Rakstniecībai A. Strindbergs pievērsās 19. gs. 60. gadu nogalē. 1872. gadā tapa viena no viņa pirmajām nozīmīgākajām lugām “Meistars Ulofs” (Mäster Olof), kurā tēlots Reformācijas laiks Zviedrijā un kuras pamatā ir luterāņu garīdznieku brāļu Olausa Petri (Olaus Petri) un Laurentiusa Petri (Laurentius Petri) biogrāfijas fakti. Šis ir viens no pirmajiem Zviedrijas vēsturei veltītajiem A. Strindberga sacerējumiem, un savas valsts vēsturei viņš veltīja daudz uzmanības arī vēlākajā daiļradē.
Kādu laiku A. Strindbergs darbojās presē un ievērību kā rakstnieks guva ar romānu “Sarkanā istaba” (Röda rummet, 1879), kurā daļēji autobiogrāfiski attēlota jauna žurnālista darba pieredze Stokholmā. Šī sacerējuma popularitāte nodrošināja pasūtījumus literāriem darbiem par Zviedrijas pagātni, un 19. gs. 80. gadu sākumā tapa A. Strindberga stāsti un kultūrvēsturiskas apceres “Vecā Stokholma” (Gamla Stockholm, 1880–1882) un “Zviedru tauta” (Svenska folket, 1881–1882).
Sākot no 1883. gada līdz 19. gs. beigām A. Strindbergs uzturējās galvenokārt ārpus Zviedrijas: Kopenhāgenā, Berlīnē, Parīzē un citur. Viņa nostalģija pēc dzimtenes izpaudās romānā “Hēmsalieši” (Hemsöborna, 1887), kurā notikumi risināti Stokholmas šērās. A. Strindberga dramaturģiju 80. gadu beigās ietekmēja naturālisma idejas literatūrā, kā arī pētījumi dabaszinātnēs un eksperimentālajā psiholoģijā, tāpēc cilvēku attiecības tajā traktētas kā indivīdu eksistenciāla cīņa. Savus estētiskos uzskatus par raksturu un dialogu izveidi lugā, kā arī kategorisko viedokli par sieviešu emancipācijas kaitīgumu rakstnieks pauda drāmas “Jūlijas jaunkundze” (Fröken Julie, 1888) priekšvārdā. 1888. gada rudenī pēc A. Strindberga iniciatīvas Kopenhāgenā tika izveidots eksperimentāls teātris, kas tapa 1887. gadā dibinātā un Andrē Antuāna (André Antoine) vadītā Parīzes “Brīvā teātra” (Théâtre-Libre) iespaidā, zviedru autoram ietekmējoties arī no franču laikmetīgās dramaturģijas, tā sauktajām “ceturtdaļstundas” (quart d’heure) lugām. Teātris Kopenhāgenā bija iecerēts kā neliela spēles telpa kamertipa iestudējumiem, galvenokārt paša A. Strindberga lugu uzvedumiem. Šis eksperiments bija īslaicīgs, taču rakstnieka idejas rosināja vēlāko Intīmā teātra (Intima Teatern) izveidi Stokholmā 20. gs. sākumā.
19. gs. 90. gadu sākumā A. Strindbergs kļuva par vienu no redzamākajām gadsimta nogales Berlīnes bohēmas figūrām Frīdrihshāgenas rakstnieku lokā, kurā ietilpa šajā pilsētas daļā dzīvojošie skandināvu rakstnieki un daļa no vācu jaunajiem autoriem, kuru pulcēšanās vieta bija populārais krodziņš ar A. Strindberga ierosināto nosaukumu “Pie melnā sivēna” (Zum schwarzen Ferkel). Rakstnieka veselības problēmas saasinājās, kad viņš desmitgades vidū apmetās uz dzīvi Parīzē. Šī posma pretrunīgā pieredze, tostarp sakāpinātais misticisms, kurā atbalsojās arī 18. gs. zviedru filozofa un mistiķa Emānuela Svedenborga (Emanuel Swedenborg) uzskati, atspoguļota tā dēvētajās A. Strindberga okultajās dienasgrāmatās (Ockulta dagboken), kas tapušas no 1896. līdz 1908. gadam.
Pēc atgriešanās Zviedrijā 20. gs. sākumā A. Strindbergs no jauna aktīvi pievērsās dramaturģijai, un viņa vēlīnie darbi, sākot ar lugu “Uz Damasku” (Till Damaskus, I-II 1898, III 1901), tapa spēcīgā simbolisma teātra iespaidā. Daļai šo sacerējumu rakstnieks piemēroja kamerlugas apzīmējumu. Viņš aktīvi piedalījās arī iestudējumu veidošanā, kurus Intīmajā teātrī gatavoja režisors Augusts Falks (August Falck).