G. Hauptmaņa darbi piederīgi 19. un 20. gs. mijas modernisma literatūrai. Tajos daudzveidīgi atklāta strauji mainīgā sociālā situācija Vācijā šajā laika periodā, analizēts pārmaiņu radītais iespaids cilvēku psiholoģijā un savstarpējās attiecībās, kā arī ikdienas dzīves apstākļos. Rakstnieka darbos apvienota rūpīga iedziļināšanās sadzīves detaļās un niansēts personu ārējais portretējums ar spēju atklāt viņu izturēšanās slēptākos, zemapziņas noteiktos rīcības motīvus. Sociālo problēmu risinājumam G. Hauptmaņa lugās ir bijusi svarīga loma vācu pilsoniskās sabiedrības vērtību veidošanā, atspoguļojot arī tās centienus pārvarēt nemitīgo pārvērtību rezultātā draudošo identitātes un vērtību krīzi.

G. Hauptmanis dzimis viesnīcas īpašnieka ģimenē Silēzijā. 1868. gadā viņš uzsāka mācības luterāņu tautskolā (Evangelische Volksschule) Oberzalcbrunnā, bet 1874. gadā iestājās reālskolā Breslavā (Vroclavā), kurā mācījās līdz 1878. gadam. Pēc tam strādāja sava tēvoča lauku saimniecībā, savukārt no 1880. līdz 1882. gadam mācījās Breslavas Ķeizariskajā mākslas un arodskolā (Königliche Kunst- und Gewerbeschule). 1882. un 1883. gadā topošais rakstnieks studēja filozofiju un literatūras vēsturi Jēnas Universitātē (Universität Jena). 1883. gadā viņš noīrēja nelielu darbnīcu Romā un nodevās tēlniecībai, savukārt 1884. gadā uzsāka mācības Drēzdenes Ķeizariskās akadēmijas (Königliche Akademie) zīmēšanas klasē. Pēc laulībām G. Hauptmanis 1885. gadā pārcēlās uz dzīvi Berlīnes priekšpilsētā Erknerā, kur intensīvi nodevās rakstniecībai, un kopš šī laika, dzīvodams Berlīnē un vēlāk savā privātmājā Silēzijā, galvenokārt pievērsās literārajai daiļradei.

G. Hauptmaņa darbi publicēti kopš 19. gs. 80. gadu sākuma. Sākotnēji popularitāti ieguva viņa prozas sacerējumi, īpaši naturālisma estētikā sarakstītais stāsts “Pārmijnieks Tīls” (Bahnwärter Thiel, 1888). Jau rakstnieka daiļrades aizsākumiem bija raksturīgs spilgts un konkrēts vienkāršo cilvēku dzīves vērojums, ko iespaidojusi franču naturālisma literatūra, kā arī Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) un Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) darbi. Par spilgtu pieteikumu vācu literatūrā kļuva G. Hauptmaņa pirmā luga “Pirms saules lēkta” (Vor Sonnenaufgang), kas tika izrādīta 1889. gada 20. oktobrī Berlīnē teātra “Brīvā skatuve” (Die Freie Bühne) iestudējumā Oto Brāma (Otto Brahm) režijā, aizsākot vācu naturālisma dramaturģijas popularitātes vilni. Šim darbam īsā laikā sekoja rakstnieka nākamo lugu iestudējumi – “Miera svētki” (Das Friedensfest, 1890), “Vientuļi cilvēki” (Einsame Menschen, 1891), “Kolēģis Kramptons” (Kollege Crampton, 1892), “Ormanis Henšelis” (Fuhrmann Henschel, 1898). Ietekmīgs un novatorisks G. Hauptmaņa veikums bija luga “Audēji” (Die Weber, 1892), kurā tēloti apstākļi rakstnieka dzimtajā novadā, gan akcentējot atsevišķu indivīdu drāmu, gan vispārinot sociālās nevienlīdzības radītās ciešanas un pārdzīvojumus, kas pilnvērtīgi atklāti, pateicoties plašajam lugā tēloto personu lokam. Šis darbs sākotnēji tapis dialektā (oriģinālā De Waber), lai vēl precīzāk uzsvērtu Silēzijas reģiona valodas īpatnības, un tikai pēc tam autors to pārveidojis vācu literārajā valodā. Naturālisms saglabājās kā G. Hauptmaņa daiļrades dominējošais virziens arī 20. gs., taču jau 19. gs. beigās viņš radīja arī virkni darbu ar neoromantisma un simbolisma iezīmēm. Tiem piederīga luga “Hannele” (arī “Hanneles debesbraukšana”, Hanneles Himmelfahrt, 1893), ko autors nodēvējis par “sapņu dzeju” (Traumdichtung), kā arī “vācu pasaku drāma” “Nogrimušais zvans” (Die versunkene Glocke, 1896). Šajās lugās pretstatīta īstenība un ideāls, realitāte un sapnis. Vēlākajā posmā rakstnieks pievērsās arī Vācijas vēstures tematikai un antīko mītu vielai. Būtiska G. Hauptmaņa literārā mantojuma sastāvdaļa ar kultūrvēsturisku nozīmi ir viņa dienasgrāmatās balstītā autobiogrāfija “Kaislības grāmata” (Buch der Leidenschaft, 1929), autobiogrāfiskais romāns “Manas jaunības piedzīvojums” (Das Abenteuer meiner Jugend, 1937), kā arī ilggadējā sarakste ar režisoru O. Brāmu, rakstniekiem Hermani Bāru (Hermann Bahr) un Tomasu Mannu (Thomas Mann).

Tiem G. Hauptmaņa sacerējumiem, kas izpelnījušies vislielāko rezonansi, pieder viņa agrīnie, 19. gs. 80. gadu beigās un 20. gs. sākumā tapušie darbi ar aktuālu sociālu tematiku un daudzveidīgu stilistiku. Lugā “Pirms saules lēkta” tēlota zemnieku saimniecības degradācija, kas saistīta ar grūtajiem dzīves apstākļiem un pārmērīgu alkohola lietošanu, skarot arī iedzimtības problemātiku. Drāmas “Vientuļi cilvēki” centrā ir psiholoģiskie konflikti inteliģences aprindās, savukārt skatu luga “Audēji” veidota kā izvērsta Silēzijas audēju sacelšanās hronika. Visām šīm lugām ir principiāla nozīme vācu skatuves mākslas reformēšanā, izvirzot prasību pēc vienota izrādes traktējuma, psiholoģiskas konkrētības aktierspēlē un precīza vides attēlojuma. G. Hauptmanis pievērsās arī naturālisma dramaturģijai mazāk tipiskajam komēdijas žanram, un pie viņa populārākajām lugām pieder zagļu komēdija “Bebrādas kažoks” (Der Biberpelz, 1893). Plašu ievērību 19. gs. nogalē ieguva G. Hauptmaņa dzejas drāma “Nogrimušais zvans”. No 20. gs. izrādītajiem darbiem daudz iestudētas ir traģikomēdija “Žurkas” (Die Ratten, 1911), kuras norises vieta ir Berlīne, drāmas “Roze Bernda” (Rose Bernd, 1903), “Elga” (Elga, 1905) un radošas personības tēmai veltītā “Gabriela Šillinga bēgšana” (Gabriel Schillings Flucht, 1912), kā arī mūža nogalē tapusī luga “Pirms saules rieta” (Vor Sonnenuntergang, 1932).

G. Hauptmaņa daiļrade būtiski ietekmēja vācu rakstniecības attīstību, veicināja skatuves mākslas reformas un vairoja sabiedrības interesi par laikmetīgo literatūru. Rakstnieka darbi daudz lasīti un iestudēti arī vēlākajā laikā, īpašu uzmanību pievēršot tajos attēlotajiem kolorītajiem raksturiem. Pēc daudzu G. Hauptmaņa darbu, to vidū “Pārmijnieks Tīls”, “Pirms saules lēkta”, “Audēji”, “Bebrādas kažoks”, “Žurkas”, motīviem 20. gs. atkārtoti uzņemtas mākslas filmas.

G. Hauptmanim trīs reizes (1896., 1899. un 1905. gadā) piešķirta Austrijas Zinātņu akadēmijas Grillparcera balva (Grillparzer-Preis). 1905. gadā viņš kļuva par Tautas Šillera balvas (Volks-Schillerpreis) pirmo ieguvēju un Oksfordas Universitātes (Oxford University) goda doktoru, savukārt 1909. gadā par Leipcigas Universitātes (Universität Leipzig) goda doktoru. 1912. gadā G. Hauptmanim tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā (Nobelpriset i litteratur). 1924. gadā viņš kļuva par Vīnes Daiļo mākslu akadēmijas (Akademie der bildenden Künste Wien) goda biedru un ieguva Prūsijas Nopelnu ordeni zinātnē un mākslās (Orden Pour le Mérite für Wissenschaft und Künste). No 1928. gada G. Hautpmanis bija Prūsijas Mākslu akadēmijas Literatūras sekcijas (Sektion für Dichtkunst der Preußischen Akademie der Künste) biedrs. 1932. gadā viņam tika piešķirts Kolumbijas Universitātes (Columbia University) Ņujorkā goda doktora tituls.