Brīvā teātra izveidošanās bija cieši saistīta gan ar skatuves mākslas attīstības tendencēm, gan atspoguļoja personisku iniciatīvu. Par nozīmīgu šīs trupas darbības priekšteci uzlūkojams Meiningenas teātris (Meininger Theater) un tā centieni panākt vienotu izrādes noformējumu un aktierspēles stilu, ko sekmēja režisora nozīmes izcelšana; ar šī teātra uzvedumiem A. Antuāns klātienē iepazinās 1888. gadā Briselē. Savukārt 19. gs. franču literatūrā tika panākts realitātes atveidojums un cilvēku psiholoģijas tēlojuma konkrētība līdz tam nebijušā pakāpē. Šie apstākļi rosināja un iedrošināja A. Antuānu, kurš strādāja kā ierēdnis gāzes fabrikā, ieinteresēt jaunās paaudzes literātus un aktierus ar ieceri izveidot eksperimentālu teātri Monmartrā, kura pieeja būtiski atšķirtos no tradicionālā repertuāra teātra piedāvājuma, kas galvenokārt bija orientēts uz izklaidi.
Pirms Brīvā teātra nodibināšanas A. Antuāns piedalījās Parīzes amatieru trupā, t. s. Gallu pulciņā (Cercle Gaulois), atšķirdamies ar spēles vienkāršību. Nodoms izveidot savu teātri radās arī saistībā ar vēlmi strādāt ar atšķirīgu repertuāru, iekļaujot tajā jauno franču autoru lugas, kā arī prozas tekstu dramatizējumus. Brīvā teātra darbībā iezīmējās trīs secīgi posmi. Pirmais no tiem saistāms ar teātra atklāšanu un pirmajām divām izrāžu programmām 1887. gada pavasarī, kā arī ar pirmo sezonu, kuras laikā A. Antuāns atstāja darbu gāzes fabrikā, lai pilnvērtīgi varētu nodoties ar teātri saistītajām aktivitātēm. Otrs periods ilga no 1888. gada rudens līdz 1893. gada pavasarim, kad Brīvais teātris ieņēma nozīmīgu vietu Parīzes teātru kopainā, izpelnījās kritikas atzinību un sāka darboties regulāri, pateicoties stabilām atbalstītāju iemaksām. Atsevišķos gadījumos literārie darbi, ko vispirms iestudēja A. Antuāna vadībā, vēlāk nonāca komerciālo teātru repertuārā. Trešajā posmā, kas datējams no 1893. gada rudens līdz 1896. gadam, vērojama radošās aktivitātes samazināšanās. Gan lugu izvēlē, gan izrāžu sagatavošanā Brīvais teātris centās vairāk piemēroties publikas pieprasījumam, kas gan nenodrošināja trupas ilglaicīgu pastāvēšanu, jo pēc A. Antuāna atteikšanās no teātra vadības 1894. gadā problēmas teātrī saasinājās.
Teātra pastāvēšanas periodā franču publika tika iepazīstināta ar nozīmīgākajiem 19. gs. nogales autoriem un daudzām viņu ietekmīgākajām lugām: tika izrādīti Henrika Ibsena (Henrik Ibsen) “Spoki” (Gengangere, 1881) 1890. gadā un “Mežapīle” (Vildanden, 1884) 1891. gadā, Augusta Strindberga (August Strindberg) “Jūlijas jaunkundze” (Fröken Julie, 1888), Gerharta Hauptmaņa (Gerhart Hauptmann) “Audēji” (Die Weber, 1892) 1893. gadā. Līdzās pilna apjoma dramaturģiskiem sacerējumiem tika izrādīti arī viencēlieni, t. s. ceturtdaļstundas (quart d'heure), tāpēc vienā programmā dažkārt bija iekļauti vairāki neliela apjoma darbi, kuru autori lielākoties bija franču jaunie dramaturgi, to vidū Pols Aleksis (Paul Alexis), Anrī Beks (Henry Becque), Eižens Briē (Eugène Brieux), Leons Enniks (Léon Hennique) un citi. Nozīmīga loma visā teātra pastāvēšanas laikā bija arī sadarbībai ar Emīlu Zolā (Émile Zola), kura stāsts “Žaks Damūrs” (Jacques Damour, 1880) tika dramatizēts un izrādīts jau atklāšanas vakarā 30.03.1887. Kopumā Brīvajā teātrī iestudētas aptuveni piecdesmit autoru vairāk nekā simt lugas. Katrs uzvedums tika spēlēts tikai trīs reizes – notika ģenerālmēģinājums, pēc tam otra izrāde īpaši aicinātiem viesiem, un trešajā reizē to bija iespējams noskatīties teātra atbalstītājiem.
