošajām personībām, ar kuru darbību vēlākajā laikā saistīts priekšstats par tā sauktā fin-de-siècle (gadsimta beigas) gaisotni. F. Vēdekinda lugu problemātika un to formālā izveide būtiski ietekmējusi 20. gs. dramaturģijas attīstību, it īpaši ekspresionisma un absurda drāmu, un interese par viņa darbiem piedzīvojusi renesansi arī 21. gs. kultūrā.

1914. gadā saistībā ar rakstnieka piecdesmito dzimšanas dienu Berlīnes teātros tika sagatavots un iestudēts F. Vēdekinda lugu cikls.